Anželika Gudreniece: D vitamīna lietošana neirologa skatījumā
D vitamīns izsenis saistāms ar kaulu un zobu veselību. Taču jau 2001.gadā izskanēja pirmie pieņēmumi, ka D vitamīnam piemīt iespējamā hormoniem līdzīgā darbība un tas, tieši tā pat kā citi organisma hormoni, pilda svarīgu lomu daudzu orgānu sistēmu attīstībā, tajā skaitā galvas smadzeņu augšanā, nobriešanā un funkcionēšanā. Tālāko 20 gadu pētījumi atklāja, ka:
1. D vitamīns galvas smadzenēs palīdz aktivēties dažādiem gēniem, kā rezultātā izstrādājas smadzeņu veselīgai funkcionēšanai nepieciešamās olbaltumvielas;
2. D vitamīns palīdz efektīvi darboties speciāliem jonu kanāliem, kā rezultātā noris dažādu impulsu efektīva pārvade un mēs spējam domāt, just un kustēties;
3. vitamīnam piemīt nervu šūnas aizsargājoša funkcija jeb neiroprotekcija;
4. nepietiekams D vitamīna līmenis organismā nelabvēlīgi ietekmē nervu šūnu jeb neironu attīstību un veidošanos (šis process notiek visa mūža garumā); pasliktinās signālu pārvade starp šūnām; samazinās dažādu signālmolekulu izdale galvas smadzenēs (piemēram, seratonīns); pasliktinās antioksidatīvs efekts un nervu šūnu dzīves ilgums saīsinās; samazinās pretiekaisuma funkcijas, izraisot neiroiekaisumu jeb nervu audu iekaisumu, rezultējoties ar dažādiem smadzeņu darbības traucējumiem un saslimšanām.
D vitamīns un tā vielmaiņas produkti spēj šķērsot asins-smadzeņu barjeru – tādā veidā no asinsrites sistēmas, ja tā var teikt, pa taisno nonāk galvas smadzenēs, tur izraisot divu veidu efektus:
1. genomisko efektu jeb ģenētiskas informācijas pārnesi (transkripciju) un smadzeņu funkcijām svarīgo olbaltumu ražošanu (jeb gēnu ekspresiju) – šie procesi notiek dažu stundu vai pat dienu laikā no D vitamīna piesaistīšanās atbilstošajiem receptoriem smadzenēs;
2. otrs ir ne-genomiskais efekts, piemēram, seratonīna izdale; šis efekts rodas ātri, proti, vienas – divu, līdz 15 - 45 minūšu laikā.
Ar uzturu varam uzņemt vien ~10% no nepieciešamā optimālā D vitamīna daudzuma dienā, ar norunu, ka uzturā regulāri lietotas treknas zivis (lasis [mākslīgi audzētais lasis satur 25% no savvaļas lasī esošā D vitamīna daudzuma], forele, siļķe, tuncis, bute, makrele, sardīnes, plekste; piens un tā produkti, olas, brokastu pārslas ar mākslīgi pievienoto D3). Pārējiem 90% daba paredzējusi sintezēties jeb ražoties mūsu ādā – diemžēl, šo procesu var aizkavēt dažādi faktori.
D vitamīna deficīta iemesli:
• D vitamīnu saturošu pārtikas produktu nepietiekams patēriņš;
• neilga uzturēšanās saulē un karstumā – tas ir, “izvairīšanās uzvedība”;
• mazs saulaino dienu skaits gadā; jo tālāk dzīvo no ekvatora, jo lielāks D vitamīna deficīts;
• saules aizsargkrēmu lietošana – D vitamīna sintēzi ādā mazina ar SPF15+ par 93%, SPF30+ par 97% un SPF50+ par 98%;
• tumša ādas krāsa – ādas pigments melanīns darbojas kā mākslīgs ultravioleto (UV) staru filtrs; lai producētu tādu pašu D vitamīna daudzumu kā gaišās ādas īpašniekiem, tumsnējiem cilvēkiem saulē jāuzturas trīs līdz piecas reizes ilgāk;
• ādā esošā D vitamīna priekšteča 7- dehidroholesterīna deficīts – tā rezultātā, iedarbojoties UVB stariem, D vitamīns nespēj izstrādāties pietiekamā daudzumā;
• ādas saules apdegumi kavē D vitamīna produkciju;
• ģērbšanās paradumi – apģērbs, kas nosedz ķermeņa lielāko daļu;
• gaisa piesārņojums – darbojas kā mehānisks filtrs UV stariem;
• nieru/ aknu slimības – tiek traucēta D vitamīna pārvēršanās aktīvā formā;
• kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, kas rada D vitamīna uzsūkšanās grūtības;
• medikamentu lietošana, kas paātrina D3 noārdi – glikokortikosteroīdi, pretsēnīšu un pretvīrusu preparāti, pretepilepsijas līdzekļus, HIV/AIDS zāles);
• aptaukošanās – D vitamīns ir taukos šķīstošs, tāpēc tam ir tendence uzkrāties tauku audos, tāpēc liekā svara gadījumā ir augstāks D vitamīna deficīta risks;
• dzīves posmi, kad D vitamīns tiek pastiprināti patērēts, proti, augšanas periods, grūtniecība.
Mūsdienās aizvien norisinās pētījumi par D vitamīna, īpaši kā hormona, lomu organisma funkcionēšanā un slimību profilaksē, tāpēc visā pasaulē pagaidām nav vienotas izpratnes par tā nepietiekamību vai vienotu optimālu daudzumu. Pirmīt par minimālo ieteikto D vitamīna līmeni uzskatīja 30 ng/mL, taču šāds daudzums spēj nodrošināt vien kaulu vielmaiņas pamatvajadzības. Šobrīd ieteicamais optimāls D3 līmenis asinīs labai nervu sistēmas darbībai un tās saslimšanu riska mazināšanai ir 45 līdz 60 ng/mL. Suplementācijas devas piemeklē individuāli, atkarībā no esošā D3 līmeņa asinīs, kontrolējot tā daudzumu regulāri reizi trijos mēnešos. Kā aktīvo vielu izmanto gan D3, gan D2 vitamīnu, tomēr pētījumi liecina, ka D3 nedaudz labāk palīdz uzlabot kopējo D vitamīna līmeni asinīs, nekā D2. D vitamīna suplementācija ieteicama visa gada garumā.
Migrēna – viena no biežākām neiroloģiskām hroniskām slimībām. Tipiskie migrēnas simptomi ir vienpusējas galvassāpes 4 līdz 72 stundu garumā, pulsējoša rakstura, mēreni stipras līdz ļoti stipras, ko pastiprina ikdienas aktivitātes (staigāšana, kustības), var būt arī slikta dūša un/vai vemšana, jūtība pret gaismu un/vai skaņu. Migrēna biežāk skar sievietes un tai ir multifaktoriāls fons, proti, nereti pārmantošanās no iepriekšējām paaudzēm; migrēnu provocē diētas ieradumi un uzņemtās uzturvielas, neiroiekaisums un galvas smadzeņu apvalka asinsvadu paplašināšanās. Cilvēkiem ar šo saslimšanu sāpju lēkmju laikā rodas ievērojami funkcionāli traucējumi (grūtības pildīt ikdienas darbus), pasliktinās ar veselību saistītā dzīves kvalitāte un ir lielāks risks psihisku blakusslimību attīstībai.
Samazināts D vitamīna līmenis saistīts ar migrēnu un biežāk novērots pacientiem ar ilgstošu migrēnu un pretsāpju medikamentu pārmērīgu lietošanu, nekā epizodiskas migrēnas slimniekiem. Papildus D vitamīna lietošana būtiski samazina migrēnas lēkmju skaitu un biežumu, taču D vitamīna ietekme uz sāpju intensitāti nav nozīmīga.
Kognitīvās funkcijas – cilvēka augstākās nervu sistēmas funkcijas, kas nodrošina atmiņu, spēju mācīties un gūt jaunas iemaņas, komunicēt, orientēties telpā un laikā, pieņemt lēmumus, plānot nākotni, redzēt likumsakarības un kļūdas, kā arī tās labot; tā ir cilvēka valodas bagātība, žestu, sejas izteiksmju, emociju, intonāciju izpratne, socializēšanās, uzmanība, koncentrēšanās spējas un tamlīdzīgi. Faktiski, kognitīvās spējas ir tās, kas padara cilvēku par to, kas viņš ir, kā dzīvo un kā būvē attiecības ar līdzcilvēkiem.
D vitamīns ietekmē kognitīvās funkcijas, pasargājot neironus no iekaisuma un oksidatīvā bojājuma, nodrošinot pareizu jonu kanālu darbību galvas smadzenēs sekmīgai impulsu pārvadei. Vēl atrodoties mātei vēderā, auglim D vitamīna receptori atrodami visās smadzeņu zonās, kas atbild par kognitīvo funkciju attīstību, pateicoties tam, piedzimstot, D vitamīns spēj regulēt mācīšanos un atmiņu. Šie receptori atrodami arī augļa smadzeņu ožas, redzes un dzirdes sistēmās, tādā veidā D vitamīns pēc piedzimšanas spēj veicināt labāku kognitīvo uzdevumu izpildi, iesaistoties dažādiem maņu orgāniem (redzei, dzirdei, ožai, taustei, garšai).
Viegli kognitīvie traucējumi (VKT) ir stāvoklis, kas raksturo cilvēka atmiņas vai domāšanas traucējumu lielākā pakāpē, nekā citiem šīs pašas vecuma grupas indivīdiem. Lielākoties VKT gadījumā, lai tiktu galā ar uzdevumiem, lai iegaumētu vai atsauktu atmiņā kādu informāciju, nepieciešams ilgāks laiks nekā iepriekš. Tomēr, ikdienas aktivitātes un dzīves kvalitāte VKT gadījumā nav skarti un šīs izmaiņas pamatā pamana pats cilvēks, bet ne apkārtējie. Nereti VKT ir starpstāvoklis starp normālu novecošanos un demenci, vai kā viens no simptomiem kādai citai saslimšanai (vairogdziedzera traucējumiem, augstam asinsspiedienam, cukura diabētam, depresijai un citam).
Cilvēkiem ar VKT un D vitamīna deficītu samazinās apjomā tā smadzeņu zona, kurā glabājas atmiņas (hipokamps) – šis process liecina par smadzeņu šūnu bojāeju. Nepietiekams D vitamīna daudzums organismā vecāka gadagājuma cilvēkiem saistās ar sliktāku garastāvokli un kognitīvām spējām.
Alcheimera slimība. Tipiski vecumā pēc 65 gadiem var sākt attīstīties neirodeģeneratīvas (ar neironu neatgriezenisku zudumu) saslimšanas, kur biežākā ir Alcheimera slimība – 80% no visām demencēm. Jo lielāks vecums, jo lielāka varbūtība attiecībā uz šo saslimšanu. Alcheimera slimības vadošais iemesls ir kaitīgais olbaltums beta-amiloīds, kas pastiprināti sāk veidoties smadzenēs. D vitamīns veicina šī olbaltuma noārdīšanu un izvadīšanu no smadzenēm ar speciālu imunsistēmas šūnu palīdzību, kā arī, mazinot smadzeņu iekaisumreakcijas, neironu oksidatīvo stresu un uzlabojot neironu enerģijas “staciju” jeb mitohondriju darbību – tā palīdzot nervu šūnām ilgāk izdzīvot. Ir dažas norādes, ka cilvēkiem ar optimālu D vitamīna līmeni >65 gadu vecuma ir mazāks Alcheimera slimības risks un otrādi.
Parkinsona slimība – otra biežākā neirodeģeneratīva saslimšana, kur smadzenēs uzkrājas cits patoloģisks olbaltums alfa-sinukleīns, izraisot to neironu bojāeju, kuri jūtīgi uz dopamīnu. Rezultātā slimniekiem attīstās tā sauktie kustību jeb motorie simptomi – saliektā stāja, rodas roku/kāju (visbiežāk asimetriska) trīce, stīvums, bezemocionāla jeb maskas seja, gausas, lēnas, nesinhronas kustības, šļūcoša sīku solīšu gaita. Parkinsona slimībai tipiski ir arī ne-motorie simptomi kā kognitīvi ožas, miega, garastāvokļa, potences traucējumi.
D vitamīna deficīts vairāk asociējas ar slimības motoriem traucējumiem – iespējams, sakarā ar zemu uzturēšanos saulē, slimībai progresējot. Zems D vitamīna līmenis asinīs, iespējams, saistīts ar augstāku Parkinsona slimības attīstības risku un deficīts šiem pacientiem rada sliktāku fizisku veiktspēju, samazina kaulu blīvumu un palielina kritienu/ lūzumu risku.
Lai gan pierādījumu dati ir ierobežoti par labu D vitamīna suplementācijai neirodeģeneratīvu slimību gadījumā – iespējamā labvēlīgā ietekme un limitēti ar D vitamīnu saistītie riski ļauj apsvērt tā pievienošanu Alcheimera un Parkinsona slimību pamatterapijai.
Multiplā skleroze – autoimūna slimība, kuras rezultātā nervu audiem zūd apvalka (mielīna) kārtiņa, kas normā nodrošina ātru impulsu pārvadi, pateicoties kam normā visi kustību, jušanas un domāšanas procesi notiek ātri. Multiplās sklerozes (MS) gadījumā cilvēkiem var būt dažādi (atkarībā no galvas un/vai muguras smadzeņu bojājuma vietas un plašuma) simptomi – neskaidra redze/dubultošanās vai vienpusējs redzes zudums, nogurums, nespēks, kognitīvā disfunkcija, trīszaru nerva sāpes, jušanas traucējumi, līdzsvara, gaitas, kustību-koordinācijas traucējumi, garastāvokļa izmaiņas, depresija, urīna nesaturēšana/aizture un cits.
Ar MS biežāk saslimst sievietes 20 līdz 40 gadu vecumā un ir pārliecinoši pierādījumi, kas apstiprina D vitamīna lomu slimības attīstībā un norises gaitā: 1) MS retāk sastopama saulainajās valstīs un kur uzturā daudz ῳ-3; 2) MS risku palielina – SPF un citu saules aizsargu lietošana; mazs saulē pavadītais laiks, tajā skaitā. mātei grūtniecības periodā, bērna un pusaudža gados.
MS slimniekiem D vitamīns asinīs tipiski ir zems vēl pirms slimības izpausmes. Patlaban ir pretrunīgi rezultāti par D vitamīna koncentrācijas saistību ar MS smagumu. Ir norādes, ka nepietiekams D vitamīns MS diagnosticēšanas laikā var asociēties ar ātrāku slimības gaitas pārvēršanos par agresīvu (sekundāri progresējošu) formu. D vitamīna koncentrācija asinīs saistīta ar slimības aktivitāti, lai gan D vitamīna suplementācijas efekts uz MS paasinājuma iespējamo risku ir neskaidrs. Izpētīts, ka sievietēm, kuras ar diētu uzņēma ~ 700 IU/dienā, bija par 33% zemāka saslimstība ar MS nekā sievietēm ar mazāk uzņemto D vitamīnu. Atklāts, ka D vitamīns asinīs >40 ng/mL par 62% mazina MS attīstības varbūtību.
Nereti MS slimniekiem ir zems kaulu blīvums (arī agrīnajā stadijā), tāpēc D vitamīna papildus lietošana mazina kritienu/lūzumu risku. Visiem MS pacientiem, paralēli ar pamatārstēšanas shēmu, vajag regulāri lietot D vitamīnu, asinīs sasniedzot 40 ;
līdz 60 ng/mL. Iesaka nozīmēt 1 000-2 000 IU/d līdz 10 400 IU/d labi panesamas devas (lielākas devas ieteiktas ZE vai ZA iedzīvotājiem). Augstāka D vitamīna koncentrācija (neatkarīgi no uzņemšanas veida) samazina MS attīstības varbūtību.
Smadzeņu infarkts (insults) – potenciāli dzīvībai bīstams un invalidizējošs stāvoklis, kurā asinsrites traucējumi tromba vai holesterīna pangu dēļ izraisa smadzeņu šūnu nāvi, rezultējoties ar kustību/jušanas traucējumiem vienā ķermeņa pusē, runas, rīšanas, redzes vai līdzsvara traucējumiem (atkarībā no insulta attīstības vietas galvas smadzenēs).
D vitamīna deficīts veicina trombocītu salipšanu trombos, palielina asinsspiedienu, vecina cukura diabētu un nejūtību pret insulīnu (rezistenci), iekaisumu un asinsvadu aterosklerozi ar holesterīna pangu veidošanos – visi šie stāvokļi katrs par sevi ir neatkarīgs insulta riska faktors.
Diabētiska polineiropātija – viena no biežākajām cukura diabēta (CD) komplikācijām, kur hroniski paaugstināts cukura līmenis asinīs bojā jušanas un vēlāk arī kustību nervus rokās un kājās, izraisot jušanas traucējumus, dedzināšanu, salšanas, skudriņu tekalēšanas, aukstuma/karstuma sajūtas pēdās/plaukstās, ar laiku arī līdzsvara traucējumus un pēdu deformāciju.
Diabētiskas polineiropātijas (PNP) skar ~50% CD pacientu (liela loma ir CD ilgumam un gaitai) – tā var būt ļoti traucējoša un būtiski mazināt dzīves kvalitāti. Šī PNP veicina diabētiskas pēdas, čūlu attīstību ar potenciālu infekciju (arī osteomielīta – kaulu smadzeņu iekaisumu), Šarko neiropātiju un amputāciju risku.
D vitamīna deficīts ir diabētiskās PNP riska faktors. Nepietiekams D vitamīna daudzums saistīts ar jušanas traucējumu attīstību un padziļina to smagumu, jo D vitamīna trūkums veicina aterosklerozi, insulīna rezistenci, pieaugošu iekaisumu, smalko asinsvadu (to, kuri baro nervu šūnas) bojājumu – rezultātā tas viss izraisa diabētisku PNP. Turklāt, nepietiekams D vitamīna kvantums nespēj nodrošināt nervu aizsargapvalka atjaunošanos, pašu nervu šūnu veselumu un augšanu. D vitamīna suplementācija ar optimālu tā līmeņa sasniegšanu asinīs, uzrāda labu efektu neiropātisku sāpju un citu iepriekš minēto simptomu mazināšanā.
Divas tālāk aprakstītās saslimšanas nav neiroloģiskas, taču tās ir visai bieži izplatītas, tām arī ir saistība ar D vitamīna deficītu un šie pacienti nereti nonāk neirologu redzes lokā, tāpēc izskatīšu arī tās.
Labdabīgs perifērs pozīcijas vertigo jeb reiboņi (LPPV) [labdabīgs jeb dzīvību neapdraudošs, perifērs – cēlonis ir ārpus galvas smadzenēm, pozīcijas – no ķermeņa pozas atkarīgs, vertigo jeb reibonis] – ir biežākais reiboņa iemesls, ko izraisa deģeneratīvi “kristāliņi” jeb otolīti vidusausī. To provocē galvas pozīcijas maiņa gravitātes virzienā (piemēram, guļus pagriežoties uz sāniem), otolītiem pārvietojoties pusloka kanālos un mehāniski kairinot receptoru šūniņas, kā rezultātā tiek nosūtīts signāls uz galvas smadzenēm – it kā notiek cita veida kustība. Smadzenes šo neatbilstību neizprot un reaģē ar reiboni, kas lielākoties ir kā karuselis, ļoti īslaicīgs (līdz nākamajai ķermeņa pozas maiņai), tas var būt slikta dūša/vemšana. LPPV biežāk attīstās fiziski neaktīvām sievietēm >60 gadu vecumā – 2,6 reizes biežāk, nekā sportojošām sievietēm. Konstatētie riska faktori šādam reibonim ir jebkad pārciestas galvas traumas vai vidusauss slimības, ilgstoša guļus pozīcija, augsts holesterīna līmenis, arteriāla hipertensija, cukura diabēts, osteoporoze un D vitamīna deficīts. Atklāts, ka LPPV pacientiem ar D vitamīna deficītu tā suplementācija kopā ar kalciju 500 mg divas reizes dienā nozīmīgi mazina reiboņa atkārtošanās risku.
Depresija – mentāla saslimšana ar izolēšanās, nespēka, vainas sajūtām, skumjām, grūtībām koncentrēties, bezpalīdzības sajūtu, dusmām, miega traucējumiem, apetītes izmaiņām, vielu lietošanu un domām par nāvi (simptomi pacientiem var variēt). Depresija biežāk skar iedzīvotājus reģionos ar mazāku saules ekspozīciju. Salīdzinoši nesen Latvijā veiktajā iedzīvotāju aptaujā teju 120 000 pieaugušo (6,4%) ir atzīmējuši sev nozīmīgus depresijas simptomus, tomēr pie ģimenes ārsta vai psihiatra pēc palīdzības vērsušies tikai ~ 9 000 pacientu gadā. Domas par pašnāvību un pašnavnieciska uzvedība – 10,6%.
D vitamīns palīdz uzturēt nervaudu barošanu; palīdz notikt neiromodulācijas procesiem jeb faktoru izdalei, kas nepieciešami nervu šūnu augšanai, funkcionēšanai; ir loma signālmolekulu ražošanā; piedalās imūnmodulācijā jeb neironu pasargāšanā no imūnsistēmas nepareizas darbības. D vitamīna deficīta gadījumā minētie procesi galvas smadzenēs nevar notikt pietiekamā apmērā, tāpēc depresijas varbūtība ir lielāka.
Pēcdzemdību depresijas simptomi mazinās, ja grūtniecības laikā sieviete papildus lieto D vitamīnu. Arī pusaudžiem augstāks D vitamīna līmenis mazina depresijas risku. Līdz ar to bez depresijas pamatārstēšanas ar antidepresantiem, dzīvesveida maiņu, līdzcilvēku un profesionāla psihoemocionālā atbalsta saņemšanas, šiem pacientiem ieteicams papildus nozīmēt D vitamīnu ar tā optimāla līmeņa sasniegšanu asinīs >50 ng/mL. Diemžēl smagu, terapeitiski rezistentu (nepadodas antidepresantu terapijai) depresiju gadījumā D vitamīna efekts nav pierādīts.
Depresija nepāriet pati no sevis. Ja jūs atpazīstas šos simptomus sev vai kādam, ko pazīstat – ieteikums vērsties pie ģimenes ārsta vai psihiatra.
Noslēgumā vēlos akcentēt, ka D vitamīna līmenim ir svarīga loma daudzu slimību ārstēšanā un profilaksē, labas pašsajūtas un kognitīvo funkciju nodrošināšanā – jo D vitamīna deficīta novēršana uzrāda neapšaubāmu ieguvumu. Un atceramies, ka D vitamīna līmeni vislabāk kontrolēt un koriģēt sava ārstējoša ārsta uzraudzībā, jo nekontrolēta lielu D vitamīna devu lietošana var izraisīt pārdozēšanu.
Foto: Shutterstock.com
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada oktobra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
