Antra Briede: Kāpēc mums nepieciešami vitamīni
Pēdējā laikā vitamīnu un mikroelementu lietošanai pievērsta pastiprināta uzmanība. Un viedokļi atšķiras – vieni saka, ka vitamīnus lietot ir kaitīgi, varot pat nomirt, mērenākie stāsta, ka vitamīnus papildus lietot var, bet tas ir bezjēdzīgi – tikai sadārdzinot urīnu. Un ir pretējs viedoklis – ka ikdienas uzturam kļūstot arvien vienveidīgākam, uzturvielām nabadzīgākam, vitamīnu lietošanai varētu būt zināms pamatojums. Neaizstāvot nevienu no viedokļiem, paskatīsimies, kāpēc vitamīni cilvēka organismā nepieciešami, ko tie dara, kā mēs tos uzņemam un kur visvairāk zaudējam.
Cilvēka organisms sastāv no simtiem triljonu šūnu. Lai šūna izdzīvotu un veiktu savas funkcijas, tai nepieciešamas izejvielas. Tās ir aptuveni deviņdesmit uzturvielas (olbaltumvielas, ogļhidrāti, tauki, vitamīni, minerālvielas, mikroelementi), ko cilvēks uzņem ar uzturu vai saražo pats savā zarnu traktā no citām ar uzturu uzņemtajām uzturvielām. Aptuveni 40 no nepieciešamajām uzturvielām ir tā sauktās vitāli nepieciešamās jeb esenciālās, ko var uzņemt tikai ar uzturu, jo organisms pats tās neražo. Tāda cilvēkam ļoti svarīga un nepieciešama uzturviela ir, piemēram, C vitamīns. Suņa vai kaķa organisms C vitamīnu no glikozes ražo pats, bet cilvēks to nespēj. Šķiet, ka cilvēces attīstībā notikusi kāda mutācija, jo cilvēkiem atšķirībā no suņiem glikozes vielmaiņas ceļā pietrūkst tikai viens enzīms, lai no tās tiktu ražota askorbīnskābe jeb C vitamīns.
Ja šūna saņem visas savam darbam nepieciešamās uzturvielas, tā ir vesela un veic savas funkcijas, bet, ja šūnai trūkst kādas no nepieciešamajām izejvielām, tā nespēj veikt savu darbu un mainās bioķīmiskie procesi šūnā. Ja uzturvielu nepietiekamība ietekmē vairāku šūnu funkcijas, rodas dažādi bioķīmiski blakusprodukti, un kādā brīdī vesels orgāns vairs nespēj veikt sev paredzētās funkcijas.
Daudzos pētījumos, tostarp arī Latvijā veiktos, ir pierādīts, ka ar ikdienas uzturu netiek uzņemts pietiekams dažu vitamīnu un mikroelementu daudzums, piemēram, magnijs, kas ir augu zaļā pigmenta hlorofila centrālais atoms. Zaļas krāsas augi ir galvenais magnija avots cilvēka uzturā. Interesanti arī, ka hlorofila un hemoglobīna, kas ir cilvēka sarkano asins šūnu sastāvā un piešķir audiem sarkano krāsu, molekulārā struktūra ir gandrīz vienāda. Ir tikai viena atšķirība – hemoglobīna molekulas centrālais atoms ir dzelzs, hlorofila – magnijs. Ja cilvēks ikdienā uzņem pietiekami daudz augu zaļās daļas, tad magnijam vajadzētu pietikt. Tā tas varēja būt cilvēces attīstības agrīnajos periodos, kad, dzīvodams dabā, cilvēks visu dienu varēja ēst dažādus augus.
Par uzturvielu nepietiekamību varētu domāt arī gadījumos, kad to patēriņš organisma procesos ir paaugstināts, piemēram, sportistiem, grūtniecības vai krūts barošanas periodā. Lielāks uzturvielu deficīts ir gados vecākiem cilvēkiem, jo līdz ar vecumu mainās uztura paradumi, uzturs kļūst vienveidīgāks, bet uzturvielu uzsūkšanas līdz ar vecumu pasliktinās. Daudz rakstīts par D vitamīna ļoti izteikto nepietiekamību gados veciem cilvēkiem, īpaši cilvēkam atrodoties aprūpes iestādē. Bet D vitamīnam, kā zināms ir nozīme procesos, kas atbild par kaulu blīvumu, muskuļu stiprumu, imunitāti, un daudziem citiem. Situāciju vēl vairāk pasliktina hroniskas slimības un zāļu lietošana. Zāļu lietošana bieži ietekmē uzturvielu uzsūkšanos un spēju iesaistīties dažādos dabiskos šūnu vielmaiņas procesos. Ja kādas zāles nepieciešams lietot ilgstoši, ieteicams konsultēties ar ārstu par zāļu ietekmi uz kopējo vielmaiņu, tostarp uzturvielu apriti organismā. Piemēram, C vitamīna vielmaiņu negatīvi ietekmē pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļu pastiprināta lietošana, savukārt C vitamīns nepieciešams cita starpā arī kolagēna sintēzē, kas veido saistaudu sistēmas karkasu, tātad nosaka, piemēram, ādas stingrību jeb spēju pretoties gravitācijai, vienkārši sakot – pretojas grumbu veidošanās procesiem. Kolagēns ir arī locītavu virsmu – skrimšļu, un cīpslu būtiska sastāvdaļa, bet pretsāpju līdzekļi bieži vien tiek lietoti skrimšļu nodiluma dēļ. Veidojas apburtais loks – skrimšļu nodilums izraisa sāpes, bet pretsāpju līdzekļi negatīvi ietekmē skrimšļa vielmaiņu.
Cits piemērs ir koenzīms Q10, kuru jaunībā cilvēks spēj saražot pats, jo ar augu valsts produktiem tiek uzņemts koenzīms Q9. Diemžēl līdz ar vecumu, kas no bioķīmiskā viedokļa varētu sākties ap 40 gadiem, spēja sintezēt Q10 samazinās. 80 gadu vecumā sirds muskuļšūnās ir tikai puse no tā Q10 daudzuma, kas bija 20 gadu vecumā. Savukārt dažas zāles, ko lieto sirds slimību ārstēšanā, būtiski pasliktina Q10 ražošanu šūnās, tāpēc ir vērts ar ārstu pakonsultēties par koenzīma Q10 nepieciešamību, lietojot, piemēram, holesterīnu pazeminošos līdzekļus.
Uzturvielu nepietiekamības cēlonis varētu būt ne tikai to nepietiekamība ikdienas uzturā. Interesanta šķiet Kanādas zinātnieka B. Eimsa (B. Ames) izvirzītā uzturvielu sadales teorija, saskaņā ar kuru visas uzņemtās uzturvielas pirmām kārtām tiek izmantotas dzīvībai svarīgo procesu – izdzīvošanas – nodrošināšanai. Viegli iedomāties, ka pats svarīgākais cilvēces attīstībā bija – nenonākt lauvai vakariņu galdā, tātad cīnīties vai bēgt no ienaidnieka. Tās ir reakcijas, kur nepieciešams ātri saražot stresa hormonus – adrenalīnu, noradrenalīnu, aldosteronu un kortizolu. Ar uzturu uzņemtās uzturvielas pirmām kārtām tiek novirzītas šo hormonu ražošanai.
Otrs dzīvībai svarīgs process ir asiņošanas apturēšana. Un tādiem “sīkumiem” kā matu vai nagu augšana, pat kaulu vielmaiņa, kas ir lēns process, tiek tās uzturvielas, kas paliek pāri pēc dzīvības uzturēšanai nepieciešamo akūto procesu nodrošināšanas.
Stress, kuru izjūt mūsdienu cilvēks ikdienā, no bioķīmijas viedokļa ir tāds pats kā pirms tūkstošiem gadu, ieraugot lauvu. Organisms strauji sāk stresa hormonu ražošanu. Šī procesa nodrošināšanai momentā tiek sāktas vismaz 1400 bioķīmisku reakciju. Adrenalīns tiek ražots no aminoskābes tirozīna, bet palīgvielas šajā procesā ir gandrīz visi vitamīni un minerālvielas. Lielā daudzumā tiek izmantots C vitamīns, arī magnijs, B grupas vitamīni, cinks, varš, dzelzs. Kā blakusprodukts lielā daudzumā rodas homocisteīns – proteīns, ko kardiologi izmanto sirds slimību riska noteikšanai. Lielā daudzumā tam ir kaitīga ietekme uz šūnu vielmaiņu. Homocisteīna neitralizēšanai jeb dabiskai iesaistīšanai normālos šūnu bioķīmiskos procesos nepieciešami B grupas vitamīni – folskābe, B6 un B12. Jo lielāks stress, jo vairāk minēto vitamīnu nepieciešamas – gan hormonu ražošanai, gan kaitīgo blakusproduktu neitralizēšanai.
Organisms ir diezgan elastīgs, spējīgs piemēroties dažādām situācijām. Ja stresa hormonu ražošanai nepietiek ar uzturu uzņemto uzturvielu, tad tās tiek meklētas krājumos – audos, kuru vielmaiņa nav dzīvībai tik nozīmīga vai lēnāka, piemēram, kaulos vai matos. Šādi būtu pamatojams lielais traumatisms sportā. Sportistu problēmas ar locītavām, cīpslām vai muskuļiem nav tikai mehānisku traumu rezultāts. Sports – tas ir stress, tātad masīva stresa hormonu ražošana, bet stresa hormonu ražošanu var uzskatīt par lielāko uzturvielu tērētāju. Bieži dzirdēts, ka “kafija skalo ārā vitamīnus”. Tomēr jāsaprot, ka mehānisms ir iepriekš minētais. Kofeīns veicina stresa hormonu ražošanu, līdz ar to uzturvielu patēriņu organisma bioķīmijā.
Vēl daži piemēri uzturvielu sadalei par labu izdzīvošanai svarīgo procesu nodrošināšanai ir K vitamīna vai magnija vielmaiņa. K vitamīns ir ļoti nozīmīgs asiņošanas apturēšanā, bet vēl viena funkcija tam ir asinīs esošā kalcija nogādāšanai kaulos. Pirmkārt, protams, tiek nodrošināti visi ar asiņošanu saistītie bioķīmiskie procesi, tāpēc K vitamīna trūkuma dēļ asiņošana praktiski netiek novērota. Tomēr kaulu vielmaiņai, kas nav saistīta ar tūlītēju izdzīvošanu, K vitamīns kalcija transportēšanai tiek novirzīts tikai pēc tam, kad asins rece ir pilnīgā kārtībā. Pēdējos gados zinātniskā literatūrā parādījušies dati par K vitamīna nozīmi osteoporozes un aterosklerozes profilaksē. Tagad ir skaidrs, ka K vitamīna trūkuma apstākļos asinīs esošais kalcijs nenonāk “pēc adreses” kaulos, bet asinsvados veicina aterosklerotisko pangu jeb plātnīšu kalcifikāciju jeb sacietēšanu – asinsvadu elastības mazināšanos.
Magnijs piedalās vismaz 300 dažādos bioķīmiskās reakcijās. Ar izdzīvošanu saistītās funkcijas ir enerģijas (adenozīntrifosfāta jeb ATF) ražošana šūnu mitohondrijos. Ar izdzīvošanu mazāk saistīti procesi, kur magnijam ir būtiska loma, varētu būt DNS sintēze, tātad šūnu atjaunošanās, vai kļūdu labošana DNS sintēzē. Ir pierādīts, ka magnija nepietiekamības apstākļos jaunu šūnu ražošanā tiek pieļauts vairāk kļūdu. Bet kļūdaina šūna ir sveša. Ja imunitātes šūnas ir darba kārtībā, tās svešo pamana un iznīcina. Savukārt, ja kļūdu ir daudz vai imunitātes šūnām pašām pietrūkst enerģijas, kļūdainās šūnas var netikt iznīcinātas. Kļūdainu šūnu var saprast arī kā vēža šūnu. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar magnija deficītu audzēju risks ir par 50% lielāks.
Foto: Pexels.com
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada februāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
