Artūrs Utināns: Alternatīvā medicīna – plusi un mīnusi

Gan zinātniskā medicīna, gan alternatīvā medicīna un ticības dziedniecība ir patiesi senākās cilvēces profesijas – šamanisma – atzars. Tikai alternatīvā medicīna un ticības dziedniecība ir saglabājusi vairāk senā šamanisma tradīcijas nekā zinātniskā, pierādījumos balstītā medicīna.

Neapšaubāmi, ka gan alternatīvajai medicīnai, gan ticības dziedniecībai ir savi terapeitiskie efekti, kas palīdz sirgstošajiem, citādi šie virzieni nesaglabātos gadu tūkstošiem ilgi. Šveiciešu psihiatrs Karls Gustavs Jungs rakstīja, ka katra civilizēta cilvēka psihē neatkarīgi no apziņas attīstības saglabājas arhaiskā cilvēka elementi. Pēc Junga domām, šī arhaiskā loģika – “džungļu zinātne” – palīdz cilvēkam izdzīvot un uzmanīties no briesmām. Arhaisko domāšanu mūsdienu pētījumos vairāk dēvē par maģisko domāšanu. Maģisko domāšanu parasti definē kā ticību neredzamu spēku ietekmei uz cilvēka likteni, uz viņa uzvedību un slimībām vai ticību cilvēka domu spēka ietekmei uz apkārtējo pasauli un citu cilvēku slimībām, kuras, pēc zinātnieku domām, nepastāv un matēriju ietekmēt nevar. Ticība maģijai, piemēram, noburšanas, ļaunas acs vai lāsta iespējai, ir viena no senākajām ticības formām par mērķtiecīgu iespēju iedarboties uz cilvēka ķermeņa matēriju no attāluma, darot tam ļaunu vai labu. Lāsta noņemšana ir biežāk sastopamais priekšstats tā sauktajā tautas dziedniecībā.

Ir grūti vienoties par alternatīvās medicīnas definējumu. Pat nosaukumi ir daudzi: komplementārā, holistiskā, integratīvā medicīna, dziedniecība. Skeptiķi alternatīvajai medicīnai pieskaita homeopātiju, alopātisko medicīnu, akupunktūru un Ķīnas tradicionālo medicīnu, reiki, Baha ziedu terapiju, naturopātiju, osteopātiju, ājurvēdisko medicīnu jeb ājurvēdu, Tibetas medicīnu, tai-či, jogu.

21. gadsimtā, kurā pierādījumos balstītā medicīna aizvien vairāk apliecina savu varēšanu, paradoksāli, bet arī alternatīvās medicīnas ietekme pieaug. Šie apsvērumi iekļauti arī Pasaules Medicīnas asociācijas Medicīnas ētikas rokasgrāmatā: “Īpašs pārbaudījums sadarbībai pacienta interešu aizstāvības vārdā ir viņa izvēle vērsties pēc palīdzības pie tradicionālās vai alternatīvās medicīnas pārstāvjiem jeb dziedniekiem. Lai arī ir uzskats, ka abas pieejas (zinātniskā medicīna un dziedniecība) tikai papildina viena otru, bieži vien tās nonāk konfliktā. Tā kā vismaz dažām netradicionālās medicīnas un dziedniecības metodēm ir terapeitisks efekts un pacienti tās meklē, ārstiem būtu jāatrod veidi, kā sadarboties ar dziedniekiem. Šīs sadarbības formas dažādās valstīs un dažādās specialitātēs var būt daudzveidīgas, bet vienmēr te pirmajā vietā būtu jāliek pacienta intereses un labklājība.” Ētikas rokasgrāmata uzsver, ka pacientam ir tiesības uz informētu piekrišanu, un ārsta pirmais pienākums ir palīdzēt īstenot šīs tiesības.

Alternatīvās medicīnas reālie iedarbības mehānismi:

• placebo;
• dzīvesveida maiņa;
• trauksmes mazināšanās un pozitīvas gaidas;
• kaitīgu ieradumu samazināšana vai apturēšana;
• veselīgas fiziskās aktivitātes;
• veselīga diēta;
• garīgums.

Maģiskā domāšana jeb ticība neredzamiem spēkiem un enerģijām veido vienu no placebo mehānismiem – neapzinātu pašsuģestiju. Ticības dziedniecības efektus, kā to atklāj mūsdienu zinātne, neizdala ne pats dziednieks, ne pārdabiski spēki, ne ar pārdabiskām enerģijām apveltīti priekšmeti. Efekts rodas no paša pacienta neapzinātās pašsuģestijas. Jādomā, ka placebo kā adaptācijas mehānisms palīdzēja cilvēkiem pārvarēt grūtākos slimības periodus, pārciest sāpes un bezcerību nomainīt ar cerību. Tikmēr imūnā sistēma izdara savu darbu, uzveicot daudzas slimības. Placebo neeksistē tikai domās vien. Sociālie faktori ierosina neironu darbību, neapzinātas domas, kas producē konkrētas bioķīmiskas izmaiņas, izdalot dopamīnu un endogēnos opiātus. Placebo efekta analgēzijas neirobioloģiskais mehānisms darbojas caur endogēnajiem opioīdiem, bet dopamīns ietekmē garastāvokli. Placebo var tikt bloķēts ar zālēm – ar opioīdu antagonistu naloksonu, un sāpju remdējošais efekts netiek novērots.

Placebo efektu zinātniskos pētījumos atrod kā galveno, ja ne vienīgo, mehānismu lielākajā daļā alternatīvās medicīnas metožu. Tas attiecas uz tādām metodēm kā homeopātija, akupunktūra un reiki terapija.

Viens no strīdīgākajiem alternatīvās medicīnas piemēriem ir homeopātija. Savos pirmsākumos homeopātijas mehānisma skaidrojumos labi saskatāma maģiskā domāšana kā ārstēšanā ar līdzīgo, mistiskā ūdens atmiņa un dzīvības enerģijas jēdzieni. Tomēr mūsdienās, lai atbilstu medicīnas zinātņu racionālismam, nepietiek pierādīt kādus ārstnieciskus efektus. Zinātniskais racionālisms prasa pierādīt arī savas teorijas. Arī ārstnieciskajiem faktoriem jābūt zinātniski pierādītiem. Mūsdienās homeopātija noklusē šo Hānemana ieviesto maģiskuma elementu un cenšas pierādīt homeopātijas atbilstību zinātniskiem kritērijiem. Līdz ar to homeopātijā parādās tādi jēdzieni kā kvantu efekti, informācijas teorija, organismu koherence, ūdens elektrodinamika, kompleksās sistēmas un rezonanse, elektromagnētisko lauku bioloģiskie efekti. Austrālijas valdība, veikusi plašu pētījumu, nāca klajā ar ziņojumu, ka nav pieņemamas kvalitātes pierādījumu tam, ka homeopātija darbojas labāk nekā placebo.

Nenoliedzami alternatīvā medicīna var ierosināt dzīvesveida maiņu. Un tas ietver gan atteikšanos no kaitīgiem ieradumiem, kā smēķēšana, mazkustīgums un neveselīga ēšana vai pārēšanās, gan arī dažādus veselīgāka dzīvesveida ieteikumus, kā fiziskās aktivitātes (joga, tai-či, ciguns, peldes aukstā ūdenī), gan relaksācijas metodes emocionālā stresa mazināšanai (meditācija, ciguns, reiki terapija), gan ierastās diētas maiņu (ieskaitot daudzveidīgas garšvielas un pārtikas piedevas) un pat badošanos, ja tas notiek veselīgās proporcijās. Aptverošākās alternatīvās medicīnas nozares šajā ziņā ir ājurvēda, tradicionālā Tibetas medicīna un Ķīnas medicīna.

Garīgumu nereti uzsver kā psihisko un fizisko veselību veicinošu. Ticīgie, kas tic tradicionālajām reliģijām, ezotērikai un arī misticismam, uzskata sevi par garīgi apveltītiem cilvēkiem. Tomēr mūsdienās daudzi pētnieki un pat neirobiologi uzsver garīguma nozīmi arī neticīgo, ateistu un skeptiski noskaņoto zinātnieku dzīvē. Garīgās dziedniecības ideja daudzās valstīs ieviešas medicīnā un medicīnas studentu apmācībā. Virkne pētījumu ASV, Rietumu valstīs un citur saistīti ar iegūto pieredzi, medicīnas skolās un koledžās ieviešot netradicionālās un alternatīvās medicīnas kursu, kas ietvēra akupunktūru, meditāciju, garīgas lūgsnas, homeopātiju, terapeitiskos pieskārienus, naturopātiju, hiropraksi, refleksoloģiju un enerģētisko medicīnu u.c. alternatīvos virzienus. Tādas studentu izglītošanas uzdevums ir palīdzēt:

• saprast dažādas ticības;
• saprast, kā dažādas ticības ietekmē veselību;
• saprast, kā studenta paša ticība ietekmē viņa medicīnisko praksi;
• saprast kapelāna kā ārstniecības komandas locekļa lomu.

20. gadsimta beigās parādījās zinātniski pētījumi par šo alternatīvās medicīnas virzienu efektivitāti. Tika uzsvērts, ka ārsti, kuri izrāda dažādu ticības sistēmu izpratni, iegūst lielāku pacientu uzticību un tāpēc garīguma jautājumi jāietver jau pirmā gada medicīnas studentu apmācībā. Ja studenti jūtas kompetentāki spirituālajos jautājumos par garīgumu, tie spēj sniegt pilnīgāku palīdzību mirstošajiem pacientiem.

Garīgās aprūpes ietveršana veselības aprūpes modelī apmierina lielāku pacientu vajadzību loku, izrādot tam lielāku empātiju, kas palielina to dzīvildzi, uzlabo dzīves kvalitāti un atveseļošanos. Psihiskās veselības aprūpē spiritualitātes garīguma veicināšana palīdz depresijas ārstēšanā, atkarību ārstēšanā, onkoloģisko slimību, izsētās sklerozes un citu hronisku slimību, arī AIDS pārvarēšanā. Medicīniskajā literatūrā bijušas diskusijas par to, vai garīgo vajadzību izvērtēšanu ieviest ģimenes ārsta praksē, samazinot šāda veida emocionālo barjeru starp ārstu un pacientu un arī samazinot ārstu aizspriedumus pret šo jomu.

Alternatīvās medicīnas negatīvie efekti:

• sniedz viltus cerības;
• dzīvībai bīstamu saslimšanu gadījumos pacients laikus nevēršas pēc palīdzības pie zinātniskās, pierādījumos balstītās medicīnas;
• pārņemtība ar maģisko, paranormālo vai pārdabisko var padarīt cilvēku antagonistisku pret zinātni un kritisko domāšanu. Veidojas pārliecība, ka objektivitāte ir ilūzija un jāuzticas intuīcijai kā labākajam problēmu risināšanas veidam.

Minot alternatīvo medicīnu, pacientu psihoizglītošanas nolūkā vajadzētu izskaidrot, kāpēc noteiktu slimību ārstēšanā nevajadzētu atmest zinātnisko medicīnu un pāriet tikai uz alternatīvās medicīnas metodēm. Būtu jāizskaidro, kādi tieši bioķīmiskie procesi notiek placebo efekta rezultātā (pētījumi rāda, ka aptuveni 27% cilvēku, kas ir pozitīvie placebo reaktori, tas nesamazinās efektu) un kāpēc ar to nepietiks, lai izārstētu tādas slimības kā, piemēram, 1. tipa cukura diabēts, šizofrēnija un bipolārie traucējumi vai onkoloģiskas slimības. Arī dzīvesveida maiņai ir savi profilaktiskie un ārstējošie efekti, bet bieži ar to vien var nepietikt efektīvai izārstēšanai.

Domāju, ka nekļūdīšos, teikdams, ka to, ko var alternatīvā medicīna, var arī zinātniskā psihosomatiskā medicīna, tikai viena trešā daļa no populācijas vairāk izvēlas brīnumdziedniecību un garīguma izjūtas, bet paliek antagonistiski noskaņota pret analītiskas domāšanas attīstīšanas metodēm.

Atsauces

1. Medicīnas ētikas rokasgrāmata. II izdevums. Latvijas Ārstu biedrība, Rīga, 2009.
2. Anandarajah G., Mitchell M. A Spirituality and Medicine Elective for Senior Medical Students: 4 Years’ Experience, Evaluation, and Expansion to the Family Medicine Residency. Fam Med 2007;39(5):313-315.
3. Ashouri F.P., Hamadiyan H., Nafisi M., Parvizpanah A., Rasekhi S. The relationships between religion/spirituality and Mental and Physical Health: A review. International Electronic Journal of Medicine. 2016 Spring; 5(2).
4. Benedeti, F.The opposite effects of the opiate antagonist naloxone and the cholecystokinin antagonist proglumide on placebo analgesia. Pain, 1996; 64,535-543.
5. Brokaw J.J., Tunnicliff G., Raess B.U., Saxon D.W. The Teaching of Complementary and Alternative Medicine in U.S. Medical Schools: A Survey of Course Directors. Acad. Med. 2002; 77(9):876–881.
6. Büssing A., Ostermann T., Matthiessen P.F. Role of religion and spirituality in medical patients: Confirmatory results with the SpREUK questionnaire. Health and Quality of Life Outcomes 2005; 3:10-19.
7. Culliford L. Teaching spirituality and health care to third year medical students. The Clinical Teacher 2009; 6: 22-2
8. Deloney L.A., Graham J., Erwin D.O. Presenting Cultural Diversity and Spirituality to First-year Medical Students. Academic Medicine 2000; 75(5): 513-514.
9. Fraser H.C., Kutner J.S., Pfeifer M.P. Senior Medical Students’ Perceptions of the Adequacy of Education on End-of-Life Issues. Journal of Palliative Medicine 2001; 4(3): 337-343.
10. Ernst E. A systematic review of systematic reviews of homeopathy. Br J Clin Pharmacol. 2002 Dec;54(6):577-82.
11. Galanter M., Dermatis H., Bunt G., Williams C., Trujillo M., Steinke P. Assessment of spirituality and its relevance to addiction treatment. Journal of Substance Abuse Treatment 2007; 33: 257 – 264.
12. Graves D.L., Shue C.K., Arnold L. The Role of Spirituality in Patient Care: Incorporating Spirituality Training into Medical School Curriculum. Academic Medicine 2002; 77(11): 1167.
13. Harris S. Waking Up: A Guide to Spirituality Without Religion. Simon & Schuster, Inc., 2014.
14. Hull S.K., DiLalla L.F., Dorsey J.K. Student Attitudes toward Wellness, Empathy, and Spirituality in the Curriculum. Academic Medicine 2001; 76(5): 520.
15. Irwin H. J. The Psychology of Paranormal Belief. A Researcher’s Handbook. Hertfortshire: University of Hertforshire Press. 2009.
16. Jung C.G. Modern Man in Search of a Soul. Routledge, 2001; 151 p.
17. Koenig H.G. Religion, Spirituality and Medicine: Application to Clinical Practice. JAMA 2000; 284(13): 1708.
18. Larson D.B., Koenig H.G. Is God good for your health? The role of spirituality in medical care. Cleveland Clinic Journal of Medicine 2000; 67(2): 80-84.
19. Levine, J.D., Gordon,N.C., Fields, H.L. The mechanisms of placebo analgesia. Lancet, 1978; 2,654-657.
20. Lucchetti G., Lucchetti A.L.G., Puchalski C.M. Spirituality in Medical Education: Global Reality? J Relig Health 2012; 51:3–19.
21. Neely D., Minford E.J. Current status of teaching on spirituality in UK medical schools. Medical Education 2008; 42: 176–182.
22. NHMRC releases statement and advice on homeopathy. Australian Government, National Health and Medical Research Counsil, 2015. https://web.archive.org/web/20170121014636/https://www.nhmrc.gov.au/media/releases/2015/nhmrc-releases-statement-and-advice-homeopathy#
23. Olson M.M., Sandor M.K., Sierpina V.S., Vanderpool H.Y., Dayao P. Mind, Body, and Spirit: Family Physicians’ Beliefs, Attitudes, and Practices Regarding the Integration of Patient Spirituality into Medical Care. Journal of Religion and Health 2006; Vol. 45, No. 2: 234-247.
24. Pardini D.A., Plante T.G., Sherman A., Stump J.E. Religious faith and spirituality in substance abuse recovery: Determining the mental health benefits. Journal of Substance Abuse Treatment 2000; 19: 347-354.
25. Puchalski C.M., Larson D.B. Developing Curricula in Spirituality and Medicine. Academic Medicine 1998; 73(9): 970-974.
26. Puchalski C.M. The role of spirituality in health care. Baylor University Medical Center Proceedings 2001; 14(4): 352-357.
27. Sandor M.K., Sierpina V.S., Vanderpool H.V., Owen S.V. Spirituality and Clinical Care: Exploring Developmental Changes in Nursing and Medical Students. Explore 2006; 2:37-42.
28. Sekonyela T.V. Scientific Basis of Homeopathic Medicine: A Hypothesis to Establish the Scientific Basis of Homeopathy. J Tradi Med Clin Natur, 2015; 5:185. doi:10.4172/jtmcn.1000185.
29. Sherman D.V. Nurses’ Willingness to Care for AIDS Patients and Spirituality, Social Support, and Death Anxiety. Journal of Nursing Scholarship 1996; 28(3): 205-213.
30. Schulte, J., Endler, P.C. (Eds.) Fundamental Research in Ultra High Dilution and Homoeopathy. Springer Science+Business Media Dordrecht, 1998.
31. Wetzel M.S., Eisenberg D.M., Kaptchuk T.J. Courses Involving Complementary and Alternative Medicine at US Medical Schools. JAMA 1998 Sept; 280(9): 784-787.

Foto: pexels.com

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!