Artūrs Miksons: Mīti par emocijām

Agrs piektdienas rīts. Pulkstenis rāda tieši 9.00. Pacients ienāk kabinetā, apsēžas un uzreiz uzdod jautājumu: “Dakter, sakiet, vai ir tāda baltā skaudība un melnā skaudība?” Ar interesi vaicāju, kā viņš to domā. “Nu kā, baltā skaudība ir tad, kad otram ir kaut kas vairāk nekā tev un tu par to priecājies, taču melnā skaudība ir tad, kad citam ir kaut kas vairāk nekā tev, bet tu vēli viņam ļaunu un gribi viņam to atņemt. Nu re... Es piefiksēju pagājušonedēļ, ka man ir tā melnā skaudība, un es gribētu no tās tikt vaļā.”

Fizioloģija

Jāsāk ar to, ka jebkura izjūta ir mūsu smadzeņu neirofizioloģijas rezultāts, kas rodas limbiskajā sistēmā – smadzeņu apvidū, kas atbildīgs par mūsu emociju rašanos. Tāpēc kādas izjūtas noliegšana vai eksistences apstrīdēšana ir pretrunā ar paša cilvēka bioloģiju. Piemēram, mēs zinām, ka mūsu kuņģis izstrādā skābi, kas palīdz sagremot pārtiku. Ja kādam ir ar gremošanu saistītas problēmas, tad mēs taču nesakām: “Zini, ir tāda baltā kuņģa skābe un melnā kuņģa skābe, tev vajadzētu ražot tikai to balto un to izmantot gremošanai.” Skan absurdi? Tieši tā. Līdzīgi mēs reizēm runājam par savām un citu izjūtām, paši to nemaz neapzinoties.

Ļoti bieži nākas saskarties praksē ar situācijām, kad pacienti savas izjūtas ir kaut kādu iemeslu dēļ kategorizējuši vai piedēvējuši konkrētas vērtības, piemēram, prieks, laime, mīlestība ir izjūtas ar pluszīmi, taču dusmas, vainas izjūta, skaudība, bailes, kauns ir ar mīnuszīmi. Tā rezultātā ir saprotama vēlme no negatīvajām izjūtām pēc iespējas vairāk izvairīties, distancēties, tās apspiest, ignorēt vai pat nosodīt, bet tiekties tikai pēc pozitīvajām, tas ir, patīkamajām izjūtām.

Par dusmām...

Par dusmām tiek runāts atkal un atkal, bet joprojām cilvēki turpina dusmas uzskatīt par kaut kādu ļaunuma iemiesojumu un cenšas par visām varītēm no tām tikt vaļā. Dusmas ir dabiska un normāla neirofizioloģiska reakcija smadzenēs, kā atbildes reakcija, kad kāds grasās pārkāpt mūsu robežas, tās jau ir pārkāpis vai bieži vien darbojas kā aizsargvalnis, līdzdarbojoties ar citām izjūtām. Kā, piemēram, tas ir, kad esam nonākuši pilnīgā bezspēcības un bezpalīdzības stāvoklī, tad gribam kliegt uz visiem un ārdīties, lai tikai nebūtu jābūt tik pretīgā stāvoklī, kādā esam nonākuši. Kurš gan pie pilna saprāta gribētu izjust patiesi dziļu bezpalīdzību? Neviens. Taču bieži vien notiek situācijas dzīvē, kurās mēs tā jūtamies. Atliek vien uz to brīdi to saprast un pieņemt. Tas pats notiek, ja esam pārbijušies, pilni skumju vai jūtamies pamesti. Rodas dabisks jautājums, kāpēc dusmas nonāk priekšplānā? Atbilde ir pavisam vienkārša – tās mums pašiem nereti ir vieglāk izturēt. Tāpēc uz ārpusi izskatāmies īgni, nepieejami, naidīgi, kaut gan patiesībā dziļi iekšēji jūtamies pavisam citādi, nekā izskatās vai ko apzināti rādām citiem. Šo visbiežāk var novērot maziem bērniem, ka uz kādu situāciju, kas viņiem ir nepatīkama, pirmā reakcija ir dusmas un neapmierinājums. Kas atkal ir pilnīgi normāla. Vecāku uzdevums šajā mirklī ir izturēt dusmu vilni un saprast, kas īsti šobrīd notiek. Varbūt aiz dusmu mākoņa slēpjas aizvainojums, vilšanās, tās pašas sēras un skumjas, ka kaut ko ir nācies zaudēt. Vai varbūt greizsirdība un skaudība? Taču, ja vecāki izvēlas ceļu – dusmas apslāpēt un nosodīt par tām, tad tiek apspiesta liela daļa bērna izjūtu, kas arī turpmāk dzīvē rada nepatiesību – dusmas ir sliktas, tās paust nedrīkst, jo tās citus sāpina, aizvaino utt. Bet kādu ziņu bērns ir saņēmis, ja aiz dusmām slēpās kas cits? Skumjas ir sliktas. Arī greizsirdība ir slikta. Un tiek lieki tērēta enerģija, lai dusmas apslāpētu, kā rezultātā bieži vien atnāk pacienti ar nogurumu, nespēju koncentrēties, neskaidras izcelsmes sāpēm. Apspiestas dusmas ir viens no iemesliem šiem simptomiem.

Kauns un bailes

“Nebiji mājās, kad kaunu dalīja?” Iespējams daudziem pazīstams teikums no bērnības. Problēma tāda, ka mums pilnīgi visiem ir kauns. Un gribam to atzīt vai ne, bet vecāki, skolotāji, treneri ir tie, kas mums izpratni par kaunu veido dzīves laikā – bieži vien nododot pūrā tās lietas, no kurām paši kaunas un to pat neatpazīst. Uzskatāms piemērs no dzīves. Skolā notiek karnevāls, un visiem ir jānāk uz stundām kostīmos, arī skolotājiem. 2. klases vienā no stundām ienāk direktore, kura jau ir pārkāpusi 70 gadu slieksni, pārģērbusies par biti. Un jautā bērniem, par ko, viņuprāt, direktore ir pārģērbusies. Un gluži kā anekdotē Jānis pirmais izkliedz no paša pēdējā sola: “Jūs esat veca bite!” Par ko direktore ir sašutusi un momentāni sarāj Jāni, kā viņš atļaujas tā uzvesties. Proti, kaunina. Kaut gan – Jānis šajā situācijā ir vienīgais, kas saskata realitāti, kāda tā ir, un pagaidām vēl nekaunas to izteikt.

Paņemsim citu piemēru, kur kaunināšana nav tik tieša. Ģimenē vecāku starpā, ja ir strīdi, nesaskaņas, paralēlas attiecības vienam vai abiem partneriem, alkohola pārmērīga lietošana u.c., tad bieži tiek pateikts bērnam, ka par to runāt ārpus mājas nevar. Kāpēc? Netiek jau paskaidrots. Bet skaidrs ir viens – nekas labs nebūs, ja par to runās – kaut kas nezināms, no kā jākaunas un jābaidās. Būtu jau jauki, ja bērns saprastu, ka nedrīkst runāt tikai par šo tēmu, bet diemžēl tas tiek uztverts pavisam citādi – šī pieredze difūzi izplatās visos dzīves aspektos. Gala rezultātā ir kauns runāt gandrīz par jebkuru tēmu – atvērties skolā, draugu starpā, attiecības, jo ir iekšēja izjūta, ka labāk neko neteikt – un nevar īsti paskaidrot pat, kāpēc. Vienkārši ir tāda izjūta – neērti un kauns kaut ko izteikt vai jautāt – bet ja nu kas slikts notiek? Šī izjūta jau ir iesakņojusies limbiskajā sistēmā.

Skaudība

Pirmkārt, pilnīgi normāla izjūta un mums visiem tā piemīt. Jautājums tikai par to, vai mēs to apzināmies un vai spējam pieņemt sevī. Skaudība kā tāda mums aktivizējas, kad kādam citam ir kaut kas tāds (laiks, nauda, manta, draugi, ģimene, veselība utt.), kā mums nav, bet mēs to iekšēji ļoti vēlamies – apzināti vai neapzināti. Līdzvērtīgi arī skaudība var uzplaukt situācijās, kad mums ar kaut ko, kas mums ir, jādalās ar citiem. Bērnībā noteikti daudziem ir stāstīts, ka ir tāda labā un sliktā, baltā un melnā skaudība, kaut gan skaudība nav nedz laba, nedz slikta – tā vienkārši ir. Mums tas var nepatikt, mēs to varam nepieņemt, bet tas nemaina faktu, ka tā tur ir.

Interese sapinās ar vainas izjūtu

Stūrakmens katra bērna attīstībā. Katrs bērns ir piedzimis jau ar spēju interesēties par pasauli (izņemot diemžēl tos bērniņus, kuriem ir smagi attīstības defekti vai smadzeņu anomālijas) un dara to aktīvi kopš pirmās dienas, kad ienāk šajā pasaulē. Jautājums ir par to, cik daudz un kurā brīdī mēs to sākam bremzēt savu baiļu, nedrošības, dusmu, vainas izjūtas vai kauna vadīti.

Nāk prātā stāsts par akmenīti. Nesen, stāvot autobusa pieturā, redzu blakus puiku (aptuveni 3–4 gadi) ar savu mammu. Un pēkšni puisis mammai jautā, vai drīkst paņemt uz mājām olīti, kas viņam ir saujā, lai to varētu sīkāk izpētīt. Uz ko mamma reaģē – “nu nē, nē, padomā kā akmenītis jutīsies, ja paņemsi to līdz un atņemsi akmeņu ģimenei”. Puisis ar saprotamu izbrīnu paskatās uz mammu un atbild, ka viņš parūpēsies par akmeni, lai tas justos labi – kas ir ļoti veselīga reakcija no bērna puses – parāda ļoti labu empātiju. Taču mammas replika ir: “Nu klausies... kura vēlme, tavuprāt, šobrīd ir svarīgāka – tava vēlme ņemt akmeni uz mājām vai akmenīša vēlme palikt te, pieturā?” Tajā mirklī vēl lielāku izbrīnu un neizpratni bērna sejā es nebiju iepriekš savā dzīvē redzējis. Puika nodūra galvu uz brīdi, taču uzreiz pacēla to un, turot akmeni rokā, atbild mammai: “Manas vēlmes!” Un atkal – izteikti veselīga reakcija no bērna, noturot labu pašcieņu un nepadodoties vainošanai. Taču mamma neatkāpjas un nobeidz sarunu sakot – “nu re, dēliņ, to sauc par savtību”. Un pamats vainas izjūtai ir skaisti iesēts bērnā – viņa vēlmes un izjūtas ir mazvērtīgākas, salīdzinot ar akmeni.

Noslēgumam

Katrs no minētajiem piemēriem parāda vien to, cik ļoti var sagrozīt un cik jau ir sagrozīta uztvere par to, kādas ir mūsu izjūtas un ko mums ar tām darīt. Novēlētu katram lasītājam aizdomāties – kaut vai uz piecām minūtēm katru dienu – kā es patiesībā jūtos? Nevis kā mamma vai tētis teica, vai ko kaimiņiene vai darba kolēģis liek sajust, bet gan kas patiesībā vārās mūsu limbiskajā sistēmā. Kad tas ir izdarīts, tad nākamais lielais solis ir kādam šo izjūtu izteikt – labam draugam, paziņam, radiniekam. Ja nu tomēr dzīvē viss salicies tā, ka nav šādas atbalsta personas, tad es tikai varu iedrošināt vērsties pie psihoterapeita – tas nav vājums, tas nav kritiens atpakaļ, un tas noteikti nenozīmē, ka jums ar galvu kaut kas nav kārtībā. Gluži pretēji – tas parāda to, ka jums ir drosme pārkāpt pāri savām bailēm, kaunam un vainas izjūtai – kaut uz brīdi, un uzdrošināties runāt par to, kas patiesi sāp, un palīdzēt justies labāk ne tikai sev, bet arī sev mīļajiem un tuvajiem.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!