Artūrs Šilovs, Ardis Platkājis: Radioloģijas nozīme onkoloģisko slimību diagnostikā

Radioloģijas joma ir medicīnas nozare, kas izmanto attēlveidošanas tehnoloģijas un ierīces, lai diagnosticētu un arī ārstētu slimības. Šo nozari viennozīmīgi var uzskatīt par vienu no medicīnas atzariem ar visstraujāko attīstību pēdējo 30 gadu laikā, pateicoties gan tehnoloģiju attīstībai, gan pieaugošai izpratnei par to, kā šīs tehnoloģijas izmantot dažādu patoloģiju diagnostikā un ārstēšanā.

Onkoloģisko slimību veiksmīga ārstēšanas iznākuma pamatā vienmēr ir bijusi savlaicīga pareizas diagnozes noteikšana. Jo agrīnāk tiek diagnosticēta onkoloģiskā slimība, izmantojot atbilstošas attēlizmeklēšanas metodes, jo saudzīgāka un vienkāršāka var būt ārstēšanas gaita ar augstāku iespēju sasniegt veiksmīgu iznākumu. Pretēji tam – novēlota diagnostika var sarežģīt visu turpmāko ārstēšanas gaitu.

Mūsdienās ir mainījusies pieeja pacientiem ar iespējamām onkoloģiskām slimībām, kas no “radioloģijas metodē balstītas” kļuvusi par “patoloģijā balstītu”. Proti, jebkurš ārsts vai ārstu konsīlijs lemj par nosūtījumu uz izmeklējumu, balstoties uz to, kāda izmeklēšanas metode vai metožu kombinācija ir visatbilstošākā pacientam konkrētas slimības gadījumā, cik daudz informācijas tiks iegūts un cik ļoti tā palīdzēs spriest par turpmāko ārstēšanas taktiku. Katrai onkoloģiskai slimībai var būtiski atšķirties radioloģisko metožu pielietojums vai secība, kādā pacientam jāiziet izmeklējumi. Katram pacientam jāatceras, ka neviena no metodēm pati par sevi nav universāla diagnostiskā panaceja un visbiežāk viena metode nesniegs ārstam uzreiz visu informāciju, tāpēc ir rūpīgi jāseko līdzi ārstējošā ārsta vai ārstu konsīlija norādījumiem.

Radioloģijas izmeklēšanas pamata metodes ietver ultrasonogrāfiju, rentgenogrāfiju, datortomogrāfiju (DT), magnētisko rezonansi (MR), pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET/CT), scintigrāfiju u. c. Šo radioloģisko izmeklējumu skaits ar katru gadu pieaug (Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā vien līdz 2020. gada oktobrim veikti vismaz 132 000 dažāda veida izmeklējumu), un jau šobrīd attēldiagnostika ir neatņemama pacienta izmeklēšanas sastāvdaļa.

1. attēls. Pirmreizēji reģistrēto onkoloģisko saslimšanu gadījumu skaits laika posmā no 2010. līdz 2017. gadam

Rentgenogrāfija (sarunvalodā plašāk zināma kā rentgens; metodes pamatlicējs ir vācu fiziķis Vilhelms Rentgens) ir metode, kas attīstījās jau 19. gadsimta beigās. Audzēju diagnostikā šī metode ir visplašāk pielietota, lai ieraudzītu aizdomīgas pārmaiņas vai veidojumus plaušās. Visbiežāk viennozīmīgi izteikties par izmaiņu iemeslu, īpaši veidojumu gadījumā, nav iespējams, tāpēc pacients tiek nosūtīts uz plaušu datortomogrāfiju. Jāpiemin, ka praksē ne katrs veidojums ir labi redzams parastajā rentgenogrammā, tāpēc, ja ārstam pēc klīniskiem simptomiem ir aizdomas par onkoloģisku slimību vai arī pacientam pastāv vairāki riska faktori, kas būtiski palielina iespēju saslimt, piemēram, ar plaušu vēzi, tad pacientu būtu vēlams nosūtīt uz datortomogrāfiju kā primāro diagnostisko izmeklējumu.

Ultrasonogrāfija (sinonīmi: sonogrāfija, ultrasonoskopija) ir metode, kuru lietojot speciālists izmanto speciālas zondes, kas ar ultraskaņas palīdzību uz aparāta ekrāna attēlo izmeklējamo ķermeņa daļu. Šī metode ir neinvazīva, nekaitīga cilvēka ķermenim, jo netiek izmantots jonizējošais starojums, kā arī tā ir nesāpīga un relatīvi ātri veicama. Ultrasonogrāfija ir plaši pielietojama metode gandrīz visa ķermeņa daļu izmeklēšanā, tomēr, ja runājam par onkoloģiskām slimībām, tad visbiežāk sonogrāfija tiek izmantota vēdera dobuma orgānu, vairogdziedzera vai virspusēju mīksto audu patoloģiju gadījumā. No minētajiem sonogrāfija ir galvenā izmeklēšanas metode vairogdziedzera veidojumu gadījumā, kas ir saistāms ar šī orgāna virspusējo novietojumu un labu audu attēla izšķirtspēju. Ultrasonogrāfija ir labi pielietojama aknu, nieru un urīnpūšļa jaunveidojumu pirmreizējā diagnostikā. Pēc tam gan diagnozi jāprecizē ar datortomogrāfiju vai magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Arī šeit nav izslēgta varbūtība, ka veidojums pirmreizēji tiek diagnosticēts datortomogrāfijā vai magnētiskajā rezonansē, bet to nebija iespējams redzēt ultrasonogrāfijā. Ultrasonogrāfijas metode kā pirmā izvēle neder zarnu, kuņģa, ginekoloģisko un prostatas ļaundabīgo audzēju diagnostikā, tāpēc, ja ir aizdomas par šo orgānu onkoloģiskām slimībām, nevajadzētu uzskatīt, ka ultrasonogrāfija ir pamata izmeklēšanas metode. Ņemot vērā sonogrāfijas iespējas, iedzīvotājiem, kas sasnieguši 40 gadu vecumu, ieteicams iziet vēdera dobuma orgānu sonogrāfijas izmeklējumu reizi 2–3 gados skrīninga (izmeklēšana ar mērķi diagnosticēt patoloģiju, pirms parādās simptomi) nolūkā.

Datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse ir visplašāk izmantotās metodes onkoloģijas jomā, bez kurām nav iedomājama pacienta ar onkoloģisku slimību multidisciplināra aprūpe. Datortomogrāfija ir balstīta uz rentgenstarojumu un iegūto datu digitālu apstrādi un rekonstrukciju vairākās plaknēs. Savukārt magnētiskajā rezonansē tiek izmantots magnētiskais lauks, kas ierosina organismā lielos daudzumos esošos ūdeņraža (ūdens sastāvā) protonus. Tādējādi tiek iegūti šo rezonējošo protonu signāli, kas tiek apstrādāti, lai gūtu rezultātu attēlu veidā. Abas metodes ir plaši pielietotas dažādās ķermeņa daļās un bieži vien viena otru papildina.

Magnētiskā rezonanse tiek izmantota daudz plašāk mīksto audu (saišu, muskuļu, locītavu somiņu, saistaudu) un kaulu veidojumu, kā arī galvas smadzeņu vai muguras smadzeņu veidojumu gadījumā. Šīs metodes izmantošana ir apgrūtināta kustīgu orgānu (sirds, plaušu, tievās un resnās zarnas) izmeklēšanā, taču mūsdienu tehnoloģiju attīstība katru gadu paver plašākas iespējas. Īpaša nozīme pēdējos gados magnētiskās rezonanses metodei ir mazā iegurņa dzimumorgānu izmeklēšanā – vīriešiem to izmanto prostatas, savukārt sievietēm dzemdes un olnīcu izmeklēšanā. Metodes trūkums ir tās laikietilpīgums, augstā cena salīdzinājumā ar citām metodēm un izmeklējama reģiona apjoms (plaša apvidus, piemēram, visa vēdera dobuma, izmeklēšana viena izmeklējuma laikā var nedot pietiekami precīzu informāciju).

2. attēls Mūsdienu pieeja pacientam ar onkoloģisku slimību un radioloģijas loma slimības diagnosticēšanā un ārstēšanā

Datortomogrāfija tiek izmantota ne tikai krūškurvja orgānu patoloģiju, bet arī visu vēdera dobuma orgānu onkoloģisko slimību diagnostikā. Nereti aknu vai aizkuņģa dziedzera onkoloģijas gadījumā datortomogrāfija tiek papildināta ar magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Datortomogrāfija ir ātra, relatīvi lētāka nekā magnētiskā rezonanse, un ar to var vienlaikus izmeklēt plašu apvidu (vienas izmeklēšanas laikā var iegūt, piemēram, gan krūškurvja, gan vēdera dobuma orgānu, attēlus), tāpēc datortomogrāfija ir neatņemams izmeklējums, lai izvērtētu, vai veidojums kādā ķermeņa daļā nav izplatījies attālināti limfmezglos vai citā orgānā, ko medicīnā sauc par vēža metastāzēm.

Jāņem vērā, ka datortomogrāfijas izmeklējumā tiek izmantots rentgenstarojums, kas biežu, nepamatotu izmeklējumu gadījumā pacientiem var radīt ilgstošas negatīvas sekas. Tas liek rūpīgi apsvērt katru izmeklējumu un ir iemesls, kāpēc bez ārsta konsultācijas nedrīkst patvaļīgi veikt minētās pārbaudes. Pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām ārstu konsīlijs rūpīgi izvēlas plānu, pēc kura tiks veikti izmeklējumi, lai no tā būtu pēc iespējas mazāk negatīvu seku un pēc iespējas vairāk nepieciešamās informācijas.

Savukārt scintigrāfiju plaši izmanto onkoloģijā kaulu metastāžu diagnostikā. Tā ir nukleārās diagnostikas izmeklēšanas metode, kuras veikšanas laikā vēnā ievada radioaktīvu preparātu, kas uzkrājas vietās ar paaugstinātu vielmaiņu.

Apvienojot vienā izmeklējumā divas diagnostikas metodes (PET/DT)  – pozitronu emisijas tomogrāfiju (PET) un datortomogrāfiju (DT), uzreiz iespējams iegūt visu nepieciešamo informāciju gan par pacienta kauliem, gan mīkstajiem audiem, orgāniem un limfmezgliem. Pirms izmeklējuma pacientam tiek ievadīts radiofarmpreparāts, kurš uzkrājas vietās ar augstu vielmaiņas aktivitāti. Sadaloties šis preparāts veido pozitronus, kurus uztver aparāts, kas izveido karti ar vielmaiņas aktivitāti attēla veidā. Savukārt datortomogrāfija palīdz iegūt anatomisko attēlu. Kombinācijā šīs abas metodes sniedz iespēju atklāt ļoti sīkas audzēja struktūras. No trūkumiem jāmin izmeklējuma augstā cena un ierobežotā pieejamība (valsts apmaksā šauru diagnožu loku krūts vēža, bronhu vai plaušu vēža, resnās un taisnās zarnas, kā arī noteiktu melanomas stadiju gadījumā).

Jāuzsver, ka šis ir ļoti īss un vispārīgs apkopojums, kas sniedz nelielu priekšstatu par jomu, kas strauji attīstās un ir nostabilizējusies kā fundamentāla medicīnas nozare. Lai specializētos radioloģijā, ārsti pēc diploma iegūšanas turpina izglītību vēl piecus gadus. Pēc tam viņi spēj profesionāli pieņemt lēmumus par nepieciešamajiem izmeklējumiem, kā arī interpretēt tos tā, lai katrs pacients vēlāk saņemtu atbilstošu terapiju.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada novembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!