Artūrs Miksons: “Kāpēc man dzīvē neiet?” Bērnībā piedzīvotās vardarbības sekas
“Es Tevi tepat atstāšu un vairs neatgriezīšos, ja Tu nemācēsi uzvesties”, “Tevi neviens tik raudulīgu nemīlēs un negribēs”, “Nerunā ar mani, nomierinies un tad nāc man klāt”, “Es ar tevi nerunāšu, aizej un padomāt par savu uzvedību un tad tikai runā ar mani”, “Tu esi tik resna, protams, ka bērni negrib ar tevi draudzēties, es taču tev teicu – ēd mazāk”.
Šādus un līdzīgus teikumus bieži nākas dzirdēt terapijas kabinetā, kad pacienti stāsta par bērnības atmiņām, vai arī RIMI veikalā, stāvot rindā pie kases. Pirmajā brīdī šķiet – nekas tāds jau nav, vecāki audzina savus bērnus, tas bērns tiešām nemāk uzvesties – kaut kā taču ir jāpanāk, lai viņš uzvedas kārtīgi vai vismaz aizveras, lai vecākiem mazāk kauna jūtas provocētu. Vai uz brīdi noticam pacientam, kurš saka: “Ar mani nekas tāds jau bērnībā nenotika”, “Biju pelnījis tās reizes, kad tēvs/māte mani sita”, “Tas jau bija sen, kāda jēga par tiem notikumiem vairs runāt”. Abos gadījumos – terapijas kabinetā vai veikalā – esam redzējuši vai dzirdējuši dažādas vardarbības formas, paši to pat nenojaušot vai ļoti labi apjaušot, bet izvēloties tās ignorēt un neatzīt.
Vardarbība tiek iedalīta četros veidos: fiziskā vardarbība, seksuālā vardarbība, emocionālā vardarbība un atstumšana/atstāšana novārtā. Ja pirmos divus, šķiet, cilvēki atpazīst biežāk (kas ne vienmēr tā ir), tad emocionālā vardarbība un atstāšana novārtā tiek interpretēta dažādi. Vieni to sauc par audzināšanas metodi, citi – par disciplīnu, vēl citi – par “normālu komunikāciju”. Gribam mēs to atzīt vai ne, vardarbība atstāj paliekošas sekas uz jebkuru indivīdu, kas to piedzīvo, atkarīgs tikai, cik nopietnas sekas tās ir.
No vecāku skatu punkta šķiet: “Redz, kādu mācību es viņam/viņai devu, nākamreiz zinās, ka nedrīkst!” vai “Ko gan citu man bija darīt? Viņš taču citādi nesaprot!”. Pēc šādas epizodes, iespējams, arī bērns citā dzīves situācijā šo manevru vairs neatkārtos, taču viņš arī iemācīsies, ka vecāki ir tādas būtnes, no kurām ir jābaidās, un par savām izvēlēm es varu no viņiem saņemt sodu. To ļoti labi var novērot, kad bērns jau ir paaudzies un vecākiem nestāsta, kas ar viņu notiek, ko pārdzīvo vai ko vēlas dzīvē darīt. Tad vecāki bieži ar bērnu nonāk pie psihoterapeita kabinetā ar tekstu: “Mēs nesaprotam, kas ar mūsu bērnu notiek, viņš mums vairs neko nestāsta/slēpj/melo.” Acīmredzot, sakot taisnību mammai vai tētim, bērnam joprojām ir bail no soda, kurš varētu sekot, tādēļ tiek izdarīta izvēle klusēt vai slēpt informāciju. Jāpiebilst gan, ka bieži vien šīs bailes ir neapzinātas un dziļi noglabātas, bet apzināts ir tikai fakts, ka “labāk mammai/tētim neko neteikt” vai “es vienkārši negribu viņiem teikt”.
Turklāt bieži no šādiem vecākiem nākas dzirdēt tādas frāzes kā – “viņai/viņam tak nav nekādas iniciatīvas”, “viņš tik tajā telefonā sēž un ar draugiem netiekas, un neiet ārā bumbu spēlēt”, “viņš nezina, ko dzīvē grib darīt”. Tā tas notiek, ja pietiekami bieži iniciatīva tiek nokauta bērnībā. Tad vēlāk bērns un jaunietis izvairīsies dzirdēt to, cik viņa idejas ir bijušas stulbas vai nederīgas, kā viņš kaut ko tādu varēja sastrādāt, vai tikt nopērts ar frāzi – “cerams, ka būsi guvis mācību”. Labāk izvēlēties paklusēt, nedarīt un neuzņemties. Šis pats attiecību modelis bieži vien tiek piekopts ne tikai ar vecākiem, bet arī ar citiem cilvēkiem dzīves gaitā, piemēram, personīgajās attiecībās vai ar darba kolēģiem – neapzināti baidoties no sekām.
Vardarbība, kas bērnībā tiek piedzīvota, izkropļo skatījumu uz realitāti. Kad bērns par savu rīcību, kuru savā vecumā īsti līdz galam ne izprot, ne apzinās (piemēram, saplēš krūzi, iekliedzas veikalā, izskrien sajūsmā uz ceļa, ar draugiem pirmo reizi uzsmēķē vai iedzer aliņu), tiek nopērts, sists, skaļi sabārts vai sodīts ar vecāku klusēšanu, tad viņam rodas sagrozīta un neadekvāta interpretācija par sevi un savu rīcību, piemēram: “es esmu slikts”, “es citus sāpinu”, “es neko nevaru izdarīt pareizi”, “es citus apgrūtinu”, vai arī pretēji: “es vecākus neieredzu”, “viņi vēl man sliktu”, “vecāki man nodara tikai pāri”. Jāuzsver, ka šī izpratne var mainīties no izjūtas, ka es esmu slikts, līdz izjūtai, ka visi citi ir mani ienaidnieki (īpaši jau pusaudža vecumā).
Cilvēki, kas pieredzējuši vardarbību (jebkuru no veidiem), vēlāk dzīvē ir ļoti “izdevīgi” citiem, proti, viņi pārāk neuzbāžas ar savām idejām, piedāvājumiem, uzskatiem, jo baidās par tiem tikt sodīti. Iznākumā viņi nonāk attiecībās, kurās nespēj novilkt savas robežas, pastāvēt par sevi un bieži ir nelaimīgi attiecībās, paši pat nesaprotot, kāpēc, jo “viņi taču ir tik labi un patīkami cilvēki”. Tieši tāpēc ir tās nelaimīgās attiecības, jo cilvēkam, kas pieredzējis vardarbību, ir izjūta, ka viņa vēlmēm un vajadzībām nav vietas, ka tās ir kaut kas apgrūtinošs, bīstams un nosodāms. Galu galā, īsti nerealizējot savu potenciālu, cilvēks, tēlaini izsakoties, paliek ēnā un varbūt pat sev iestāsta – “man jau neko īsti nevajag – ir labi tā, kā ir”.
Var arī parādīties trauksme, depresijas simptomātika, panikas lēkmes vai smagākos gadījumos arī bipolāri un psihotiski traucējumi. Ja izolēti tiek risināts vienīgi simptoms, piemēram, tikai trauksme vai tikai depresija, taču līdz galam netiek izprasts, kas to ir radījis, tad sanāk tāda kā cīņa ar ugunsgrēku, kurš mazliet tiek padzēsts, lai neizplatītos tālāk, bet pašas uguns rašanās avots netiek novērsts vai ierobežots.
Tajās ģimenēs, kur vardarbība tiek izmantota audzināšanā, par bērna jūtām runāts netiek, līdz ar to vecāki bērnam nepalīdz izteikt un arī izprast emocionālo pieredzi, kas vēlāk ir drošs ceļš uz dažādu vielu atkarībām vai arī psihosomatiskiem simptomiem. Tie var būt miega traucējumi, kuņģa un zarnu trakta funkcionāli traucējumi (sāpes vēderā, caureja, aizcietējumi u. c.), biežas galvassāpes, migrēna, paaugstināts asinsspiediens utt. Un šajā gadījumā notiek tas pats – ja tiek strādāts tikai ar šiem fiziskajiem simptomiem vai atkarību, bet netiek pievērsta uzmanība emocionālajiem faktoriem, proti, tam, ko cilvēks jūt – bailes uzņemties iniciatīvu, bailes paust savas dusmas, vientulību, bezspēcību, vainas izjūtu un kaunu, tad psihosomatiskie simptomi bieži vien saglabājas un neizzūd, jo, kā iepriekš tika minēts, “uguns avots” nav nedz atrasts, nedz atzīts, nedz pieņemts, saprasts un pārstrādāts.
Mēs diemžēl nevaram izmainīt to, kas ar mums vai mūsu tuvajiem dzīvē ir noticis, taču mēs varam mainīt to, kādu pieredzi gūstam tagad un kādu nododam tālāk saviem bērniem.
Ja nespējam vai nezinām, kā paši gūt jaunu pieredzi, tad noteikti būtu ieteicama vizīte pie ārsta psihoterapeita, kas palīdzēs spert pirmos soļus un gūt arī pirmo sauju prieka – nejūtoties par to vainīgiem vai nebaidoties no tā, ka tiksiet atstāti vai pamesti.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada jūlija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
