Ardis Platkājis: Laiki mainās, un medicīnas tehnoloģijas tiem līdzi

Radioloģija ir medicīnas specialitāte, kas no ārsta prasa ne vien plašas zināšanas par cilvēka anatomiju un dažādu slimību izpausmēm, bet arī prasmes lietot jaunākās informācijas tehnoloģijas un datu apstrādes sistēmas – to apliecina žurnāla Ārsts.lv aprīļa numura ievadraksts – saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) asociēto profesoru radiologu diagnostu ARDI PLATKĀJI. Ievadraksta galvenais temats – skatījums uz medicīnu caur radiologa prizmu. 

Esmu dzimis Jelgavā. Mani abi vecāki ir ārsti, uzaugu ar medicīnu piesātinātā vidē, tāpēc attiecībā uz profesijas izvēli sevišķi lielas domāšanas nebija – likumsakarīgi, ka medicīnā nonācu arī es. Absolvēju Rīgas Medicīnas institūtu un, sākoties pārmaiņu laikam, aizgāju specializēties radioloģijā (ko nenožēloju nevienu brīdi).

Turpmāko laiku radioloģiju mācījos visai intensīvi, jo parādījās iespējas braukt studēt un stažēties uz ārvalstīm. Izmantojot šo iespēju, pabiju Zviedrijā, Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs. 2002. gadā izstrādāju doktora disertāciju par magnētisko rezonansi un šajā darbības jomā turpinu strādāt joprojām.

Piedzīvoju laiku, kad radioloģija gan visā pasaulē, gan Latvijā sāka attīstīties ļoti strauji. 1996. gadā Latvijā pirmo reizi parādījās magnētiskā rezonanse; ap šo pašu laiku attīstījās datortomogrāfija un aktīvi tika iepirkti ultrasonogrāfijas aparāti. Tas šķita ļoti interesanti.

Pašreiz mani dzīve ir ievirzījusi darbā ar magnētiskās rezonanses izmeklējumiem, bet agrāk, kā jau ikviens radiologs, esmu strādājis ar datortomogrāfijas attēliem, veicis ultrasonogrāfiju, aprakstījis rentgenizmeklējumus.

Radioloģija ir ļoti plaša nozare, kurā zināt visu nav iespējams, un tas ir pilnīgi likumsakarīgi, jo, kā jau minēju, tehnika un programmatūra attīstās ļoti strauji, un tam visam izsekot līdzi tikpat kā nav iespējams – jāattīstās noteiktos virzienos.

Magnētiskās rezonanses lauciņā patlaban vairāk darbojos ar neiroradioloģiju un muskuloskeletālo radioloģiju, bet nepieciešamības gadījumā varu skatīties arī visu pārējo – vēdera dobuma orgānu, krūškurvja orgānu izmeklējumus un citus. Varbūt ne visu varu vienlīdz smalki interpretēt, taču pamatbūtību izvērtēt varu.

Magnētiskā rezonanse tuvplānā

Magnētiskā rezonanse ir viena no diagnostiskās radioloģijas sastāvdaļām, kas izmanto spēcīgu magnētisko lauku un radio impulsus, iedarbojoties uz cilvēkā esošajiem protoniem. Protons ir ūdeņraža atoms, un šādu atomu mūsu ķermenī ir ļoti daudz (70% no organisma sastāv no ūdens). Šiem radioviļņiem iedarbojoties uz protoniem, tiek saņemta atbilde, ko nosaka protonu reakcija uz stimulu. Aparatūra to visu nolasa un veido attēlu – parādot, kā izskatās normālo audu struktūra un kā patoloģijas. Tas, protams, nav iespējams, ja nav attīstīti datori. Datoru attīstība veicina arī šo izmeklējumu attīstību, nosakot, cik ātri un kvalitatīvi tiks veikts izmeklējums.

Daudzi cilvēki, nākot uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu, tāpat kā pirms citiem radioloģiskiem izmeklējumiem, baidās saņemt starojumu. Taču magnētiskās rezonanses svarīgāka īpašība ir jonizējošā starojuma neesamība. Magnētiskā rezonanse rada tikai radio impulsus, kas ikdienā sastopami arī mums visapkārt – piemēram, izmantojot mobilos telefonus.

Kādos gadījumos nepieciešams veikt magnētisko rezonansi, jāskatās ļoti individuāli – katrai slimību grupai un katrai ķermeņa daļai ir zināmas indikācijas šī izmeklējuma veikšanai. Ļoti plaši izmeklējumu izmanto neiroradioloģijā un muskuloskeletālā radioloģijā, kas ir pamatoti, jo pacients bez jebkāda kaitējuma iegūst ļoti daudz informācijas par savu veselības stāvokli.

Pašā sākumā, kad magnētiskā rezonanse pie mums tikko parādījās, muskuloskeletālā jomā tā tika izmantota ļoti šauri, savukārt mūsdienās – ārkārtīgi plaši. Tāpat pašlaik abdominālā radioloģijā aizvien biežāk lieto magnētisko rezonansi, jo izmeklējuma kvalitāte, ātrums un iespējas pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību.

Mīnuss ir izmeklējuma dārdzība, taču to nosaka aparatūras cena un ekspluatācijas izmaksas. Aparāts patērē ļoti daudz resursu.

Pie mums Rīgas 1. slimnīcā ik dienu tiek veikti aptuveni 20–24 izmeklējumi, ir slimnīcas, kurās ar vienu aparātu veic aptuveni 30 izmeklējumu, pateicoties tam, ka izmeklēšanas ātrums ir palielinājies – standartizēts, piemēram, muguras izmeklējums aizņem 15 minūtes (agrāk tas ilga pusstundu un pat vairāk).

Kontakts ar pacientu – pēc nepieciešamības

Magnētiskās rezonanses izmeklējumu veic radiologa asistents pēc noteikta, standartizēta protokola, bet radiologs klasiski saņem izmeklējuma attēlus un tos analizē. Ja tomēr asistents redz, ka kaut kas izmeklējumā nešķiet pareizi – ir kāda patoloģija, ko viņš nesaprot un nevar interpretēt, tiek pieaicināts ārsts. Ārsts atnāk un pasaka, kas vēl būtu jāveic, lai veiksmīgi diagnosticētu slimību. Piemēram, jāizdara kāda papildu izmeklējuma sērija vai jāievada kontrastviela. Dažkārt ir tā, ka radiologa asistents uzreiz problēmu nepamana, toties ārsts to ievēro pēc tam, jau interpretējot bildes. Tad pacients tiek aicināts uz ārstniecības iestādi vēlreiz, lai izmeklējumu papildinātu ar iztrūkstošo informāciju.

Radiologa specialitātes būtiska atšķirība ir iztrūkstošs kontakts ar pacientu lielākajā daļā no izmeklējumiem jeb specialitātes apakšjomām. Turklāt radiologs ir vienīgais ārsts, kam nav konsultāciju laika poliklīnikā. Sākumā, kad strādāju ar ultrasonogrāfiju, bija vistiešākais kontakts ar pacientu, taču tagad iznāk interpretēt vienīgi attēlus, pacientu pat neredzot. Lai arī darba apjoms ir liels, ikdienas kontakta ar pacientiem dažkārt pietrūkst, tāpēc nekad neatsaku pacientam individuālu konsultāciju, ja viņš vēlas parunāties, jo nav sapratis, kas rakstīts, un vēlas, lai viņam to izskaidro. Vai arī, ja kolēģi – ģimenes ārsti vai speciālisti – zvana un vaicā, kas domāts ar aprakstā rakstīto, labprāt atbildu. Cenšos nenorobežoties no tā.

Katrā ziņā magnētisko rezonansi kā savu darbības jomu neizvēlējos mērķtiecīgi, lai izvairītos satikt un aprunāties ar pacientiem, turpretim jaunie ārsti gan diezgan bieži šo specialitāti izvēlas, ņemot vērā tieši šo aspektu.

Izmeklējumu skaita pieaugums

Radioloģisko izmeklējumu skaits Latvijā un pasaulē arvien pieaug. Iespējas, ko sniedz mūsdienu tehnoloģijas, ir daudz un dažādas, turklāt pasaules vadlīnijās, lai noteiktu diagnozi, vairs nebalstās vienīgi uz klīnisku simptomu kopumu – pašlaik slimību diagnostikā arvien biežāk tiek iekļauti vizuālās diagnostikas izmeklējumi. Piemēram, ja neiroloģijā, izmeklējot pacientu, konstatējam, ka viņam ir noteikts simptomu kopums, kas liecina par konkrētu diagnozi, vienalga, jāveic attēldiagnostikas izmeklējums, kas klīniski noteikti diagnozi apliecina vai noliedz.

Līdzīgi ir ar muskuloskeletālās sistēmas slimībām – pacientam sāp, piemēram, pleca locītava, taču zināms, ka tajā ir vairākas struktūras, kā iesaiste varētu radīt sāpes. Lai problēmu precizētu, ārsts nozīmē veikt magnētiskās rezonanses izmeklējumu.

Tas ir kļuvis par normālu standartu, jo ir mainījusies medicīnas filozofija. Ja kādreiz pamats bija klīniskie simptomi, anamnēze, auskultācija, perkusija un palpācija, tad tagad jau radioloģiskie izmeklējumi nostājušies tam visam līdzās vai dažkārt – pat priekšplānā.

Domāju, ka tas arī ir labi – agrīnāka diagnostika nozīmē drīzāku ārstēšanas sākšanu, jo no plašas diferenciāldiagnožu rindas var veiksmīgi un īsā laikā tikt pie galvenās diagnozes.

Specialitātes plusi un mīnusi

Ņemot vērā pieaugošo izmeklējumu skaitu, sekojot ārvalstu tendencēm, kur šī problēma ir jau sen, arī Latvijā arvien sāk trūkt radiologu. Mums vairs tikpat kā nav ārstu, kas labprāt interpretē rentgena bildes, jo par to maz maksā. Nav arī kas skatās sonogrāfijas – jaunie speciālisti to negrib darīt, jo atalgojums ir pārāk niecīgs. Samaksa diemžēl ir galvenais dzinējspēks, tāpēc, ja vien netiks sabalansēta noslodze ar darba samaksu Latvijā, drīz vien mums pietrūks kadru, kas strādā. Tas ir ļoti sāpīgi.

Otrkārt, tāpat kā visur pasaulē, pie mums ienāk mākslīgais intelekts. Pasaulē ļoti intensīvi tiek strādāts uz to, lai iekārtas pēc gadiem desmit attēlus ne vien radītu, bet arī pašas sāktu tos lasīt un teikt priekšā, kas darāms.

Savā ziņā pozitīvā mūsu specialitātes iezīme ir telemedicīna, proti, iespēja izmeklējumus aprakstīt attālināti. Pašlaik ļoti strauji attīstās starpvalstu telemedicīna, piemēram, ārsti Zviedrijā diktē izmeklējumu aprakstus pacientiem no Norvēģijas, savukārt Lielbritānija sūta savus izmeklējumus izvērtēšanai ārstiem no citām Eiropas valstīm, jo arī viņiem trūkst radiologu.

Šī priekšrocība ietver arī iespēju strādāt no mājām, taču ne vienmēr tas ir īstenojams. Pirmkārt, specializētās darba stacijas, kas paredzētas attēlu apstrādei, mājās var uzstādīt, taču tās ir ārkārtīgi dārgas un aizņem daudz vietas. Otrkārt, mūsu valstī vēl nav attīstīta radioloģijas informatīvā sistēma, kurā atrast anamnēzes datus par to, kāpēc, teiksim, pacients sūtīts uz izmeklējumu. Tas ir svarīgi tāpēc, ka ir slimības, kas vizuāli mēdz izpausties vienādi, taču man ir jādod galējais slēdziens par diagnozi. Bez papildu datiem par pacienta slimības vēsturi to ir diezgan grūti izdarīt. Turpretim ziemeļu valstīs ir ļoti labi attīstīta sistēma – pie viņiem, sūtot pacientu uz izmeklējumu, tiek aizpildīts elektroniskais nosūtījums (ceru, ka to ministrija ieviesīs arī pie mums!), kurā jāuzraksta ne tikai diagnoze, bet arī īsi anamnēzes dati, kāpēc ārsts domā, ka diagnoze varētu būt tieši tāda vai citāda. Tas atvieglotu radiologa darbu. Tomēr nedomāju, ka visi mūsu specialitātes ārsti varētu pāriet uz darbu no mājām, jo tomēr darbā ir auglīgāki darba apstākļi un saskare ar kolēģiem, pacientiem.

Pieredze dekāna darbā

Vienlaikus ar pamatdarbu zināmu laiku esmu pavadījis, būdams Medicīnas fakultātes dekāns Rīgas Stradiņa universitātē.

Šajā laikā es ieguvu daudz jaunu atziņu, jo studentu dzīve pašlaik ievērojami atšķiras no tā, kāda tā bija, kad es pats biju students. Mūsdienās ir interneta pieejamība un sociālie tīkli, kas ļoti maina studenta domāšanu un mācīšanās stilu. Patīkami pārsteidz, ka studenti ļoti aktīvi iesaistās mācību procesa veidošanā un uzlabošanā, piemēram, viņiem ir pieejami izziņu avoti par to, kā studijas notiek citās augstskolās.

Tas bija ļoti interesants periods, jo nemitīgi bija jābūt gatavam atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem bez sagatavošanās pat īsti neesi spējīgs atbildēt, jo students kaut kur atradis un rūpīgi iepazinies ar kādu informāciju, bet es par to pat nebiju dzirdējis, tāpēc bija grūti viņam ko atbildēt, argumentējot savu viedokli.

Mācību procesam pilnīgi noteikti ir jāaug līdzi laikam. Mēs nevaram palikt pie vecām mācību dogmām, ja laiks prasa ko citu. Pieeja cilvēkam patlaban ir pavisam citāda nekā bija kādreiz, līdz ar to tas ir jāmāca arī studentam. Studenti tagad mācās uz mulāžām, turpretim agrāk nekā tāda nebija. Pie sevis vienmēr nodomāju, ka tas ir vienlaikus gan labi, gan slikti. Mums bija vairāk praktisko nodarbību ar pacientu; tagad daudz vairāk ir šī mākslīgā intelekta – iemaņu apgūšanu uz nedzīva priekšmeta. Dzīvs cilvēks parāda emocijas – vai viņam sāp, vai ir nepatīkami u.tml., taču mulāža nesaka neko. Bet tīri roku piešaut un iegūt prasmes jau var arī šādi. 

Šis laiks bija ļoti interesants, jo veicām arī daudz pārmaiņu izglītības procesā – tostarp ielīdzinājām kredītpunktu sistēmas, lai tās atbilst Eiropas līmenim, un mūsu studenti var braukt ERASMUS apmaiņā, nezaudējot ārvalstu augstskolā pavadīto studiju laiku. Ir pieaudzis arī ārzemju studentu skaits, kas brauc pie mums mācīties. Tas jau vien ir rādītājs, ka pie mums ir kaut kas tik labs, kā nav citur.

Iemācīties nesadegt

Kādreiz es nemācēju sabalansēt darbu ar atpūtu, tāpēc piedzīvoju izdegšanas sindromu. Tagad esmu iemācījies to darīt – ļauju sev strādāt astoņu stundu darbadienu un darbu nenesu līdzi uz mājām (protams, izņemot situācijas, kad gadās kas akūts).

Arī savus kolēģus, kas strādā daudzās darbavietās, mēģinu bremzēt, jo visu pasaules naudu nav iespējams nopelnīt, turklāt neviens jau šo skriešanu nenovērtē. 

Man pieder lauku māja ar zemi, kur, tuvojoties pavasarim, varēs sākt darboties brīvajā laikā. Tāpat aizraujos ar sportošanu – ļoti aizrāvis ir triatlons.

Šī disciplīna ir ļoti interesanta, un man patīk šī kombinācija: peldēšana, skriešana un riteņbraukšana.

Un, protams, neiztrūkstoša manā ikdienā ir kultūras dzīve – Rīgā notiekošās teātra izrādes un koncerti.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada aprīļa numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!