Artūrs Ancāns: Kas ir psihoterapija

Psihoterapija ir īpaša veida saruna/dialogs, parasti starp ārstu un pacientu. Pastāv dažādi veidi, kā šo sarunu vest, taču galvenā īpašība – tā ir vērsta uz pacientu ar mērķi palīdzēt. Vai nu radot jaunus atklājumus pacientam par sevi vai arī aicinot pārbaudīt jau izdarītu secinājumu atbilstību realitātei.

Neatkarīgi no konkrētās pacienta problēmas psihoterapeits palīdz:

• palielināt kontaktu ar realitāti;
• apzināt savas aizsardzības, kādas veido mūsu psihe, un mazināt tās, kas ir neproduktīvas;
• būt godīgam pret sevi.

Bieži vien atklāsmes par mums pašiem var būt nepatīkamas, tāpēc īslaicīgi var sagādāt ciešanas, toties ilgtermiņā kliedētā neziņa sniedz mierinājumu un, galvenais, iespēju mainīties.

Kāpēc ir svarīgi saprast sevi? Tāpēc, ka, nesaprotot, kādas ir mūsu vērtības, uzskati, pārliecības un izjūtas, mums pietrūkst nepieciešamo instrumentu, lai veiksmīgi adaptētos vidē, kurā atrodamies. Cilvēku, kuram ir šie instrumenti un kurš tos ikdienā izmanto, var aprakstīt ar vārdiem – emocionāli inteliģents.

Mums ir paveicies, ja emocionālo inteliģenci mums bērnībā ir attīstījuši vecāki un tuvākie ģimenes radi/draugi. Ja nav paveicies, tad vēlākā dzīves posmā būs nepieciešams ieguldīt darbu un laiku, lai paša spēkiem apgūtu šīs prasmes.

Apkārtējiem, vērojot cilvēku, kuram piemīt augsta emocionālā inteliģence, var šķist, ka šis cilvēks ir “izteikti veiksmīgs”. Viņš/viņa ir pārliecināts, mērķtiecīgs, jo zina, ko grib un, iespējams, vissvarīgāk – ir vismaz aptuvena nojausma, kā to sasniegt. Viņi šķietami bezrūpīgi spēj manevrēt gandrīz jebkurā sociālā situācijā, ir darbīgi un tiek galā ar grūtībām, kuras spēj salauzt lielu daudzumu citu cilvēku.

Ir cilvēki, kas teiktu: “Labi gēni!” Tiesa, gēniem ir sava loma – tie nosaka mūsu potenciāla griestus, taču maz cilvēku atduras pret šo dabisko ierobežojumu. Visbiežāk mēs paši savu dzīvi padarām daudz grūtāku nekā nepieciešams. Bieži vien mēs neapzināti kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, jo nezinām, kuri ir mūsu grābekļi un kā tie vispār izskatās. Ja nezinām, no kurienes nāks nākamais belziens, kļūstam arvien trauksmaināki un uzmanīgāki, dažreiz varbūt pilnībā apstājamies, jo sākam domāt, ka briesmas mums ir visapkārt un nevienam vairs nevar uzticēties.

Ir iespējams neapskaužams izjūtu stāvoklis – mēs saprotam, ka mūsu izvēles padara mūs nelaimīgus. Mēs gribētu mainīties. Taču nezinām, kur sākt un ko specifiski mainīt. Risinājumi ir dažādi – var vērsties pie sev uzticamiem cilvēkiem. Iespējams, var palīdzēt kāda pašpalīdzības grāmata. Trešā iespēja – psihoterapeits.

Vai pašizziņas procesam obligāti nepieciešams psihoterapeits? Vienā vārdā – nē! Dzīvē var sastapt pietiekami daudz cilvēku, kas paši sevi ir izrakuši no neiedomājamiem ciešanu un izmisuma dziļumiem. Taču nevar noliegt, ka sirsnīgi palīdzīga roka vienmēr palīdz piecelties ātrāk un atrast īsto dzīves ceļu. Palīdzība var nākt no ģimenes, radiem vai draugiem. Savukārt, ja diemžēl ir gadījies tā, ka esam vieni vai arī neviens no mums pazīstamiem nespēj palīdzēt, tad vērts padomāt par konsultāciju pie psihoterapeita.

Ko var gaidīt pie psihoterapeita? Ja vien problēma iepriekš jau nav noformulēta, psihoterapeits iedrošinās pacientu runāt par sevi un izteikt savu redzējumu par problēmu bez nosodījuma. Tas tiek darīts ar mērķi iepazīt cilvēku un censties problēmu izteikt vārdos, kas bieži vien ir grūti izdarāms. Terapeita galvenā loma – palīdzēt pacientam godīgi izzināt sevi. Tas var tikt darīts dažādos veidos atkarībā no pacienta un viņa vēlmēm, piemēram:

- nerunīgu/kautrīgu pacientu terapeits iedrošinās runāt.

- pacientam, kurš runā daudz, taču konstanti novirzās no izvēlētās tēmas, tā neļaujot nekur iedziļināties, terapeits palīdzēs fokusēties un neļaus aizbēgt no nepatīkamām tēmām, tajās brīdi nepakavējoties.

Būt godīgam pret sevi ir absolūti ātrākais veids, kā gūt izaugsmi.

Izteikti grūts uzdevums terapeitam ir neļaut pacientam melot – gan apzināti, gan neapzināti. Iemesls, kāpēc tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, ir absurdi vienkāršs – patiesība bieži vien ir sāpīga, tā liek mums nonākt saskarsmē ar mūsu vājajām pusēm un vietām, kuras būtu uzlabojamas. Jo vairāk mēs cenšamies izlikties perfekti, jo grūtāk mums ir augt kā personībām – jo, redz, man taču nav vājo vietu.

Bieži veiksmīgi cilvēki ir spējuši vairāk nekā citi neatlaidīgi ielūkoties sevī, saprast, kas būtu uzlabojams, neļaut tam iznīcināt viņu labo paštēlu un turpināt pašizaugsmi. Likumsakarīgi šādi cilvēki, kuri neatlaidīgi uzlabo sevi un savu dzīves telpu, bieži gūst panākumus un ir patīkami sabiedrības acīs, un bieži, pamatoti, atzinīgi viņus novērtējam.

Kā jau minēts, patiesība visbiežāk ir sāpīga, tāpēc mūsu psihe cenšas mūs no tās sargāt. Kā jebkuram dabiskam procesam tam ir sava funkcija, un tā nav nedz laba, nedz slikta. Izņēmums ir, ja šīs aizsardzības mums sāk traucēt produktīvi funkcionēt, sasniegt mērķus, kā arī kļūst par šķērsli ilgtermiņa labsajūtai.

Piemērs patoloģiskai aizsardzībai – uzņēmējs, kurš uzskata, ka viņa produktu nepērk nevis tāpēc, ka ir neatbilstība starp produkta kvalitāti un cenu, bet gan tāpēc, ka cilvēki ir stulbi un nemāk novērtēt, cik viņa produkts ir skaists un visādi labs! Šādam uzņēmējam būs grūti gūt ilgtermiņa panākumus. Šādi uzskati nav produktīvi, jo šķietami attaisno mūs pašus, taču tādejādi problēmas risinājums kļūst mainīt “stulbo” sabiedrību. Šajā vietā iederas citāts no Bernarda Šova: “Saprātīgs cilvēks pielāgo sevi pasaulei, nesaprātīgais uzstās, lai pasaule pielāgojas viņam.”

Labs terapeits nekautrēsies teikt, ka tas, ko pacients tikko pateica, pilnīgi neatbilst realitātei vai arī ka šobrīd pacients racionalizē un melo pats sev. Tā kā tas ir nepatīkami, terapeits teiks arī kādu nomierinošu vārdu un aicinās pacientu pētīt šo maldīgo uzskatu cēloņus vai arī palīdzēs saskatīt produktīvākus problēmas risinājumus.

Psihoterapeits nekad nespēs pateikt neko tādu, ko pats cilvēks sirds dziļumos jau nebūs sapratis, bieži vien pat sev teicis skaļi. Psihoterapeits toties neļaus pašam sev melot, neļaus racionalizēt, neļaus dzīvot maldīgos, izkropļotos uzskatos par pasauli un sevi.

Ja gribas ātru padomu – pašpalīdzības grāmatas vai dzīves skolotāji būs tieši laikā.

Ja gribas izzināt sevi, rast risinājumus šķietami neaprakstāmām emocionālām/attiecību problēmām un ir vēlme pēc kompanjona šajā piedzīvojumā – ārsts psihoterapeits būs īstā izvēle.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!