Arvis Rasmanis: Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir psihiski traucējumi, kuru aizsākums meklējams pirmsskolas vecumā un kuru galvenās izpausmes ir neuzmanība, impulsivitāte un hiperaktīva uzvedība, traucēta spēja piedalīties nodarbībās, jo ir grūtības nosēdēt nekustīgi ilgāku laiku un veiksmīgi funkcionēt sabiedrībā, komunicējot ar cilvēkiem. Šo traucējumu sekas var būt vērojamas visas dzīves laikā un būtiski pasliktināt pacienta sociālo adaptāciju, kas saistīta ar izteiktu trūkumu koncentrēt uzmanību uz noteiktu uzdevumu, veicot darbu, vai uz cilvēku, veidojot sociālu kontaktu, runājot ar cilvēku vai klausoties otra teiktajā.

UDHS simptomi ietver plašu uzvedības īpatnību klāstu – koncentrēšanās traucējumi, aizmāršība pabeigt uzdevumu, viegli “izsist no sliedēm”, grūtības saglabāt vienu pozīciju ilgāku laiku, nespēja uzklausīt citus – jaukšanās pa vidu, kad citi runā. Ja jums vai jūsu bērnam ir UDHS, jums var būt visi simptomi vai tikai daļa no tiem.

Var izdalīt trīs UDHS tipus:

• Dominē neuzmanība. Cilvēkiem ir lielas grūtības fokusēties, koncentrēties, pabeigt uzdevumus un sekot instrukcijām, norādēm. Eksperti uzskata, ka daudzi bērni, kam ir šī tipa UDHS, netiek laikus diagnosticēti, jo viņiem nav tendences traucēt klases darbu, šis tips vairāk izpaužas meitenēm.
• Dominē hiperaktivitāte un impulsivitāte. Cilvēks grozās, dīdās, pārtrauc citus, kad tie runā, viņam ir grūtības sagaidīt savu kārtu klases darbā vai jebkur citur, kur nepieciešama pacietība. Lai arī cilvēkiem ar šī tipa UDHS neuzmanība nav tik izteikta, viņi tāpat ar grūtībām spēj koncentrēties uz uzdevumu.
• Kombinēta hiperaktivitāte un impulsivitāte ar neuzmanību. Visvairāk izplatīts UDHS tips. Cilvēkam izpaužas gan neuzmanības, gan arī hiperaktivitātes simptomi. Nespēja noturēt uzmanību, impulsivitātes tendence, paaugstināts enerģijas un aktivitātes līmenis.

Ārstēšana būs atkarīga no tā, kāda tipa UDHS piemīt cilvēkam. Tips var mainīties, un līdz ar to arī ārstēšana.

Ar ko tad īsti UDS (uzmanības deficīta sindroms) atšķiras no UDHS

UDS jeb uzmanības deficīta sindroms ir novecojis termins, kas agrāk tika lietots, lai aprakstītu cilvēkus, kuriem ir problēmas ar koncentrēšanos, bet kuri nav hiperaktīvi. UDHS tips, kuram dominē neuzmanība, tagad tiek lietots UDS vietā. UDHS tika iekļauts DSM-V (Diagnostikas un statistiskās uzskaites rokasgrāmata) sarakstā 2013. gadā.

Vairāk nekā 60% bērnu ar UDHS būs paliekoša simptomātika arī pieaugušo vecumā, bet daudziem šie simptomi samazinās vai vispār izzūd, kļūstot pieaugušiem. Ārstēšana ir nozīmīga, jo neārstēts UDHS var atstāt negatīvu ietekmi uz daudziem dzīves aspektiem. Problēmas ar laika plānošanu, aizmāršība, nepacietība var radīt problēmas darbā, mājās un attiecībās.

Bērniem galvenās problēmas ir skolā, kas izpaužas nespējā pilnvērtīgi piedalīties klases darbā. Zēniem divas reizes biežāk nekā meitenēm tiek diagnosticēts UDHS. Lai arī daudzām meitenēm ir klasiski hiperaktivitātes simptomi, tikpat daudzām tie var arī neizpausties, turklāt meitenes biežāk iegrimst sapņošanā vai kļūst hiperrunātīgas, nevis hiperaktīvas. Daudzi simptomi var būt tipiski bērna uzvedībai, tāpēc var būt grūtības izšķirt, kurš simptoms saistās ar UDHS.

Pētījumi par UDHS

Lai arī UDHS sastopamība mūsdienās ir augsta, zinātniekiem ir dažādas teorijas par to, kas tad īsti izraisa šo sindromu. Pastāv uzskats, ka tam ir saistība ar neiroloģiskiem attīstības traucējumiem vai deviācijām, turklāt liela nozīme ir arī ģenētikai un intrauterīnai attīstībai, kā arī dzemdību procesam. UDHS iespējamība palielinās, ja vecākiem ir atkarību tendences vai kāds no vecākiem slimo ar depresiju.

Pētījumos aprakstīts, ka samazinātam dopamīna līmenim ir saistība ar UDHS. Dopamīns ir neiromediators, kas atbild par motivāciju un emocionālu atbildi, kā arī ir tieši saistīts ar atalgojuma sistēmu. Mūsdienu dinamiskais un ar informāciju pārbagātais laikmets paredz augstu ārēju stimulāciju, kas nosaka, ka atalgojuma sistēma darbojas pastiprinātā režīmā, uzturot augstu dopamīna līmeni, bet reizē cilvēkam veidojas atkarības tendences no darbībām, kas uztur augstu dopamīna līmeni, – mobilā telefona intensīva lietošana, datorspēles, azartspēles, riskanti sporta veidi.

Citos pētījumos tika novērotas smadzeņu strukturālas izmaiņas cilvēkiem ar UDHS un secināts, ka viņiem ir mazāks pelēkās vielas apjoms. Pelēkā viela atbild par runu, paškontroli, lēmumu pieņemšanu, muskuļu kontroli – tajā atrodas neironu ķermeņi, savukārt baltajā vielā ir neironu izaugumi, kas veido savienojumus ar citiem neironiem vai muskulārajām sinapsēm.

Kā novērst UDHS izpausmes

UDHS ārstēšanā parasti iekļauj psihoterapiju, kas ir orientēta uz uzvedības maiņu, un medikamentozo terapiju vai abu kombināciju. Divas galvenās medikamentu grupas, kas tiek lietotas UDHS ārstēšanā, ir stimulanti – metilfenidāta grupas medikamenti (ritalīns) un antidepresantu grupas medikamenti (atomoksetīns, bupropions). UDHS ārstēšanā iekļauj arī laika pārvaldīšanu, organizēšanu un plānošanu.

Starp citiem stratēģiskiem ieteikumiem, kas var samazināt UDHS, var minēt veselīgas diētas ievērošanu, t. i, samazināt monosaharīdu uzņemšanu un saldo dzērienu lietošanu, pārbaudīt, vai cilvēkam nav glutēna nepanesība, vismaz stundu dienā veltīt fiziskām aktivitātēm, orientēt cilvēku uz pilnvērtīgu miegu (8 h), ierobežot ekrānu – viedtālruņa, datora, televizora – uzmanības patērēšanu.

Arī alternatīvas nodarbes kā joga, tai chi un laika pavadīšana dabā var palīdzēt nomierināt pāraktīvu prātu un samazināt UDHS izpausmes.

Apzinātības meditācija ir vēl viens no veidiem, kas tīņiem un pieaugušajiem var palīdzēt trenēt uzmanību un pārvaldīt domas, kā arī samazināt trauksmes un depresijas simptomātiku, kas nereti veidojas kā UDHS blakus slimība.

Izvairīšanās no alergēniem, pārtikas piedevām, mājas pelējuma, kas var paslēpties mitrās vietās – vannas istabā, tualetē, kā arī smagajiem metāliem – dzīvsudraba u. c., kas var būt pārtikā (zivīs) un tehnoloģiskos procesos, arī zobu plombu amalgamās, var dot ievērojamus uzlabojumus UDHS simptomu mazināšanā.

Izmantotā literatūra:

1. Bonath, B., Tegelbeckers, J., Wilke, M., Flechtner, H.-H., Krauel, K. (2018). Regional Gray Matter Volume Differences Between Adolescents with ADHD and Typically Developing Controls: Further Evidence for Anterior Cingulate Involvement. Journal of Attention Disorders, 22(7), 627–638. Iegūts no: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26748338/
2. Ezra, N., Dang, K., Heuser, G. (2011). Improvement of attention span and reaction time with hyperbaric oxygen treatment in patients with toxic injury due to mold exposure. Eur J Clin Microbiol Infect Dis, 30(1), 1–6. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2998645/
3. Hariprasad, V. R., Arasappa, R., Varambally, S., Srinath, S., Gangadhar, B. N. (2013). Feasibility and efficacy of yoga as an add-on intervention in attention deficit-hyperactivity disorder: An exploratory study. Indian J Psychiatry, 55(Suppl 3), S379–S384. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3768216/
4. Kolar, D., Keller, A., Golfinopoulos, M., Cumyn, L., Syer, C., Hechtman, L. Treatment of adults with attention-deficit/hyperactivity disorder. Neuropsychiatric Disease and Treatment. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2518387/
5. Kim, S., Arora, M., Fernandez, C., Landero, J., Caruso, J., Chen, A. (2013). Lead, mercury, and cadmium exposure and attention deficit hyperactivity disorder in children. Environ Res., 126, 105–110. Iegūts no: https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3847899/
6. Taylor, A. F., Kuo (Ming), F. E. Could Exposure to Everyday Green Spaces Help Treat ADHD? Evidence from Children's Play Settings. Applied Psychology. Health and Well-Being. Iegūts no: https://iaap-journals.onlinelibrary.wiley.com/doi/full/10.1111/j.1758-0854.2011.01052.x
7. Volkow, N. D., Wang. G., Kollins, S. H. et al. (2009). Evaluating Dopamine Reward Pathway in ADHD: Clinical Implications. JAMA, 302(10), 1084–1091. Iegūts no: https://jamanetwork.com/journals/jama/fullarticle/184547
8. Zylowska, L., Ackerman, D. L., Yang, M. H. et al. (2008). Mindfulness meditation training in adults and adolescents with ADHD: a feasibility study. J Atten Disord, 11(6), 737–746. Iegūts no: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/18025249/

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!