Anita Makarovska- Vai slīkstošā glābšana ir tikai paša slīcēja rokās?
Uz jautājumu, vai slīkstoša cilvēka dzīvības glābšana tiešām ir atkarīga tikai no paša slīcēja prasmēm, uzreiz viennozīmīgi atbildēt nevar, vismaz es nevarētu. Ir daudz faktoru, kas nosaka indivīda izdzīvošanas iespējas ūdenī - viņa fiziskā sagatavotība, vispārējais veselības stāvoklis, nervu sistēmas reakcija uz notikumu, ūdens temperatūra, attālums līdz krastam, palīglīdzekļu (vestes, kāda peldoša priekšmeta un tamlīdzīgi) esamība, veiksmīgas/neveiksmīgas sagadīšanās, cilvēki krastā un cits. Dzīves pieredze liecina, ka ne katrs no mums, nonācis dzīvību apdraudošā situācijā, spēj to aukstasinīgi novērtēt un tūdaļ pieņemt pareizu lēmumu. Viens no noteicošajiem faktoriem rīcības izvēlē ir mūsu zināšanas un prasmes. Neplānota nonākšana ūdenī un/vai slīkšana ir milzīgs pārbaudījums gan pašam slīcējam, gan tā glābējiem.
Slīkšanu definē kā vienu no mehāniskās asfiksijas veidiem, kad asinīs un audos vienlaikus mazinās skābeklis (hipoksija) un uzkrājas ogļskābā gāze (hiperkapnija). Procesam raksturīgi nopietni elpošanas, sirdsdarbības un centrālās nervu sistēmas darbības traucējumi. Atdzīvināšana ir iespējama, bet lielākoties izdodas reti, sekmīgu iznākumu varētu gaidīt, ja slīkšanas ilgums bijis līdz 10 minūtēm, kā arī, ja slīcējs atradies ledusaukstā ūdenī, jo hipotermijas apstākļos klīniskās nāves ilgums pagarinās.
Atbilstoši Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) datiem - ik gadu pasaulē noslīkst vairāk nekā 370 000 cilvēku. Latvijā - vidēji 136 cilvēki (Statistikas pārvaldes kontroles centra (SKDS) dati), turklāt lielākā daļa siltajā gadalaikā. Katrs devītais noslīkušais ir bērns vai jaunietis vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Laikaposmā no 2013. līdz 2021.gadam noslīkuši 89 bērni līdz 19 gadu vecumam (lielākā daļa 14 līdz 19 gadus veci un mazi bērni līdz četriem gadiem). Bērni biežāk slīkuši atklātās ūdenstilpnēs: dīķos - 23, upēs - 19, jūrā - 8. Nereti noslīkšanas iemesls ir trauma. 2022.gadā, atrodoties ūdenī vai tiešā tā tuvumā, traumas guvis 61 cilvēks (biežāk jauni vīrieši 15 līdz 24 un 35 līdz 39 gadu vecumā).
Kārtējai siltajai sezonai ir savas aktualitātes, tajā skaitā diemžēl arī nelaimes gadījumi ūdenī. Sinoptiķi sola karstu vasaru, un, protams, peldētpratēji un nepratēji vēlēsies atvēsināties. Šī raksta mērķis ir atgādināt par iespējamiem nelaimes gadījumiem ūdenī, atsvaidzināt prasmes un gatavību ātri un pareizi reaģēt dzīvību apdraudošās situācijās, tajā skaitā sniegt adekvātu pirmo palīdzību, lai tālāk medicīnas personāls ar attiecīgu aprīkojumu varētu pilnvērtīgi nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību.
Iespējams, kādreiz, būdami pietiekami vērīgi un nevienaldzīgi pret apkārtējiem, mēs pat varētu novērst slīkšanas situācijas rašanos. Slīkšanu no malas reizēm var vispār nepamanīt, jo tā neatgādina slīkšanu, ko redzam filmās: ar skaļu šļakstināšanos, mājieniem ar rokām un kliegšanu. 90% gadījumu slīcējs pēc palīdzības nesauc, jo viņš to vienkārši nespēj izdarīt. Fizioloģiskie aizsargmehānismi slīkšanas gadījumā ir mērķēti uz galveno funkciju nodrošināšanu, un šajā gadījumā tā ir elpošana, runai ir sekundāra funkcija. Kad cilvēks sāk slīkt, viņš izmisīgi pretojas situācijai un visiem spēkiem cenšas noturēties virs ūdens, bet šīm darbībām nepieciešams daudz enerģijas un liels skābekļa patēriņš, tāpēc samērā ātri iestājas nogurums un spēku izsīkums. Iegrimstot ūdenī, slīcējs visbiežāk aiztur elpu, bet tad strauji progresē hipoksija un hiperkapnija. Hiperkapnija stimulē elpošanas centru, ierosina dziļas ieelpas un veicina ūdens ieplūšanu tālākos elpceļos - trahejā, bronhos un alveolās. No alveolām tiek izspiestas pēdējās gaisa paliekas, un pēc forsētas elpošanas ir agonija ar elpošanas un sirdsdarbības apstāšanos. Slīkšanas nozīmīgākās fizioloģiskās sekas ir hipoksija, acidoze un plaušu tūska. Aspirējot saldūdeni vai sālsūdeni, pastāv zināmas atšķirības asinsrites apstāšanās mehānismā, bet šobrīd tās īpaši neakcentē.
Bez klasiskas slīkšanas gadījumiem, kad nāve iestājas, jo plaušās ieplūstošā šķidruma dēļ ir traucēta gāzu apmaiņa alveolās, ir zināmi arī citi iemesli iespējamai bojāejai ūdenī. Pēkšņa nāve var iestāties saistībā ar parasimpātiskās nervu sistēmas pārkairinājumu, kā, piemēram, strauji lecot/skrienot aukstā ūdenī. Primāri apstājas sirdsdarbība, tad elpošana, cilvēks iegrimst ūdenī un noslīkst (tā saucamais imersijas jeb iegrimšanas sindroms).
Sauso jeb asfiktisko slīkšanu (ko patiesībā par slīkšanu nebūtu pareizi nosaukt) novēro tad, kad elpošanas apstāšanās notiek sakarā ar balsenes spazmām. Parasti tā ir situācija, kad cilvēks nonāk ūdenī, atrodoties apziņas krēslas stāvoklī (ar traucētu, kavētu apziņu), kā, piemēram, būdams alkohola reibumā vai guvis galvas traumu, vai peldoties iestājas hipoglikēmija vai epileptiska lēkme. Dažreiz iemesls var būt stiprs izbīlis vai miokarda infarkts. Šiem slīcējiem ir kavētas dabīgās aizsargreakcijas, tāpēc tiek tērēts mazāk enerģijas, nav tik izteikta hiperkapnija, līdz ar to mazāks elpošanas centra kairinājums. Rezultātā ieelpa nav dziļa, caur balssaitēm izplūst neliels (daži mililitri) ūdens daudzums, kas rada balssaišu, balsenes kairinājumu un spazmu. Laringospazmas dēļ tālāka elpošana nav iespējama, tas ir, elpošanas kustības saglabājas, bet ūdens plaušās nenonāk. Progresējot hipoksijai, attīstās asistolija (sirds apstāšanās).
Reizēm vairākas stundas (vai pat diennaktis) pēc sekmīgas pacienta izglābšanas no slīkšanas (ar vai bez reanimācijas) var novērot atkārtotus elpošanas traucējumus, ko sauc par sekundāro jeb otrreizējo slīkšanu. Novēro seklu elpošanu, klepu, sāpes krūtīs, nogurumu, drudzi, bērni pēkšņi kļūst niķīgi, viegli aizkaitināmi, var būt vemšana un cits. Šī iemesla dēļ pacientus pēc slīkšanas vēlams nogādāt stacionārā, kur tos varētu novērot un nepieciešamības gadījumā sniegt medicīnisko palīdzību.
Pēc kādām pazīmēm krastā vai ūdenī esošs cilvēks var noprast, ka netālu no viņa kāds slīkst? Jau iepriekš minēju - pēc palīdzības slīkstošais lielākoties nesauc, bet, iespējams, elso vai strauji elpo, vai nesekmīgi mēģina apgriezties uz muguras, peldēt noteiktā virzienā. Vēlāk pārstāj kustināt kājas un atrodas ūdenī praktiski vertikālā stāvoklī, arī galva zemu ūdenī, mute ūdens līmenī vai galva atliekta atpakaļ un mute vaļā, stiklainas acis ar “tukšu” skatienu, nespēj fokusēt skatu, acis var būt arī aizvērtas, vai cilvēks reti parādās virs ūdens virsmas. Labākais veids, kā noskaidrot situāciju, ir uzjautāt: “Vai viss ir kārtībā?” Ja “aizdomās turamais” atbild, labi, tā nav slīkšana, bet, ja atbildes vietā tikai skatās, nemirkšķinot acis, nekavējoties jāsteidz palīgā. Tāpat jāatceras, ka bērni, atrodoties ūdenī, trokšņo. Ja piepeši iestājas klusums, jādodas pārbaudīt, kas noticis.
Slīkstošā glābšana - izvilkšana no ūdens ir glābēju uzdevums, jo viņi to prot darīt profesionāli. Ko darīt, ja situācija norisinās vietā, kur glābēju nav? Tādā gadījumā par glābēju var kļūt ikviens klātesošais, kurš māk labi peldēt un zina, kā pareizi tuvoties slīcējam, lai pats nekļūtu par upuri. Glābšanai var izmantot arī piepūšamo riņķi vai garāku koku, vai pat tukšu lielāku plastikāta pudeli, pie kuras pieķeroties, slīcēju var izvilkt krastā. Šādi var izvairīties no tā sauktā slīcēja tvēriena. Krastā nogādātajam cilvēkam nevajag veikt Heimliha paņēmienu (paņēmiens elpceļu atbrīvošanai no svešķermeņa), jo ar to nav iespējams izspiest ūdeni no plaušām, toties var izraisīt regurgitāciju (pasīvo vemšanu) un aspirāciju (kuņģa satura nokļūšanu elpceļos).
Turpmākajās darbībās jāvadās pēc algoritma - rīcības plāna negadījuma vietā (zīmējums nr.1), kas ir praktiski identisks pamata atdzīvināšanas algoritmam ABC. Cietušo novieto uz muguras, uz cieta pamata, pārbauda samaņu ar uzrunu un papurināšanu aiz pleca (zīmējums nr.2). Ja cilvēks reaģē un atbild, samaņa ir, tātad, īsta slīkšana nav notikusi, tikai “aizslīkšana” jeb nelaimes gadījums ūdenī. Bet, lai izvērtētu notikuma sekas un sniegtu nepieciešamo neatliekamo medicīnisko palīdzību (NMP), tomēr jāizsauc NMP brigāde. Lai izvairītos no pārsalšanas un atdzišanas, cietušajam novelk mitrās drēbes un sasedz/ietin folijas segā vai jebkurās pieejamās sausās drēbēs, un paliek kopā ar viņu līdz mediķu ierašanās brīdim.
Zīmējums Nr.1. Rīcība negadījuma vietā.
Zīmējums Nr.2. Samaņas kontrole.
Ja krastā nogādātais cilvēks ir bezsamaņā, pārbauda elpošanu. Pirms tam ieskatās mutē - vai nav svešķermeņu? Slīkušajam mutē var būt aļģes, ūdenszāles un cits. Ja ir, muti iztīra. Lielākoties bezsamaņā esošam cilvēkam par svešķermeni jeb šķērsli elpošanai kļūst viņa paša mēle, kas atslābst un “aizkrīt” priekšā ieejai balsenē, radot elpceļu nosprostojumu. Lai atbrīvotu elpceļus, jāatgāž galva un jaizceļ apakšžoklis. Nedrīkst stipri atgāzt galvu, ja zināms, ka cietušais lēcis uz galvas ūdenī, braucis ar ūdensslēpēm vai ir citas traumas, vai alkohola intoksikācijas pazīmes. Šādos gadījumos iespējams kakla skriemeļu bojājums un, lai papildus netraumētu muguras smadzenes, tikai izceļ apakšžokli, pieturot, bet neatliecot galvu. Nodrošinot brīvus elpceļus, pieliecas tuvāk cietušā sejai, lai ar ausi varētu saklausīt elpošanu, ar vaigu sajust gaisa plūsmu no elpceļiem un censties saskatīt krūšu kurvja elpošanas kustības (zīmējums nr.3). Tā novērtē elpošanu 10 sekunžu laikā.
Zīmējums Nr.3. Elpošanas kontrole (ar brīviem elpceļiem).
Ja slīkušais ir bezsamaņā un elpo (dzīvs!), viņš jānovieto stabilā sānu stāvoklī (zīmējums nr. 4), lai nodrošinātu brīvus elpceļus (mēle!) un pasargātu no aspirācijas, ja būs vemšana vai regurgitācija (atrodoties uz sāniem, caur muti tās saturs varēs izplūst ārā). Cietušo atbrīvo no mitrām drēbēm, sasedz un kopā sagaida NMP.
Zīmējums Nr.4. Pacients stabilā sānu pozā.
Ja slīkušais ir bezsamaņā un neelpo, nekavējoties jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi. Slīkušajiem iesaka sākumā veikt piecas secīgas ieelpas no mutes-mutē (zīmējums nr.5).
Zīmējums Nr.5. Elpināšana no mutes-mutē.
Aizspiežot cietušā degunu, vienas sekundes laikā iepūš kārtīgu savu izelpu apmēram 500 mililitru tilpumā. Elpināšanas laikā pacienta galvai jābūt atgāztai, apakšžoklim izceltam. Pēc katras ieelpas 1,5 sekunžu laikā, atbrīvojot degunu un muti, ļauj notikt pasīvai izelpai. Pēc piecām ieelpām bez kavēšanās uzsāk netiešo (ārējo) sirds masāžu (zīmējums nr.6), nostājoties pareizā pozā, rokas novietojot krūšu kurvja vidū uz krūšu kaula un veicot 30 dziļus (pieci līdz seši centimetru pieaugušajam), spēcīgus, ātrus (100 līdz 120 reizes/minūtē) uzspiedienus. Pēc masāžas atkal atgāž galvu, izceļ apakšžokli un veic divas ieelpas. Turpina masāžu un elpināšanu attiecībā 30:2, līdz ierodas NMP, kas pārņem procesa vadību, vai cietušais sāk izrādīt dzīvības pazīmes - kustēties, klepot un tamlīdzīgi, vai glābēju spēki ir zuduši. Glābējiem ik pēc vienas – divām minūtēm būtu jāmainās (kaut vai savā starpā, ja nav klāt citu cilvēku), jo atdzīvināšana, īpaši sirds masāža, ir smags darbs un prasa daudz enerģijas.
Zīmējums Nr.6. Netiešā sirds masāža.
Notikuma vietā ieradusies NMP brigāde pārņem situācijas vadību, ja nepieciešams, pieslēdz cietušo monitoram un tālāk rīkojas pēc padziļinātās kardiopulmonālās reanimācijas algoritmiem.
PVO slīkšanu un noslīkšanu raksturo kā vienu no visvairāk novārtā atstātām cilvēku drošības problēmām, kuras risinājumam pietiktu ar vienkāršiem pasākumiem, piemēram, peldētapmācības nodrošināšanu mācību iestādēs. Cilvēkiem piemīt tendence savas prasmes pārvērtēt. To apliecināja arī SKDS 2019.gada pētījums “Bērnu peldētapmācība un peldētprasmes skolā”, kas atklāja, ka 48% vecāku savu bērnu peldētprasmi novērtējuši kā labu un ļoti labu. Tikai 5% atzinuši, ka bērns neprot peldēt. Bet peldētapmācības esamību skolā apstiprinājuši tikai 29% vecāku, 69% atzinuši, ka šīs apmācības nav, 2% nebija informēti. Savu peldētprasmi latvieši novērtē samērā augstu, bet pēc kāda no Skandināvijas valstīs veiktajiem pētījumiem atklājās, ka Latvijas iedzīvotāji ir vissliktākie peldētpratēji Eiropas Savienībā - tikai 15 līdz 25% spēja izpildīt normatīvu - nopeldēt 200 metrus, vēl 50 metrus uz muguras, kā arī ienirt, lai izceltu no ūdens kādu priekšmetu. Pirms sešiem gadiem, analizējot Eiropas valstīs noslīkšanas gadījumu skaitu uz 100 000 iedzīvotājiem, vidējais rādītājs ES valstīs bija 1,08, bet Latvijā 6,1(!) (otrs sliktākais aiz Lietuvas). Gribētos cerēt, ka pēdējos gados situācija ir labojusies, bet reāla pamata šīm cerībām nav.
Vai atstāsim slīcēja glābšanu viņa paša rokās?
Foto: Shutterstock
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada jūlija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
