Angelika Krūmiņa: Saaukstēšanās slimības – kas jāzina katram

Klāt jau atkal rudens, un līdz ar aktīvām skolas un darba gaitām atnācis arī drēgns laiks un kārtējā saaukstēšanās sezona. Lai gan saaukstēšanās mūsu sabiedrībai ir labi pazīstama kaite, vēl arvien ir daudz neskaidrību tās diagnostikas un ārstēšanas iespējās, tāpēc šajā rakstā centīsimies sniegt lasītājiem jaunākās medicīnas atziņas slimības vadīšanā – ko darīt, ja reiz noķerta saaukstēšanās, vai kā nesaslimt, kad apkārt visi šķauda.

Vispirms ir būtiski saprast, ka saaukstēšanās nav viena slimība – tas ir visbiežākais augšējo elpceļu, t.i., deguna, rīkles, balsenes, elpvada un galveno bronhu, infekciozais sindroms, ko izraisa vairāk nekā 200 dažādi vīrusi, piemēram, rinovīrusi, koronavīrusi, adenovīrusi un enterovīrusi, kas regulāri maina savu struktūru, tādējādi ierosinot slimības vienam cilvēkam atkal un atkal. Jāatceras, ka gripa kā sindroms nav saaukstēšanās.

Pētot internetā un citos plašsaziņas līdzekļos pieejamo informāciju par saaukstēšanos, viegli pamanīt, cik daudz pētījumu tiek veikts saistībā ar to – un nevis smagas slimības norises dēļ, bet gan slimības zaudēto darba dienu un naudas dēļ. Piemēram, 2003. gadā ASV veiktajā pētījumā noskaidrots, ka ik gadu saaukstēšanās dēļ vidēji tiek zaudēti 40 miljardi ASV dolāru darbnespējas lapu un ārstniecības līdzekļu izmaksu dēļ. Ņemot vērā šādu statistiku, nav brīnums, kāpēc regulāri tiek meklētas iespējas slimošanas laiku saīsināt vai pilnīgi izvairīties no saslimšanas.

Epidemioloģiskie dati

Rudens un ziemas mēnešos saaukstēšanās gadījumu skaits, protams, ir īpaši liels, bet nevajadzētu ļauties viltus drošības sajūtai siltajos gadalaikos, it īpaši vasarā, jo atsevišķi vīrusu paveidi, piemēram, enterovīrusi un adenovīrusi, labi saglabājas un izplatās arī siltā vidē. Adenovīrusiem gan raksturīgā īpatnība ir sezonalitātes trūkums un izplatība ciešos kolektīvos, kā karadienests, dienas aprūpes centri un slimnīcas.

Saaukstēšanās vīrusu pārnešana klasiski var noritēt trīs dažādos veidos:

• ar nemazgātām rokām (uz cilvēka ādas vīrusi var izdzīvot līdz pat divām stundām);
• ar aerosola daļiņu starpniecību, t.i., ja inficētā persona klepo un šķauda – šādā veidā vīrusi var ceļot vairāku metru attālumā;
• gaisa-pilienu ceļā – vīrusi “uzsēžas” uz lielākām un smagākām daļiņām, tādēļ var ceļot tikai 1–2 metru attālumā.

Vislielāko vīrusu daudzumu inficētie pacienti izdala 2.–3. slimības dienā, t.i., šajā periodā viņi ir “visinfekciozākie”, tomēr nelielos, inficēšanai pietiekamos daudzumos vīrusa izdale var saglabāties līdz pat 1–2 nedēļām.

Attiecībā uz sabiedrībā valdošo uzskatu, ka gaisa recirkulācijas sistēmas, piemēram, lidmašīnās, paaugstina saaukstēšanās risku, ASV 2002. gadā veiktais pētījums šādu faktu nav apstiprinājis, tāpēc šobrīd jādomā, ka pārneses ceļam ar nemazgātām rokām ir vislielākā nozīme saaukstēšanās vīrusu izplatībā.

Nereti tiek diskutēts par to, cik bieži gada laikā slimot ar saaukstēšanos ir “normāli”. Vidēji pirmsskolas vecuma bērni slimo 6–8 (līdz pat 12) reizes gadā, katru reizi slimībai ilgstot aptuveni 14 dienas, savukārt vecāki bērni un pieaugušie vidēji slimo 2–4 reizes gadā, katru reizi simptomiem ilgstot 5–7 dienas.

Smēķētājiem gan simptomi parasti ilgst vairāk par nedēļu hroniska elpceļu bojājuma dēļ.

Interesanti ir tas, ka bērni, kuri nav apmeklējuši bērnudārzu, savā vecuma grupā ar saaukstēšanos vidēji slimojuši retāk nekā viņu vienaudži, kuri bērnudārzu ir apmeklējuši. Tas liekas loģiski, un dabiski var rasties jautājums – “varbūt bērnam nav jāiet uz bērnudārzu, bet līdz skolai jāaug mājās?”, tomēr pētījumi ir pierādījuši, ka bērni, kuri nav apmeklējuši bērnudārzu, daudz biežāk slimo ar saaukstēšanos skolā, tātad “izslimo” tās vīrusu infekcijas, ar kurām bērni parasti saskaras bērnudārzā.

Klīniskā aina

Gandrīz ikviens, kurš saskāries ar saaukstēšanos, labi atceras, kāda ir bijusi sajūta – iesnas, aizlikts deguns, kasīšanās sajūta kaklā un reflektors sauss klepus.

Šie ir arī biežākie un tipiskie saaukstēšanās simptomi. Retāk ir paaugstināta ķermeņa temperatūra, parasti tā ir zemāka par 38 °C un daudz biežāk sastopama bērniem. Pacienti var sūdzēties arī par nespēku, šķaudīšanu, galvassāpēm un spiedošu sajūtu deguna blakusdobumu (sinusu) apvidū, piemēram, priekšējos dobumos virs deguna (sinus frontales) vai augšžokļa dobumos deguna sānos (sinus maxillares jeb Haimora dobumi). Atsevišķos gadījumos, ja notikusi inficēšanās ar enterovīrusu vai adenovīrusu, var parādīties šķidra vēdera izeja un/vai acu gļotādas iekaisums (konjunktivīts), kas izpaužas ar “sarkanajām acīm”.

Vērts atcerēties, ka saaukstēšanās simptomi rodas mūsu imūnās sistēmas darbības rezultātā, nevis vīrusa dēļ. Tieši imunitātes izdalītās aktīvās vielas arī rada nepatīkamos saaukstēšanās simptomus.

Klīniskajā praksē ārstiem nereti nākas saskarties arī ar pacientu un citu ārstu viedokli, ka caurspīdīgs iesnu sekrēts norāda uz vīrusu infekciju, bet dzeltens vai zaļš jeb strutains – uz bakteriālas infekcijas pievienošanas pacientiem ar saaukstēšanos, tomēr šāds pieņēmums ir maldīgs, ja to balsta tikai uz izdalījumu izskatu. Pacientiem ar saaukstēšanos vienā no slimības stadijām ir pilnīgi normāli novērot strutainus izdalījumus nelielā daudzumā.

Par baktēriju pievienošanos būtu vērts aizdomāties, ja saaukstēšanās simptomi dinamikā kļūst izteiktāki, temperatūra turpina celties, parādās izteiktas sāpes deguna blakusdobumos vai ja pēc saaukstēšanās ir kļuvis vieglāk un pēc pāris dienām atkal strauji pasliktinās vispārējais veselības stāvoklis. Citādi – ja vispārējais veselības stāvoklis nemainās vai kļūst labāks un kādā brīdī parādās neliels daudzums dzeltenzaļu iesnu –, visticamāk, uztraukumam nav pamata.

Pirmie slimības simptomi klasiski attīstās 1–3 dienu laikā pēc inficēšanās, kulmināciju sasniedz 2.–3. slimības dienā un cilvēkam ar normālu imunitāti saglabājas 3–10 dienas.

Diagnostika

Lai cik dīvaini tas arī varētu likties, saaukstēšanās ir klīniska diagnoze, kuru ārsts balsta uz pacienta sūdzībām un apskates laikā novērotajiem simptomiem. Iepriekšējos gados veiktajos pētījumos pierādīts, ka bieži vien nedz attēldiagnostikas izmeklējumi – krūšukurvja rentgenogramma un datortomogrāfija –, nedz mikrobioloģiskās analīzes, piemēram, aizdegunes un rīkles iztriepes analīzes, nav informatīvas metodes un lielākoties nav nepieciešamas, jo saaukstēšanās vīrusa identificēšana nemaina ārstēšanas stratēģiju. Papildus izmeklējumus vērts nozīmēt, ja pēc pacienta izmeklēšanas ārstam rodas aizdomas par bakteriālām saaukstēšanās komplikācijām vai citu slimību, kas atgādina saaukstēšanos, piemēram, gripu, alerģiskām iesnām, garo klepu.

Ārstēšana

Lai gan saaukstēšanās ir pašlimitējoša slimība, tā rada lielus finansiālus zudumus gan privātuzņēmumiem, gan valstij personu darbnespējā pavadīto dienu dēļ, tāpēc loģiski šķiet censties izārstēt to iespējami īsākā laikā. Diemžēl praksē nākas saskarties ar situāciju, kad pacientiem tiek ieteikti visdažādākā spektra preparāti, sākot no uztura bagātinātājiem, kā C vitamīns un ehinācijas preparāti, un beidzot ar antibiotikām, tomēr rezultātā saaukstēšanās ilgums vidēji nemainās. Ņemot vērā šo situāciju, apskatīsim biežāk nozīmētos preparātus un to efektivitāti saaukstēšanās simptomu mazināšanai.

1. Preparāti, kuriem ir pozitīva ietekme uz saaukstēšanās simptomu mazināšanu.

• Pretsāpju un temperatūru pazeminošie medikamenti: paracetamols vai nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (ibuprofēns, diklofenaks) tabletēs. Var atvieglot tādus saaukstēšanās simptomus kā galvas, ausu un muskuļu sāpes un paaugstināta temperatūra. Jāņem vērā, ka citādi veseliem pacientiem nav ieteicams lietot temperatūru pazeminošos līdzekļus, ja ķermeņa temperatūra ir zemāka par 38,0–38,3 °C. Tas ir saistīts ar faktu, ka patogēniem organismiem, piemēram, vīrusiem, nepatīk šāda temperatūra, un tādā veidā cilvēka imūnā sistēma cenšas apkarot tos, tāpēc vēlams ļaut mūsu imūnai sistēmai to darīt, nevis pazemināt temperatūru līdz patogēniem patīkamai.
• Pretalerģisko medikamentu un dekongestantu (deguna gļotādas tūsku un aizlikumu mazinošo līdzekļu) kombinācija – pieejama deguna aerosolos. Pētījumos pierādīts labāks saaukstēšanās simptomu atvieglojums, ja tiek lietotas medikamentu kombinācijas, un ir zemāks pretalerģisko medikamentu blakusparādību risks, salīdzinot ar gadījumiem, kad pretalerģiskie medikamenti lietoti atsevišķi. Dekongestanti, piemēram, ksilometazolīns un pseidoefedrīns, sašaurina deguna gļotādas asinsvadus, tādējādi mazinot aizliktu degunu un reflektoras galvassāpes. Šeit noteikti jāatceras, ka dekongestantus nedrīkst lietot ilgāk par trim dienām, citādi var attīstīties medikamentozs rinīts, t.i., pārstājot lietot dekongestantu, rodas iesnas, aizlikts deguns un galvassāpes, kuras nepāriet, līdz netiek iesmidzināta kārtējā preparāta deva.

Pirmās un otrās paaudzes pretalerģiskās zāles ar savu sedatīvo jeb “miega” efektu var subjektīvi mazināt saaukstēšanās simptomus, tomēr slimības ilgumu nemaina.

• Ipratropijs – pieejams deguna aerosola veidā. Spēj mazināt iesnu un šķavu ilgumu, tomēr divreiz biežāk pacientiem, kuri lieto ipratropiju, novēro deguna asiņošanu un sausu, sakairinātu deguna gļotādu.

2. Preparāti ar minimālu vai nezināmu efektu:

• klepu nomācošie līdzekļi, piemēram, dekstrometorfāns;
• rīkles skalošana ar sālsūdeni;
• atkrēpojošie līdzekļi, piemēram, gvaifenezīns un acetilcisteīns;
• cinku saturoši preparāti – sīrupi, tabletes, pastilas un aerosoli. Kā vietējās imunitātes stimulators vairākos pētījumos cinks ir pierādījis savu pozitīvo efektu saaukstēšanās simptomu mazināšanā, tomēr bieži novērotas arī nepatīkamas blaknes, kā slikta piegarša mutē un slikta dūša. Degunā lietojamie cinku saturošie aerosoli var izraisīt neatgriezenisku ožas zudumu, tāpēc to lietošana ir ļoti nevēlama.

3. Neefektīvi preparāti:

• antibiotikas – tā kā saaukstēšanos ierosina vīrusi, antibiotikām nav nekāda efekta slimības ilguma vai simptomu mazināšanā. Neapdomīgi lietojot antibiotikas, tikai pieaug baktēriju izturība pret tām, un gadījumos, kad antibiotikas būs nepieciešams, iespējams, tās vairs nedarbosies, tāpēc pirms to lietošanas vienmēr jākonsultējas ar kompetentu ārstniecības personu;
• pretvīrusu medikamenti – ārzemēs pieejami interferonu saturoši deguna aerosoli, kuriem, iespējams, ir pozitīva ietekme rinovīrusu izcelsmes saaukstēšanās gadījumos, tomēr nepatīkamās blaknes un salīdzinoši reta vīrusa identificēšana ambulatorajā praksē neļauj to ieteikt lielākai daļai pacientu;
• C vitamīns – ārstnieciskās devās, t.i., 200 mg–2 g diennaktī, biežāk izraisa blaknes, piemēram, caureju un izsitumus, nekā dod pozitīvu efektu;
• kodeīns – efektīvs hroniska, nevis akūta klepus ārstēšanā;
• silta, mitrināta gaisa inhalācijas.

No iepriekš minētā var secināt, ka lielākoties ārstēšana ir simptomātiska – atbrīvojot deguna ejas un mazinot galvassāpes, mazinot gļotādas tūsku, pazeminot temperatūru, ja tā pārsniedz 38,0–38,3 °C, atsāpinot, ja sāp. Efektīvas specifiskas pretvīrusu ārstēšanas saaukstēšanās gadījumos šobrīd nav, tāpēc vēlams pirmās 2–3 slimības dienas atpūsties, nav nepieciešams gulēt gultā un nekustēties – pieļaujamas arī mērenas fiziskas aktivitātes, piemēram, pastaigas relatīvi siltā vidē vai silti saģērbjoties un joga, ja ir tāda vēlme.

Profilakse

Ja reiz izteikti efektīvas pretsaaukstēšanās terapijas pašlaik nav, loģisks ir nākamais jautājums – kā izvairīties no saaukstēšanās vispār?

Arī šajā ziņā jāsaka, ka lielākā atbildība sabiedrības pasargāšanā gulstas uz slimiem pacientiem, kuriem ieteicams pirmās dienas pavadīt mājās, lai pēc iespējas mazāk izplatītu saaukstēšanās vīrusus.

Diemžēl efektīvu vakcīnu pret saaukstēšanos nav, tāpēc galvenā nozīme sevis pasargāšanā ir nespecifiskiem profilakses pasākumiem:

• pirms ēdienreizēm, pieskaršanās sejai un pirkstu bāšanas mutē (bērni) noteikti jāmazgā rokas ar ziepēm tekošā ūdenī vismaz 20–30 sekundes;
• ja nav iespējas nomazgāt rokas, ieteicams vismaz apstrādāt rokas ar lielveikalos vai aptiekās nopērkamajiem dezinfektantiem;
• ieteicams regulāri vēdināt telpas (gan ofisa, gan mājas), lai nodrošinātu svaiga gaisa cirkulāciju – logus vēlams atvērt “vasaras” režīmā (lielāka gaisa plūsma un mazāk tiek bojāta pakešu logu struktūra, neļaujot krāties kondensātam) vismaz uz 10 minūtēm un iziet ārpus telpas;
• tā kā, cilvēkam šķaudot, vīrusi var izplatīties 2–8 metru attālumā un saglabāt savu dzīvotspēju līdz pat 10 minūtēm, ieteicams iespēju robežās izvairīties no sabiedrisku pasākumu apmeklēšanas un sabiedriskā transporta izmantošanas saaukstēšanās sezonas laikā.

Pētījumos ir pierādīts, ka cinka preparātu lietošana bērniem vismaz piecus mēnešus pēc kārtas ticami samazina saaukstēšanās epizožu skaitu. Pieaugušajiem šādi pētījumi veikti nav, tāpēc cinka lietošana nav ieteicama.

Attiecībā uz citu saaukstēšanās profilaktisko līdzekļu efektivitāti pierādījumu līmenis ir minimāls vai vispār nepierādīts. Tā probiotikas jeb “labās” baktērijas, mērenas fiziskās aktivitātes, piemēram, joga, un atbilstošs miega režīms, iespējams, var samazināt saaukstēšanās epizožu skaitu, tomēr nepieciešami apjomīgāki statistiski ticami un korekti pētījumi konkrētu slēdzienu izdarīšanai.

Savukārt C, D, E vitamīna un augu preparātu, kā ehinācija un ķiploki, lietošana pētījumos nav pierādījusi kādu pretsaaukstēšanās aizsargājošu efektu, tāpēc to lietošana profilaktiskos nolūkos paaugstinātās devās vispār nav ieteicama, jo pieaug nevēlamo blakusparādību risks. C un E vitamīna papildu uzņemšana parasti nav nepieciešama, ja cilvēks ievēro sabalansēta uztura ieteikumus, savukārt papildu D vitamīns eļļas šķīdumos mūsu klimata joslā profilaktiskās devās ir ieteicams laika posmā no oktobra līdz aprīlim, kad dabiski ir mazāka ādas saskare ar sauli.

Gribētos pieminēt arī sabiedrībā nereti valdošo uzskatu, ka, saaukstēšanās laikā nēsājot sejas maskas, ir iespējams samazināt inficēšanās iespēju – sejas maskas pasargā nevis tās nēsātāju, bet gan apkārtējo sabiedrību! Lai gan arī tā nav 100% efektīva metode.

Nobeigums

Saaukstēšanās ir vīrusu slimība! Ierosinātāju skaits sniedzas vairākos simtos, tāpēc slimot katru gadu vairākas reizes ir pilnīgi normāli arī citādi veselam cilvēkam.

Lielākajā daļā gadījumu diagnoze ir klīniska, balstoties uz pacienta sūdzībām un ārsta apskates laikā konstatētajiem simptomiem, – nav jāuztraucas, ja ārsts nenozīmē dārgas un “iespaidīgas” analīzes un izmeklējumus.

Lai gan visā pasaulē ir salīdzinoši augsta saslimstība ar saaukstēšanās slimību, vēl arvien esam spiesti lielākajā daļā gadījumu ārstēties simptomātiski vai “izgulēt” saaukstēšanos mājās. Savukārt vislabākais veids, kā izvairīties no inficēšanās saaukstēšanās sezonas laikā, ir regulāri mazgāt rokas pirms ēdienreizēm, iespēju robežās izvairīties no sabiedrisko pasākumu apmeklēšanas, kā arī ievērot sabalansētu dienas režīmu.

Atsauces

1. Kirkpatrick GL. The common cold. Prim Care 1996; 23:657.
2. Heikkinen T, Järvinen A. The common cold. Lancet 2003; 361:51.
3. Eccles R. Understanding the symptoms of the common cold and influenza. Lancet Infect Dis 2005; 5:718.
4. Fendrick AM, Monto AS, Nightengale B, Sarnes M. The economic burden of non-influenza-related viral respiratory tract infection in the United States. Arch Intern Med 2003; 163:487.
5. Hendley JO, Gwaltney JM Jr. Viral titers in nasal lining fluid compared to viral titers in nasal washes during experimental rhinovirus infection. J Clin Virol 2004; 30:326.
6. Zitter JN, Mazonson PD, Miller DP, et al. Aircraft cabin air recirculation and symptoms of the common cold. JAMA 2002; 288:483.
7. Hendley JO. Epidemiology, pathogenesis, and treatment of the common cold. Semin Pediatr Infect Dis 1998; 9:50.
8. Thompson M, Vodicka TA, Blair PS, et al. Duration of symptoms of respiratory tract infections in children: systematic review. BMJ 2013; 347:f7027.
9. Pappas DE, Hendley JO, Hayden FG, Winther B. Symptom profile of common colds in school-aged children. Pediatr Infect Dis J 2008; 27:8.
10. Aronson MD, Weiss ST, Ben RL, Komaroff AL. Association between cigarette smoking and acute respiratory tract illness in young adults. JAMA 1982; 248:181.
11. Ball TM, Holberg CJ, Aldous MB, et al. Influence of attendance at day care on the common cold from birth through 13 years of age. Arch Pediatr Adolesc Med 2002; 156:121.
12. Turner RB. Epidemiology, pathogenesis, and treatment of the common cold. Ann Allergy Asthma Immunol 1997; 78:531.
13. Mainous AG 3rd, Hueston WJ, Eberlein C. Colour of respiratory discharge and antibiotic use. Lancet 1997; 350:1077.
14. Little P, Moore M, Kelly J, et al. Ibuprofen, paracetamol, and steam for patients with respiratory tract infections in primary care: pragmatic randomised factorial trial. BMJ 2013; 347:f6041.
15. Bachert C, Chuchalin AG, Eisebitt R, et al. Aspirin compared with acetaminophen in the treatment of fever and other symptoms of upper respiratory tract infection in adults: a multicenter, randomized, double-blind, double-dummy, placebo-controlled, parallel-group, single-dose, 6-hour dose-ranging study. Clin Ther 2005; 27:993.
16. Kim SY, Chang YJ, Cho HM, et al. Non-steroidal anti-inflammatory drugs for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2015; CD006362.
17. De Sutter AI, van Driel ML, Kumar AA, et al. Oral antihistamine-decongestant-analgesic combinations for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2012; CD004976.
18. Aberg N, Aberg B, Alestig K. The effect of inhaled and intranasal sodium cromoglycate on symptoms of upper respiratory tract infections. Clin Exp Allergy 1996; 26:1045.
19. AlBalawi ZH, Othman SS, Alfaleh K. Intranasal ipratropium bromide for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2013:CD008231.
20. Horak F, Zieglmayer P, Zieglmayer R, et al. A placebo-controlled study of the nasal decongestant effect of phenylephrine and pseudoephedrine in the Vienna Challenge Chamber. Ann Allergy Asthma Immunol 2009; 102:116.
21. King D, Mitchell B, Williams CP, Spurling GK. Saline nasal irrigation for acute upper respiratory tract infections. Cochrane Database Syst Rev 2015:CD006821.
22. Smith SM, Schroeder K, Fahey T. Over-the-counter (OTC) medications for acute cough in children and adults in community settings. Cochrane Database Syst Rev 2014:CD001831.
23. Hemilä H. Zinc lozenges may shorten the duration of colds: a systematic review. Open Respir Med J 2011; 5:51.
24. Davidson TM, Smith WM. The Bradford Hill criteria and zinc-induced anosmia: a causality analysis. Arch Otolaryngol Head Neck Surg 2010; 136:673.
25. Harris AM, Hicks LA, Qaseem A, High Value Care Task Force of the American College of Physicians and for the Centers for Disease Control and Prevention. Appropriate Antibiotic Use for Acute Respiratory Tract Infection in Adults: Advice for High-Value Care From the American College of Physicians and the Centers for Disease Control and Prevention. Ann Intern Med 2016; 164:425.
26. Kenealy T, Arroll B. Antibiotics for the common cold and acute purulent rhinitis. Cochrane Database Syst Rev 2013:CD000247.
27. Gwaltney JM Jr, Winther B, Patrie JT, Hendley JO. Combined antiviral-antimediator treatment for the common cold. J Infect Dis 2002; 186:147.
28. Hemilä H, Chalker E. Vitamin C for preventing and treating the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2013; :CD000980.
29. Singh M, Singh M, Jaiswal N, Chauhan A. Heated, humidified air for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2017; 8:CD001728.
30. Singh M, Das RR. Zinc for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2013:CD001364.
31. Hao Q, Dong BR, Wu T. Probiotics for preventing acute upper respiratory tract infections. Cochrane Database Syst Rev 2015:CD006895.
32. Chubak J, McTiernan A, Sorensen B, et al. Moderate-intensity exercise reduces the incidence of colds among postmenopausal women. Am J Med 2006; 119:937.
33. Barrett B, Hayney MS, Muller D, et al. Meditation or exercise for preventing acute respiratory infection: a randomized controlled trial. Ann Fam Med 2012; 10:337.
34. Prather AA, Janicki-Deverts D, Hall MH, Cohen S. Behaviorally Assessed Sleep and Susceptibility to the Common Cold. Sleep 2015; 38:1353.
35. Murdoch DR, Slow S, Chambers ST, et al. Effect of vitamin D3 supplementation on upper respiratory tract infections in healthy adults: the VIDARIS randomized controlled trial. JAMA 2012; 308:1333.
36. Rees JR, Hendricks K, Barry EL, et al. Vitamin D3 supplementation and upper respiratory tract infections in a randomized, controlled trial. Clin Infect Dis 2013; 57:1384.
37. Meydani SN, Leka LS, Fine BC, et al. Vitamin E and respiratory tract infections in elderly nursing home residents: a randomized controlled trial. JAMA 2004; 292:828.
38. Miller ER 3rd, Pastor-Barriuso R, Dalal D, et al. Meta-analysis: high-dosage vitamin E supplementation may increase all-cause mortality. Ann Intern Med 2005; 142:37.
39. Lissiman E, Bhasale AL, Cohen M. Garlic for the common cold. Cochrane Database Syst Rev 2014; CD006206.
40. Jacobs JL, Ohde S, Takahashi O, et al. Use of surgical face masks to reduce the incidence of the common cold among health care workers in Japan: a randomized controlled trial. Am J Infect Control 2009; 37:417.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada oktobrī numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!