Bērni ar uzmanības deficītu un hiperaktivitāti
Viena no biežākajām problēmām bērnu psihiatrijā ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir psihiski traucējumi, kuru sākums ir pirmsskolas vecumā, galvenās izpausmes ir neuzmanība, impulsivitāte un hiperaktīva uzvedība, traucēta spēja piedalīties nodarbībās un veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā; šo traucējumu sekas var būt vērojamas visas dzīves laikā un būtiski pasliktināt pacienta sociālo adaptāciju. Šo traucējumu izpēte sevišķi intensīvi notiek pēdējos 10–20 gados, publikācijās tiek runāts arī par UDHS pieaugušajiem.
Ja bērnam konstatē uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, nav jāvaino sevi, ka esat nepareizi audzinājuši mazuli, pieļāvuši kļūdas. Sindroma attīstību nosaka neirobioloģiski traucējumi, un to ietekmē daudzi faktori. Pēdējo gadu molekulāri ģenētiskie pētījumi rāda, ka uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir saistīts ar dopamīna receptoru aktivitātes traucējumiem, dopamīna transporta un dopamīna bēta hidroksilāzes disfunkciju (regulē norepinefrīna sintēzi).
Pārmantojamība. Pētījumos ar vienolas dvīņiem konstatēts, ka apmēram pusei dvīņu, ja vienam no viņiem konstatēts UDHS, tad šis sindroms ir arī otram, bet brāļiem un māsām risks saslimt ir divas reizes lielāks nekā populācijā. Bērnu ar UDHS vecākiem statistiski biežāk novēro uzvedības traucējumus, depresiju un vielu atkarības slimību.
UDHS etioloģijā noteikta loma ir ārējiem organiskiem faktoriem, būtiskākie ir smēķēšana grūtniecības laikā, marihuānas ilgstoša smēķēšana mātei, pacientam – patoloģiskas dzemdības (īpaši, ja tās komplicējas ar insultu – hemorāģisku vai hipoksisku), zems jaundzimušā svars vai priekšlaicīga dzimšana, galvas traumas zīdaiņa un bērna vecumā, toksisku faktoru iedarbība uz augli vai jaundzimušo.
Psihosociālie faktori. UDHS risku paaugstina nopietnas nesaskaņas ģimenē, slikti sociālie apstākļi, liela ģimene (daudzbērnu), tēva kriminalitāte, psihiska slimība mātei. Arī nelabvēlīga sociālā un emocionālā situācija ģimenē paaugstina UDHS risku. Tomēr ir atzīts, ka neviens no psihosociālajiem faktoriem pats par sevi nav tiešs UDHS cēlonis, bet UDHS norisi padara smagāku.
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma diagnostiskie kritēriji
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma, ko bērna nemierīguma un pārmērīgā kustīguma dēļ dēvē arī par hiperkinētisko sindromu, diagnozi ārsts apstiprina, ja konstatē vismaz sešus simptomus, kas saistībā ar UDHS minēti starptautiskajā 10. slimību klasifikācijā (SSK-10) un apzīmēti ar indeksu G1 (par šiem simptomiem vairāk – nākamajā rindkopā), ja ar apzīmējumu G2 – konstatēti trīs simptomi un ar G3 – vismaz viens simptoms, un šie simptomi tiek novēroti vismaz sešu mēnešu periodā. Lai diagnosticētu UDHS, uzmanības traucējumiem, hiperaktivitātei, nemierīgumam jābūt spilgti izteiktiem un konstatējamiem dažādās situācijās, turklāt jāizslēdz citi cēloņi – vai bērnam nav citu psihisku traucējumu vai slimības, piemēram, autisms vai afektīvi traucējumi. Svarīga UDHS pazīme – traucējumi bērnam sākušies pirms septiņu gadu vecuma. Jo agrīnāk šos traucējumus diagnosticē un agrāk sāk terapiju, jo labāka būs prognoze.
Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" septembra numurā!
