Ausu slimības un dzirdes traucējumi

Saka, ka Dievs cilvēkiem ausis devis, lai dzirdētu. Tātad šis sarežģīti būvētais orgāns galvenokārt nodrošina mūsu sociālo funkciju – savstarpējo saziņu, protams, arī apkārtējās pasaules izziņu, ko gūstam skaņu veidā.

Ausij kopumā izšķir trīs daļas – ārējo, vidējo un iekšējo ausi –, un šo daļu veidošanās notiek ārkārtīgi komplicētā veidā, var teikt, no dažādiem cilvēkbērna augļa aizmetņiem, saplūstot tiem vienotā orgānā. Der atcerēties, ka iekšējā auss nodrošina arī tā saukto perifēro līdzsvara signalizāciju – maņu, kas ziņo par mūsu stāvokli telpā, un paātrinājuma sajūtu. Visas auss funkcijas piegādā informāciju smadzenēm gan apzinātā, gan zemapziņas līmenī. Taču izrādās, ka ārējā auss izpilda arī estētiski kulturālu, pat mākslas un literatūras atspoguļojuma funkciju. Tūkstošiem gadu ārējā auss tika izdaiļota ar piekariņiem vai dekoratīviem implantiem, tā simbolizēja arī cilvēka sociālo stāvokli, liecināja arī par personas kriminālo pagātni, jo ausis mēdza nogriezt, lai sodītu. Pasaku vai zinātniskās fantastikas žanrā ausu forma vai papildu esamība piešķīra īpašas spējas varoņiem, piemēram, Jodam no Zvaigžņu kariem, varoņiem no X cilvēkiem un mūsu pašu Lāčplēsim vai Lāčausim.

Bērns mātes miesās sāk dzirdēt no 18.–24. nedēļas, bet atbildēt ar kustībām jau no 26.–28. grūtniecības nedēļas, tāpēc, pat tikko piedzimis, spēj atpazīt savus vecākus pēc balss. Jāpiemin arī, ka bērna vecumā auss uzbūvei ir arī noteiktas anatomiskas un fizioloģiskas atšķirības.

Kā jau iepriekš minēts, auss sastāv no trim daļām. Izšķir ārējo ausi, vidusausi un iekšējo ausi. Ārējo ausi veido auss gliemežnīca un ārējā auss eja, vidusausij pieder bungplēve, bungu dobums ar dzirdes kauliņiem un mastoidālās šūnas (tās ir ar gaisu pildītas šūnas t.s. pupveida izaugumā deniņu kaulā). Pie vidusauss pieder arī Eistahija caurule jeb kanāls (dzirdes caurule), kura kalpo par spiediena izlīdzinātāju un minēto vidusauss dobumu drenāžas cauruli, jo tā savieno bungdobumu ar rīkles aizdegunes stāvu. Iekšējā auss ir kaula kapsula deniņu kaulā, kuru veido gliemezis, trīs pusloka kanāli un divi iztilpumi, šajā kapsulā izvietojas plēvainais labirints, kas atkārto kapsulas formu. Gliemezī plēvainais labirints veido Korti orgānu, kurš uztver mehāniskās svārstības un pārveido tās par elektriskiem nervu impulsiem, ko mēs smadzenēs uztveram kā skaņu kopumu. Pusloku kanāli izkārtoti trīs plaknēs, un tur novietoti līdzsvara uztveres sensori, bet divos maisos – paātrinājuma receptori. No dzirdes receptoriem sākas VIII nerva gliemeža jeb dzirdes daļa, bet no pusloka kanāliem un abiem maisiem – VIII nerva līdzsvara daļa. Tātad VIII nervs, kas ir dzirdes un līdzsvara nervs, caur iekšējo auss kanālu aiznes informāciju uz dažādām smadzeņu daļām – smadzeņu stumbru, zemgarozas centriem un, visbeidzot, smadzeņu garozu, kur tiek analizētas un veidotas apzinātās dzirdes un kustību sajūtas, piemēram, skaņu kopuma uztveršana kā valoda vai melodija. Smadzeņu stumbrā un zemgarozas centros tiek nodrošinātas automātiskās jeb reflektorās ķermeņa funkcijas, piemēram, reflekss paskatīties negaidīta skaņas impulsa virzienā.

No īsā izklāsta var nojaust, ka viena daļa no auss struktūrām skaņu novada līdz Korti orgānam, kur otra daļa jeb skaņas receptori to uztver, tāpēc runā par skaņu novadošā un skaņu uztverošā aparāta bojājumiem. Īpaši svarīgi, ka lielākajā daļā ausu slimību gadījumu pacientam nevis tikai sāp, bet ir bojāta dzirde, un tas arī ir galvenais auss slimības simptoms. Ikdienā notiek pretējais – pacienti un citu specialitāšu kolēģi par ausu slimību sāk domāt, ja pacientam ir sāpes ausī vai auss rajonā. Un te vēlreiz jāatgādina, ka galvenais jautājums ir: vai jūs arī sliktāk sākāt dzirdēt ar šo ausi?! Uzsverams, ka iekšējās auss (atgādinu, tur ir šis dzirdes uztverošais aparāts) bojājuma gadījumā var tikt bīstami sabojāta dzirde, bet sāpju vispār nav, jo VIII nervs taču nepārvada sāpes!

Kā gan mēs dzirdam? Skaņu savāc auss gliemežnīca (labāk tiešām dzird radījumi ar lielām ausīm), skaņas viļņi kompresējas ārējā auss ejā, tie iesvārsta bungplēvi, tad dzirdes kauliņus. Šis dzirdes novadošais mehānisms radīts, lai pastiprinātu skaņu, ja mehānismu netraucē nekādas slimības vai traumu sekas, mēs dzirdam labi un, protams, daudz labāk nekā caur galvas kauliem. Dzirdes kauliņš, kuru sauc par kāpslīti, darbojas kā svira un virzulis, iesvārstot šķidrumus (endolimfu un perilimfu) iekšējā ausī Korti orgānā. Hidrodinamiskās svārstības iesvārsta bazilāro membrānu, uz kuras atrodas skaņas uztveres receptoru šūnas vai matiņšūnas. Šie matiņi vai stereocīlijas dažādā mērā sāk skarties pie citas īpašas membrānas, kas ir kā jumts virs minētajām matiņšūnām. Kairinoties šīm matiņšūnām, rodas elektrofizioloģiski signāli, kas tiek nodoti caur dzirdes nervu uz smadzenēm. Skaņu augstumu un stiprumu sāk filtrēt jau aprakstītais Korti orgāns, jo hidrodinamiskās svārstības kairina matiņšūnas noteiktos gliemeža rajonos ar dažādu spēku. Interesanti, ka Dievs izsniedzis cilvēkam noteiktu daudzumu matiņšūnu, protams, paredzot rezerves šūnas, tomēr tās nevar atjaunoties bezgalīgi, tāpēc jārēķinās, ka vecumdienās daļa šūnu būs iztērētas, arī šo šūnu rezerves, bet jaunas nevar rasties un pagaidām nav arī pārstādāmas. Šo dzirdes novecošanu sauc par presbiakūzi. Tās iestāšanās atkarīga no cilvēka ģenētiskās programmas, no piedzīvotajiem darba un dzīves apstākļiem, pārciestajām slimībām un, lai cik tas būtu paradoksāli, arī no citu slimību ārstēšanas – saņemtajiem medikamentiem, pārciestajām narkozēm u. c. 65–84 gadu vecumā dzirdes traucējumus konstatē jau 43% cilvēku.

Slimības, kuras var bojāt dzirdi, sastopamas visos vecumos. Šoreiz nerunāsim par bērnu slimībām, onkoloģiskām slimībām vai iedzimtajām ausu attīstības un dzirdes traucējumu slimībām.

Ārējās auss slimības

Pacientiem un ģimenes ārstiem pazīstama slimība ir sēra korķis, kas nereti kombinējas ar ārējās auss ejas iekaisumu (dermatītu). Bieži šādu slimību piedzīvo ādas slimību pacienti un cukura diabēta pacienti, kā arī tie indivīdi, kas domā, ka ausu sērs ir netīrība un ausis būtu īpaši jāmazgā vai jātīra. Der zināt, ka ausu sērs domāts ādas aizsargāšanai, tas ir dabisks krēms, kam piemīt pretvīrusu un pretmikrobu darbība. Ja ausu sērs tiek pastiprināti evakuēts, tad auss ādā var rasties augoņi (furunkuls) vai pat plašs ādas un zemādas iekaisums ar smagu slimības norisi – dzirdes pasliktinājumu, stiprām sāpēm, intoksikāciju, nereti pacients tad jāārstē pat stacionāra apstākļos. Vēlams, lai pacienti paši ausis netīrītu, nemazgātu, jo pat otolaringologs var tikt galā, tikai izmantojot mikroskopu, sūkni, speciālus instrumentus, tātad – īpaši aprīkotā kabinetā, jo ir nepieciešams auss eju regulāri iztīrīt un aplicēt ārstējošus medikamentus. Īpaša ārējās auss iekaisuma pacientu grupa ir pacienti ar auss ejas sašaurinājumu kaulainajā daļā, kur veidojas kaulu izaugumi, ko sauc par eksostozēm vai osteomām. Šajos gadījumos risinājumu var rast, likvidējot šīs eksostozes ķirurģiskā ceļā.

Dzirde var pasliktināties arī pacientiem, kam bijušas auss traumas, arī pacienti pēc apakšžokļa traumas, jo apakšžokļa locītava atrodas blakus ārējai auss ejai, lūzums locītavā var izraisīt auss ejas plīsumu, un vēlāk te veidojas auss ejas sašaurinājums (stenoze).

Vidusauss slimības

Pazīstamākā slimība ir akūts vidusauss iekaisums, ar to gan biežāk slimo bērni, taču pacientus vidusauss iekaisums biedē visvairāk, laikam tāpēc, ka tā ir ļoti sāpīga slimība. Vidusauss iekaisumi bieži attīstās pacientiem, kam ir deguna elpošanas problēmas, tātad tiem, kuriem slikti funkcionē deguns, arī tiem, kam ir hroniskas vai alerģiskas iesnas un kam mēdz būt recidivējoši deguna blakusdobumu iekaisumi.

Jāpiemin arī pacienti ar hronisku ilgstošu klepu. Ausu, kakla un deguna ārsti pat saka – šie pacienti saklepo ausi.

Ir dažādi maldīgi uzskati, kas valda pacientu un arī mediķu vidū – ka visi vidusauss iekaisumi ir sāpes ausīs, ka vidusauss iekaisums uzreiz jāārstē ar antibiotikām, ka uzreiz jāsāk pilināt ausīs u.tml. Atcerēsimies, ka visbiežāk vidusauss iekaisumu izraisa vīrusi (antibiotikas nepalīdz pret vīrusiem, tās maina mūsu imūnsistēmas dabisko spēju ierobežot slimību), daži vīrusi ir ar īpašu tieksmi saslimdināt ausis, piemēram, gripas vīruss, turklāt šie vīrusi izraisa izmaiņas arī ārējā ausī – auss sāk asiņot, jo veidojas asiņaini pūšļi auss ejas ādā, uz bungplēves, vēl vairāk – šie vīrusi bojā arī iekšējo ausi, tāpēc bojājas arī skaņu uztverošais Korti orgāns. Pacientam var būt pat līdzsvara traucējumi – reibonis, slikta dūša un vemšana, smagākajos gadījumos pat meningīta, meningoencefalīta simptomi. Par laimi, lielākā daļa vidusauss iekaisumu norisinās vieglā vai vidēji smagā forma. Protams, ka pacients vai mediķis, kas nav ausu slimību speciālists, nevar novērtēt situāciju, arī mēs, ausu ārsti, sakām, ka nespējam pēc atstāsta vai telefona intervijas noteikt diagnozi vai ieteikt ārstēšanu, tāpēc pacientam ir jādodas pie ārsta, kur ir īpaši aprīkots kabinets un iespēja novērtēt dzirdes funkciju. Ja ir sastapts iepriekš aprakstītais smagais gadījums, tad pacients nekavējoties nosūtāms uz slimnīcu, kur ir ausu, kakla, deguna slimību stacionārs. Mūsdienās antibiotikas tiek nozīmētas tikai acīmredzama strutaina vidusauss iekaisuma pazīmju gadījumā – tad, ja ārsts ierauga strutu uzkrāšanos aiz bungplēves vai iegūst tās pēc bungplēves pārgriešanas. Svarīgi atcerēties arī to, ka nav jāsāk pilināt ausu pilieni, ja auss netek, tātad nav bungplēves plīsuma vai pārgriezums netika veikts, jo pilieni caur mehāniski veselu bungplēvi nevar ārstnieciski iedarboties. Dažkārt ausu pilieni pat traucē ārstam novērtēt bungplēves vai auss ejas stāvokli. Tā vietā atcerēsimies ko citu, kas ir svarīgi, proti, ka spēja deguna pūšana uz āru, sirsnīga klepošana saaukstēšanās slimības laikā sekmē vidusauss iekaisuma veidošanos. Labāk pilināt deguna elpošanu uzlabojošus pilienus degunā, jo tie palīdz neaizlipt dzirdes caurulei, kas savieno aizdeguni (augšējo rīkles stāvu) ar vidusausi, tādējādi sekmējot iekaisuma produktu drenāžu no vidusauss dobumiem. Var iedzert pretsāpju zāles un kādu no pretalerģijas līdzekļiem, bet citas rekomendācijas jāsagaida no ārsta.

Īpašs vidusauss iekaisuma gadījums ir serozais vidusauss iekaisums, kuru novēro alerģiskiem pacientiem, pacientiem, kas ātri sākuši lietot antibiotikas, pacientiem ar imūnsistēmas traucējumiem. Parasti dominē slikta dzirde, pacienti jūt, ka ausī kaut kas pārlejas, ja maina ķermeņa stāvokli. Šiem pacientiem ārstēšanā izmanto t.s. degunā smidzināmos kortikosteroīdus, jo īpaši jāārstē jau minētā Eistahija caurule. Nereti ar zālēm nepietiek, un nākas bungplēvē ielikt speciālu drenu (timpanostomu), kuru atstāj mēnešiem ilgi, kamēr iekaisums vidusauss dobumos un Eistahija caurulē likvidējas. Serozā vidusauss iekaisuma pacientiem bieži ķirurģiski jāārstē deguns un aizdegune, tikai tad iespējama auss izārstēšana. Un ir jāturpina alerģisko simptomu kontrole ar deguna kortikosteroīdu aerosoliem.

Diemžēl Latvijā ir daudz pacientu, kuri, pārslimojot atkārtotus vidusauss iekaisumus vai smagu vidusauss iekaisumu, ir ieguvuši hronisku vidusauss iekaisumu, kam raksturīga pastāvīgi pasliktināta dzirde, periodiska auss tecēšana un pastāvīgs caurums bungplēvē. Hronisks vidusauss iekaisums var noritēt divās formās. Pirmais veids ir labdabīgais jeb mukozais vidusauss iekaisums, te iekaisuma process pamatā norisinās vidusauss dobumu gļotādā un Eistahija caurulē, bet otrais ir ļaundabīgais jeb kariozais deniņu kaula iekaisums. Šai gadījumā faktiski attīstās deniņu kaula osteomielīts vai arī rodas pseidoaudzējs – holesteatoma, kas saēd deniņu kaulu. Skaidrs, ka tas ir ļoti bīstami, jo nezināmā X stundā iekaisums var bojāt iekšējo ausi (kas izraisa reiboni un kurlumu), sejas nervu (kas izraisa sejas paralīzi vienā pusē). Ļoti bīstama ir situācija, kad iekaisums izplatās arī galvaskausa iekšpusē un skar smadzeņu un to apvalku struktūras, radot meningītu, meningoencefalītu vai izraisot smadzeņu vai smadzenīšu abscesu. Tad var rasties tādi simptomi kā apjukums, krampji un bezsamaņa, kā arī citi bīstami dzīvību apdraudoši simptomi. Te ir runa par dzīvību un nāvi, jo mirstība smadzenīšu abscesa gadījumā sasniedz pat 50%! Tātad šī otrā forma, kariozais iekaisums vai/un holesteatoma noteikti ir jāatrod laikus – pacientam jāiet uz aprīkoto kabinetu, uz datortomogrāfiju un magnētiskās rezonanses izmeklējumu ar holesteatomas programmu, bet ausu, kakla un deguna ārstiem un ģimenes ārstiem pacients jāpārliecina par laikus veiktas operācijas obligātu nepieciešamību – sak, jums galvā ir bumba ar laika degli, neviens nezina, kad tā sprāgs!

Protams, arī labdabīga hroniska vidusauss iekaisuma ārstēšanas izvēles metode ir operācija, kuras mērķis ir slēgt bungplēves perforāciju, iztīrīt iekaisuma bojāto gļotādu, radīt priekšnoteikumus Eistahija caurules drenāžai un, ja iespējams, – uzlabot dzirdi. Šī operācija veicama plānveidā, bet pirms tam, pirmajā etapā, ir jāveic deguna elpošanu atjaunojoša operācija, jo – ja deguns neelpo, auss operācija var neizdoties.

Pacientiem, kam ir pazemināta dzirde, bet viņi nav pārslimojuši iekaisuma slimības, jāapmeklē ausu, kakla un deguna slimību speciālists, jo te var būt darīšana ar iedzimtu slimību – otosklerozi (dzirdes kauliņš – kāpslītis iemūrējas ovālajā lodziņā un nepārvada skaņu uz iekšējo ausi), kura biežāk atrodama sievietēm pēc 30 gadu vecuma, progresē pēc dzemdībām, skar arī vīriešus ar zilu acu krāsu. Slimība parasti sākas ar vienu pusi, bet progresējot iesaistās arī otra auss. Jāteic, ka slimība bojā gan skaņu novadošo, gan uztverošo auss daļu. Labā ziņa ir tā, ka vidusauss (skaņas novadošās daļas) bojājumu var efektīvi ārstēt ar ķirurģisku operāciju, kuras laikā kāpslīti aizvieto ar mākslīgu protēzi. Tādā veidā iespējams saglabāt dzirdes kauliņu ķēdes kustīgumu un skaņas pārvadi, jo protēze neiesaistās slimības procesā. Arī šīs operācijas gadījumā pirms tās ir jāizvērtē deguna funkcija, un, ja nepieciešams, pirmajā etapā ķirurģiski jālabo deguna elpošanas nepilnības.

Būtiski! Otosklerozes diagnostikā nav nepieciešamas deficītas izmeklēšanas metodes, diagnozi otolaringologs var noteikt, veicot dzirdes testus ar kamertoņiem (tādiem pašiem, kādus izmanto mūziķi) savā kabinetā.

Iekšējās auss slimības

Jau sākumā tika pieminēta vecuma vājdzirdība. Jāteic, ka slikta dzirde nav vienīgais simptoms iekšējās auss slimībām – pacientiem var būt arī ausu trokšņi un līdzsvara traucējumi. Iemesli, kas bojā iekšējo ausi, ir ārkārtīgi daudzveidīgi – vīrusu, baktēriju un sēnīšu infekcijas, galvas traumas, arī trokšņu radītas traumas, sirds un asinsvadu slimības, citu orgānu iekaisuma slimības un vielmaiņas slimības, onkoloģiskas un hematoloģiskas slimības. Arī ototoksiski medikamenti, kas tiek izmantoti ārstēšanā vairākām no iepriekš minētajām slimībām, var bojāt iekšējo ausi. Ir arī specifiskas slimības, kas tieši bojā iekšējo ausi, piemēram, Menjēra slimība un otoskleroze.

Būtiski ir zināt, ka iekšējā auss var tikt bojāta divos veidos – vai nu akūtā, vai arī lēni progresējošā veidā. Pacientiem un citu nozaru mediķiem jāzina, ka akūts iekšējās auss bojājums (akūta sensoneirāla vājdzirdība) prasa ātru reakciju – ārstēšanu nepieciešams sākt 4–5 dienu laikā pēc dzirdes traucējumu sākuma, lai dzirdes zudums nebūtu neatgriezenisks. Parasti lieto intravenozas sistēmas ar kortikosteroīdiem un pentoksifilīnu, iekšķīgi lieto arī B grupas vitamīnus un zivju eļļu. Var palīdzēt barokameras jeb skābekļa terapijas seansi. Ja pacients pēc palīdzības vērsies 2 nedēļu laikā, gadījumu vairs neuzskata par akūtu, bet, protams, ārstēšanu labāk tomēr veikt.

Ilgstošu iekšējās auss bojājumu simptomu gadījumā plānveidā jāveic magnētiskās rezonanses izmeklējums galvai, lai izslēgtu galvas smadzeņu, iekšējās auss un VIII nerva bojājumus, galvas un kakla asinsvadu slimības. Šo izmeklējumu var nozīmēt otolaringologs, protams, jāveic arī vispusīga LOR orgānu izmeklēšana un precīza dzirdes pārbaude ar kamertoņiem, kā arī timpanometrija, refleksometrija un audiometrija. Lielākajai daļai pacientu par iekšējās auss dzirdes traucējumiem nebūtu jāsatraucas, jo dzirdi mūsu dienās labi var koriģēt ar moderniem dzirdes aparātiem. Noteikti jāzina, ka vidēji smagu un smagu dzirdes bojājumu gadījumā (ja dzirdes slieksnis abās ausīs runas frekvenču zonā ir 55 decibeli vai zemāks) dzirdes aparātu valsts piešķir par brīvu. Ja pacientam ir iestājusies abpusēja totāla sensori neirāla vājdzirdība – kurlums –, valsts apmaksā arī kohleāro implantāciju, kas izdošanās gadījumā ļauj saglabāt dzirdes sajūtu un līdz ar to arī turpināt darba gaitas un sociāli adaptēties.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada marta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!