Artūrs Utināns: Trauksme par veselību, hipohondrija un pašapmāns

Trauksmi par veselību var uzskatīt par derīgu bioloģiskās evolūcijas adaptāciju, kas ir kā izdzīvošanas instinkts. Cilvēki baidās no nāves un cenšas pēc iespējas novērst draudus veselībai. Izglītošanās par medicīniskajām slimībām ļauj iegūt informāciju par dažādām draudošām briesmām un to laicīgas novēršanas iespējām. Ar veselību saistīto trauksmi var iedalīt adekvātā un neadekvātā, pārspīlētā, ko dēvē arī par hipohondriju. Var teikt, ka hipohondrisks pacients kaut kādu iemeslu dēļ vienkārši baidās no nāves vairāk nekā vairākums cilvēku. Respektīvi, atšķirība no populācijas ir tikai kvantitatīva.

Trauksmes par veselību un hipohondrijas palaidējmehānisms ir dažādu ķermenisku izjūtu pārvērtējums – cilvēkam šķiet, ka tas sagādās briesmas veselībai un dzīvībai. Pacients ar hipohondriju nekaitīgas ķermeniskas izjūtas izvērtē kā letālas vai ciešanu nesošas fiziskās veselības briesmas (iekšējais kognitīvais palaidējmehānisms). Šīs bažas kļūst pastāvīgas, pārņem apziņu, traucē dzīves labsajūtai un liek pastāvīgi un neatlaidīgi meklēt medicīnisko palīdzību. Šīs ķermeniskās izjūtas var radīt kāds cits trauksmes veids (trauksme svešinieku klātbūtnē, sociāla trauksme, šķiršanās radīta trauksme vai trauksme, kas rodas, ja pacients nespēj kontrolēt ķermeniskas funkcijas) vai kādi no afektiem neatkarīgi “ķermeņa trokšņi”.

Hipohondrija darbojas arī kā pašapmāns. Somatizācija ir pacienta pārliecība par fiziskas slimības esamību, kas vienlaikus ar dažādām fizikālām sajūtām apziņā rada maldīgus draudu signālus. Hipohondrija ir pacienta trauksmaina pārliecība, ka viņam ir onkoloģiska vai kāda cita letāla slimība, kaut gan ārsts apgalvo pretējo. Hipohondriķis dzīvo īpašā pasaulē, kurā slimība jau ir klātesoša. Šāds pacients neapzināti vēlas uzmanību, gādību un aprūpi, bet apziņā to noliedz. Arī tā tas sevi maldina. Pacients cenšas saņemt dažādus sekundārus labumus, lai uzlabotu savu veselību, piemēram, izmanto iespēju izvairīties no distresa un izdegšanas darbā, taču viņš noliedz, ka vēlas šos labumus.

Pašapmāns ir arī hipohondriskie murgi psihožu laikā. Pacients jau ir pārliecināts par nāvīgas slimības eksistenci un ignorē pierādījumus par pretējo. Viņš arī ignorē faktu, ka pasaulē eksistē daudz citu pāragras nāves iemeslu, no kuriem arī būtu jāuzmanās.

Hipohondriski traucējumi (F45.2) tiek iekļauti somatoformo traucējumu grupā, kurā ir arī somatizācijas traucējums (F45.0), nediferencēti somatoformi traucējumi (F45.1), somatoforma veģetatīva disfunkcija (F45.3), persistējošas somatoformas sāpes (F45.4) un citi precizēti un neprecizēti somatoformi traucējumi (F45.8; F45.9).

Var izdalīt diagnostiskos kritērijus, kas kopēji visai somatoformo traucējumu grupai, un kritērijus, kas raksturīgi tieši hipohondriskiem traucējumiem.

Somatoformo traucējumu kritēriji (F45)

Ir vairāki kopējie diagnostiskie kritēriji.

1. Atkārtotas sūdzības par fiziskiem simptomiem vienlaikus ar prasībām pēc medicīniskas izmeklēšanas, kaut gan ir objektīvi pierādījumi, ka nav fiziskas slimības, kas varētu izraisīt šos simptomus.
2. Pastāvīgas bažas par fizisko stāvokli noved pie atkārtotām konsultācijām un izmeklēšanām pie ģimenes ārsta un dažādiem speciālistiem.
3. Slimniekam ir negatīva attieksme pret ārsta mēģinājumiem izskaidrot konkrētos traucējumus ar psihiskiem cēloņiem.
4. Demonstratīvas uzvedības elementi, kas vērsti uz uzmanības iegūšanu, neatlaidīga un dramatiska sūdzību izteikšana.
5. Konkrētajiem traucējumiem nav hipohondrisko murgu rakstura, un kaut kādā veidā tie padodas korekcijai.

Hipohondrija (F 45.2)

Lai pacientam noteiktu hipohondrisko traucējumu diagnozi, viņam jābūt šādiem traucējumiem:

1. pacients atzīmē vai vismaz sešus mēnešus ir pārliecināts, ka viņam ir viena vai vairākas smagas somatiskas slimības, no kurām vismaz vienu pacients apraksta konkrēti, vai arī pacientam ir noturīgas dismorfofobiskas idejas;
2. pastāv arī kopējie somatoformo traucējumu kritēriji (sk. iepriekš – somatoformie traucējumu kritēriji: 2., 3. un 5.).

Dismorfija

Tā ir maldīga pārliecība par sava ķermeņa vai kādas tā daļas neglītumu, kaut gan no novērotāja viedokļa īpatnība ir pavisam nebūtiska. Lai traucējumu diagnosticētu kā dismorfisku, atšķirot no normālām bažām par savu ārieni (īpaši pubertātes vecumā), jākonstatē, ka subjektam šīs idejas izraisa jūtamas ciešanas un stresu. Diagnozes noteikšanai vajadzīga subjekta pārņemtība ar sava izskata “iztēloto” defektu ne mazāk kā vienu stundu diennaktī. Trauksmes par veselību pamatā ir bailes no nāves, savukārt dismorfijas pamatā ir estētisks kauns par savu ārējo izskatu, kas, pēc pacientu domām, samazina iespēju atrast partneri romantiskām attiecībām vai tikt pieņemtam sociālā vienaudžu grupā.

Trauksmes prognozējošā funkcija

Vairums pētnieku ir vienisprātis, ka trauksme un citi afekti liecina par to, ka pacientam nākotnē būs problēmas un emocionāli pārdzīvojumi. Gilberts un citi zinātnieki savos pētījumos šo funkciju apzīmē kā afektīvo prognozēšanu (affective forecasting).

Trauksmes par veselību un hipohondrijas palaidējmehānisms

Palaidējmehānisms ir dažādu ķermenisku izjūtu kā briesmu izvērtējums vai pārvērtējums.

Pacients izjūtas izvērtē kā letālas vai kā briesmas, kas nesīs ciešanas fiziskai veselībai. Tās pārņem apziņu un traucē dzīves labsajūtai.

Trauksmes kognitīvie palaidējstimuli

Trauksme ir cieši saistīta ar kognitīvu tendenci pārspīlēt draudus, un šis pārspīlējums spēlē nozīmīgu lomu klīniskajos trauksmes radītajos traucējumos. Šis pārspīlējums psihoterapijā tiek dēvēts par domāšanas kļūdu – katastrofizāciju.

Faktori, kas nomierina pacientu ar veselības trauksmi:

• skaidrība par diagnozi;
• skaidrība par slimības vai traucējuma prognozi;
• skaidrība par nepieciešamo ārstēšanos vai rīcību;
• bērniem – vecāku miers un skaidrība;
• ķermeniskās fiksācijas un ķermenisko sajūtu katastrofizācijas samazināšana (visbiežāk apgūstama tikai ar psihoterapijas palīdzību).

Domāšanas kļūdu identificēšana

Pacientus jāmāca patstāvīgi un pastāvīgi atpazīt domāšanas kļūdas:

• dramatizācija/katastrofizācija (“Man sāp celis, laikam vēzis!”);

• personalizācija (dzirdot ziņu par kāda nāvi: “Ar mani arī tā var notikt jau tuvākajā laikā!”);

• vispārināšana (“Man vispār ir slikta veselība!”);
• melns/balts domāšana (“Vesels cilvēks nejūt nekādu diskomfortu. Ja man dauzās sirds, tad ir nāves briesmas!”).

Kognitīvi biheiviorālā (uzvedības) terapija

Kognitīvi biheiviorālā terapija ir vērsta uz kļūdaino domu un disfunkcionālās uzvedības novērtēšanu un modificēšanu.

Izmantojot šo terapiju, ārstēšanas mērķis ir:

• iemācīt pacientu identificēt domas un pārliecības par sāpēm;
• izvērtēt šīs pārliecības kā adekvātas (veselīgas) vai neadekvātas;
• iemācīties apstrīdēt neadekvātas domas un pārliecības.

Vispārējie principi, kā ārsta praksē palīdzēt pacientiem ar hroniskām sāpēm

• Vairīties no nosodīšanas un netiešiem mājieniem par simulāciju.
• Uztvert somatiskās sūdzības nopietni.
• Izveidot emocionāli atbalstošas attiecības.
• Psihoedukācija jeb izglītošana par somatisku organisku traucējumu un trauksmes izraisītu sajūtu patoģenēzes mehānismiem. Izskaidrot, ka trauksme ir galvenais mehānisms pacienta ciešanās.
• Identificēt emocionālās (trauksme, kauns, sēras, aizdomīgums, vainas apziņa) un attiecību problēmas, neignorējot somatiskās sūdzības.
• Izskaidrot, kā domāšanas kļūdas un katastrofiskas prognozes saasina emocionālo stāvokli.
• Veicināt citus komunikācijas veidus ar apkārtējiem (psihoizglītošana, atbalsts, ieteikumi).
• Ārstēt trauksmi un depresiju.
• Farmakoterapeitiski izmantot prettrauksmes preparātus un antidepresantus. Serotonīnerģiskie medikamenti tiek izmantoti pret depresivitāti ar uzmācīgām domām. Smaga hipohondriskā simptomātika, kas tuvojas murgu līmenim, ir indikācija, kuras gadījumā vajadzētu izrakstīt neiroleptiskos preparātus.
• Nepieciešama vismaz atbalsta psihoterapija, pastāvīgi atgādinot pacientam, ka tās ir bailes, nevis iztēlotā slimība.

Izmantotā literatūra:

Gilbert, D. T., Pinel, E. C., Wilson, T. D., Blumberg, S. J., & Wheatley, T. (1998). Immune neglect: A source of durability bias in affective forecasting. Journal of Personality and Social Psychology. 75, 617–638.

Gilbert, D. T., Lieberman, M. D., Morewedge, C. K., & Wilson, T. D. (2004). The peculiar longevity of things not so bad. Psychological Science. 15, 14–19.

Gilbert, D. T., & Ebert, J. E. J. (2002). Decisions and revisions: The affective forecasting of changeable outcomes. Journal of Personality and Social Psychology. 82, 503–514.

Reuman, L., Jacoby, R. J., Fabricant, L. E., Herring, B., Abramowitz, J. S. (2015). Uncertainty as an anxiety cue at high and low levels of threat. J. Behav. Ther. & Exp. Psychiat. 47, 111–119.

Kirmayer, L. J., & Looper, K. Somatoform disorders (2006). In: M. Hersen, S. M. Turner & D.C. Beidel (Eds.). Adult Psychopathology and Diagnosis (5th ed.). New York: John Wiley & Sons, 420–475.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!