Atmiņas traucējumi, to izpausmes un risinājumi bez medikamentiem
Atmiņai cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga loma, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un var tās izmantot pēc vajadzības. Tas ir viens no nosacījumiem personības un individualitātes veidošanās procesā .Atmiņas galvenā funkcija ir vajadzīgās informācijas atpazīšana, iegaumēšana, saglabāšana, reproducēšana un nevajadzīgā (nepielietojamās informācijas) aizmiršana. Atmiņa nodrošina domāšanas procesu, un tas, savukārt, pārveido iegūto informāciju tālākam procesam, tas ir – apsvēršana, lēmuma pieņemšana, plānošana un secinājumu formulēšana. Aizmiršanai ir arī noderīgā puse, jo tā attīra atmiņu no nevajadzīgām zināšanām, tādējādi atbrīvojot vietu jaunām zināšanām. Tātad atmiņa ir psihisks process, kurā mēs iegaumējam, reproducējam un aizmirstam domas, tēlus, kustības. Tā rodas pieredze!!! Ja cilvēkam nebūtu atmiņas, tas patstāvīgi atrastos jaundzimuša bērna stāvoklī, kas neprastu runāt, kustēties un staigāt. Atmiņa balstās uz katra indivīda sajūtu pakāpes un uztveres īpatnībām, bet tā savukārt atkarīga no ārējās vides stimula, receptora jutīguma un tālākā procesa specifiskuma. Atmiņa tiek samazināta emocionāla pārdzīvojuma gaidās tūlīt pēc stresu izraisoša momenta un fiziskas un/vai garīgas pārpūles. Cilvēkiem dzīves otrajā pusē ir ļoti daudz atmiņu, tāpēc rodas sajūta, ka viņi ar tām dzīvo. Dažas no tām ir ļoti dārgas, dažas – sāpīgas, citas – neitrālas. Tomēr cilvēki joprojām atpazīst un spēj uztvert nebijušu pieredzi, un tas vien norāda uz smadzeņu un prāta vienreizēji lielo kapacitāti un potenciālu. Vissvarīgākās lietas, ko zinātnieki atklājuši par atmiņu, centrējas ap faktu, ka mēs nenoglabājam atmiņas kā vienu veselumu noteiktā smadzeņu struktūrā. Kad mēs kaut ko atceramies, mēs konstruējam atmiņas no dažādiem strukturāliem veidojumiem smadzenēs.
Kad cilvēks zaudē atmiņu, bieži pazūd tikai daļa no agrāk iegaumētās atmiņas. Mūsdienās noskaidrots, ka eksistē daudzas atmiņas formas. Atkarībā no tā, kurš smadzeņu apgabals ir bojāts, ir atkarīgs arī atmiņas zaudējuma veids. Grūtības atcerēties ne vienmēr nozīmē, ka sākušies atmiņas traucējumi, taču, ja aizmirstas arvien biežāk un dažādās situācijās, ir vērts pārbaudīt smadzeņu veselību.
Par automātiskām darbībām ikdienā nepiedomājam, tās darām, jo tās ir ierasts ikdienas rituāls, – kafijas kannas izslēgšana, loga aizvēršana, mājas aizslēgšana, no tās izejot... Ja regulāri sākam domāt, vai to esam izdarījuši, ja 50–60 gadu vecumā arvien biežāk aizmirstam, kur nolikām savas mantas, ko gribējām pirkt veikalā vai, vēl jo vairāk, vairs neorientējamies pazīstamā vietā, tad ir vērts apsvērt iespēju apmeklēt speciālistu.
Pēdējos gadu desmitos vērojama tendence, ka smadzeņu darbības, tostarp atmiņas, traucējumi kļūst arvien jaunāki – ar tiem saskaras arvien jaunāki cilvēki. Agrāk uzskatīja, ka demence ir 80 gadus vecu un vecāku cilvēku slimība. Tagad cilvēki sāk sūdzēties par atmiņas traucējumiem jau 50 gadu vecumā un bieži atklājas – problēma ir reāla. To izraisa arī ikdienas lielā psihoemocionāla spriedze, lielais darba apjoms un hronisks nogurums.
Atmiņas un domāšanas procesi ir cieši saistīti. Lielākajai daļai no mums atmiņa darbojas kā videoieraksts, fotogrāfijas vai piezīmju grāmatiņa. Lietas, ko mēs atceramies, ļauj mums izdarīt dažādus pieņēmumus par citām. Tāpat mēs labāk atceramies lietas un cilvēkus, kas skāruši mūsu emocionālo jomu. Atmiņa nav izolēta. Tā darbojas līdztekus ar domāšanu. Traumējot vienu, tiek traumēta arī otra. Par atmiņas pavājināšanās cēloņiem lasi žurnāla "ārsts.lv" jūlija numurā!
