Andris Skride: Ar ārsta rūdījumu un uzticības kredītu

Šis Latvijas simtās jubilejas gads ir īpašs laiks, brīdis, kad novērtēt mantojumu, ko saņēmām no priekšgājējiem, un rūpēties par to, kādu Latviju nodosim nākamām paaudzēm. Tie ir ne tikai svētki ar grandiozu gaismas un uguņošanas šovu, bet arī atbildīgs pienākums, ievedot mūsu Latviju nākamajā simtgadē.

Es atbildīgi novērtēju uzticības kredītu, ko man devuši Latvijas pilsoņi – ievēlot mani par Saeimas deputātu, un apzinos to atbildību, ko man uzticēja parlaments un pārējie komisijas locekļi, apstiprinot mani Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja amatā. Piebildīšu, ka šī ir komisija, kas lielu daļu sava laika velta un veltīs veselības aprīpes jautājumiem.

Es saprotu, ka turpmākie manas dzīves gadi, strādājot Saeimā, nebūs viegls laiks, bet zināšanas, pieredze un rūdījums, ko guvu, cīnoties kā ārsts par reto slimību, kardioloģijas pacientu iespējām Latvijā, man dod pārliecību – ka tepat ir iespējams panākt būtiskas pārmaiņas un nodrošināt, ka Latvija kļūst par demokrātisku labklājības valsti, kurā valda taisnīgums un tiesiskums un tiek pilnvērtīgi nodrošinātas Satversmē noteiktās cilvēktiesības.

Bet viens jau nav cīnītājs! Lai sasniegtu uzvaru – ir jābūt kopējam mērķim, kompetentai komandai un sabiedroto izpratnei un atbalstam ceļā uz šo mērķu sasniegšanu. Pašreizējā situācijā mēs visi – gan ārsti, gan jaunievēlētie deputāti, gan arī pacienti – esam situācijas ķīlnieki. No vienas puses, visi ir vienisprātis – ka ir jādara viss iespējamais, lai novērstu draudošo krīzi veselības aprūpē, un mediķu atalgojumam papildu finansējums ir jānodrošina, bet tajā pašā laikā atduramies pret to, ka nav jaunās valdības un varam dot tikai solījumus. Šī situācija man pašam atgādina tos mirkļus, kad zinu, ka varu palīdzēt savam reto slimību pacientiem, ka terapija ir pieejama, bet ir jāgaida, kamēr NVD izskatīs lēmumu par terapijas apmaksu un manam pacientam būs iespēja pilnvērtīgi dzīvot. Taču katra diena, kas paiet gaidās uz lēmuma pieņemšanu, nāk ar jaunām ciešanām un jauniem zaudējumiem – un tā tas ir gan saskarsmē ar reto slimību pacientiem, gan politikā – tiekoties ar neatliekamās palīdzības mediķiem un saviem kolēģiem slimnīcā. Situācija ir smaga, bet mēs nezaudējam cerību, ka mums izdosies, ka finansējums tiks nodrošināts un krīze novērsta.

Lēmuma pieņemšana un izvēle politikas laukā nebūt nav vieglāka kā ārsta darbā, reizēm pat daudz smagāka. Piemēram, jautājumā par virsstundu ierobežojumu mediķiem, kas noteikts Satversmes spriedumā. No vienas puses, es saprotu mediķus, kuriem nav citu iespēju nodrošināt ģimeni kā strādāt necilvēcīgi garas stundas vienā medicīnas iestādē vai standarta slodzi, bet vairākās iestādēs, no otras puses – pārstrādājies un pārguris mediķis kļūst ne vien apātisks pret savu darbu, bet izdegot apdraud gan savu veselību, gan var radīt risku pacienta veselībai un drošībai. Bet, ja netiks nodrošināts pietiekams personāls universitātes slimnīcā, tad atkal cietīs pacients, jo nebūs neviena, kas sniedz viņam palīdzību, vai tie daži, kas strādās vairāku citu vietā, jau atkal būs pārguruši un uz izdegšanas robežas mazāku stundu – toties vēl intensīvāka darba iespaidā. Protams, vienkāršākais risinājums būtu nodrošināt tādu atalgojumu, lai strādātu saprātīgu slodzi, bet šobrīd jautājums par iespējām palielināt mediķu atalgojumu ir atkarīgs no jaunās valdības, tās noteiktajām prioritātēm un budžeta pieņemšanas. 

Situācija nav viegla, un, ejot tikties ar pensionāriem vai mediķiem, jūtos līdzīgi kā ejot pie pacienta, kura pieteikums zāļu apmaksai joprojām nav izskatīts vai nepieciešamās zāles vēl nav iekļautas kompensējamo sarakstā, jo notiek skaņošana ar citām iestādēm. Es eju pie viņiem, zinot, ka esmu izdarījis visu iespējamo, bet lēmumu pieņem citi… Eju, zinot, ka atkal tiks skaļi vai klusībā izteikti vārdi – bet jūs tikai solāt un solāt… Bet es eju un turpināšu iet un cīnīties gan par saviem pacientiem, gan par mediķiem un pacientu tiesībām saņemt nepieciešamo ārstēšanu.

Tāpat kā medicīnā, arī strādājot komisijā, svarīgs ir komandas atbalsts. Un par šo komandu – deputātiem, kas darbojas Sociālo un darba lietu komisijā, – esmu drošs un pārliecināts, jo tajā ir apvienotas nepieciešamās kompetences un pieredze.

Anda Čakša un Jānis Reirs kā aizejošās valdības veselības un labklājības ministri mūsu komisijai ir nozīmīgs ieguvums, jo, lai arī kā tiktu vērtēts viņu kā ministru darbs – viņi ir tie, kas vislabāk pārzina visus tos jautājumos, kuri šajos jomās ir bijuši aktuāli. Zina, kādā stadijā ir tie, kuru risināšana jau ir sākta, un kādas papildu politiskas rīcības ir nepieciešamas, lai tos atrisinātu, un pārzina arī tos jautājumus, kuriem iepriekšējās Saeimas laikā pietrūka politiska atbalsta, un tādēļ iepriekš tie netika virzīti vai netika pietiekami uzraudzīti.  

Andrejs Klementjevs un Vitālijs Orlovs, kas jau iepriekš darbojušies šajās komisijās, savukārt var sniegt viedokli par tiem jautājumiem, kuri skatīti jau iepriekš, kā arī nodrošināt komisijas veiksmīgu darbu, pārzinot to, kādi instrumenti un līdzekļi ir komisijas rīcībā, lai spētu ietekmēt noteiktu jautājumu virzīšanu gan izpildvaras, gan likumdevēju līmenī.

Savukārt jaunie deputāti, kuriem varbūt vēl nav tik dziļš un detalizēts skatījums uz jomām kā aizejošās valdības ministriem, var sniegt gan kritisku skatījumu uz ierastajām darba metodēm, gan ienest pilnīgi jaunus un radošus risinājumus un idejas.

Esmu pārliecināts, ka, darbojoties tik daudzveidīgā, profesionālā un savstarpēji papildinošā komandā, strādājot plecu pie pleca, apvienojot dažādās zināšanas un pieredzi, mēs ne vien nepieļausim krīzi, bet panāksim būtiskus uzlabojumus veselības un sociālās drošības jomā.

Mans ilgtermiņa mērķis, vadot šo komisiju, būs strādāt tā, lai Latvijā pieaugtu veselīgi nodzīvoto gadu skaits un mazinātos sabiedrības nevienlīdzība. Pirmais un svarīgākais šī brīža darbs ir novērst krīzes iestāšanos veselības aprūpē – risinot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) un medicīnas māsu jautājumu, veselības jomas darbinieku atalgojuma jautājumu, lai apturētu medicīnas darbinieku aizplūšanu no veselības aprūpes jomas. Darbojoties gan frakcijā, gan komisijā, kopā ar veselības ministri esam pārrunājuši tās iespējas, kas ir iespējamas pašreizējā situācijā, un valdībai ir iesniegti visi iespējamie ziņojumi, aprēķini un dokumenti, lai nākamā valdība varētu pieņemt šo lēmumu. Bet mēs nedomājam apstāties, mēs turpinām cīnīties par šo jautājumu, iekļaujot papildu sēdes, runājot ar citām komisijām un iesaistītajiem – gan NMPD, gan slimnīcām.  

Nākamais darba kārtības punkts būs pieejamības jautājums – rindu mazināšana, speciālistu pieejamības veicināšana gan centros, gan reģionos. Ir daudz dzirdēts gan no veselības ministres, gan finanšu ministres, gan premjera par veselības jomas finansējuma pieaugumu, no kura lauvas tiesa paredzēta pieejamības nodrošināšanai, bet vienlaikus tas, ko dzirdam no sabiedrības, – rindas nav būtiski mazinājušās un medikamentu pieejamība nav īpaši uzlabojusies. Arī par šiem jautājumiem jau šogad diskutēsim un meklēsim gan iemeslus, gan izstrādāsim risinājumus.

Kamēr biju politikas procesu vērotājs, komisiju darbs man asociējās ar formālu likumu tālāku virzīšanu un atbildīgo ministru “saukšanu uz paklāja” tad, kad situācija jau bija smagi ielaista. Vadot šo komisiju, es balstīšos uz ārstēšanā apgūtajiem principiem, ka laikus veikta diagnostika un regulāra uzraudzība ir daudz efektīvāka un nes labākus rezultātus nekā ielaista un komplicēta gadījuma ārstēšana. Tādēļ komisijā tiks veltīta īpaša uzmanība tam, lai apstiprinātie plāni, jo īpaši tie, kuriem ir paredzēts un piešķirts finansējums, tiktu pildīti laikus un kvalitatīvi. Un tas attieksies gan uz plānu reto slimību jomā, gan uz citiem plāniem gan medicīnā, gan labklājības jomā.

Paralēli noteikti strādāsim, lai panāktu efektīvu un lietderīgu esošo līdzekļu izlietojumu un finansējuma pieaugumu nākotnē. Joprojām veselības aprūpē ir prakses, kuras ir neefektīvas, un finansējums, kuru varētu izmantot lietderīgāk, – ja lietas darītu citādi. Tas skar gan gadījumus, kad tiek veikti klīniski nepamatoti izmeklējumi, gan kad tie tiek veikti atkārtoti – lai gan pamatojuma tam nav. Tāpat kā kompensējamo medikamentu apmaksa gadījumos, kad tiem nav klīniski pierādīta efektivitāte.

Bet, lai mēs sasniegtu izvirzīto ilgtermiņa mērķi – pagarināt veselīgi nodzīvoto mūža ilgumu Latvijā, ir jāiegulda darbs ne vien ārstēšanā, bet arī sabiedrības veselībā – gan sabiedrības izglītošanā un jo īpaši bērnu un jauniešu izglītošanā, gan radot iespējas dzīvot veselīgi un aktīvi jebkurā vecumā, kā arī pārliecinot iedzīvotājus par profilakses nozīmi. Lai arī ikdienā sabiedrībā par to nerunā, bet Latvija ir viena no tām valstīm, kurā ir augsti novēršamās mirstības rādītāji, ko varētu būtiski mazināt, ja sabiedrība vairāk zinātu par savu veselību un aktīvāk iesaistītos savas veselības uzturēšanā. Ieguldījumi sabiedrības veselībā atšķirībā no ieguldījumiem ārstēšanā nesniedz redzamu rezultātu konkrētam indivīdam, bet ieguvēji no tā esam mēs visi – gan samazinot infekcijas slimību izplatību, gan uzlabojot dzīves kvalitāti, gan samazinot izdevumus, kas tērējami ārstēšanai.

Protams, Sociālo un darba lietu komisija – tie nav tikai veselības aprūpes jautājumi, kas man kā ārstam ir nozīmīgi, tie ir arī labklājības jautājumi – sociālā palīdzība, nabadzības mazināšana, nodarbinātība un bezdarbs un citi. Bet šobrīd šos jautājumus vairāk esmu atstājis Jāņa Reira pārziņā, jo viņš vislabāk pārzina situāciju šajā jomā – un arī tur problēmu un risināmo jautājumu ir vismaz tikpat, ja ne vēl vairāk kā veselības jomā. Savu iespēju robežās arī es iesaistīšos šo jautājumu risināšanā un atbalstīšu komisijas kolēģu rosināto jautājumu skatīšanu un virzīšanu.

Bet es neesmu aizmirsis priekšvēlēšanu laikā doto solījumu saviem pacientiem un citiem atbalstītājiem, es joprojām turpinu un turpināšu strādāt par ārstu, pieņemt pacientus, risināšu reto slimību jomas jautājumus un palīdzēšu jaunajiem ārstiem kļūt par izciliem savas nozares speciālistiem.

Bet jums, lasītāji, – es novēlu būt veseliem un aktīviem – gan fiziski, gan sociāli, gan politiski! Rūpējieties par savu veselību, apmeklējiet ģimenes ārstu – ņemiet vērā viņa norādījumus, ēdiet veselīgi, guliet pietiekami, sportojiet vismaz divas reizes nedēļā un izbaudiet ziemu! Sinoptiķi sola, ka šī būs īsta ziema – laiks izbaudīt burvīgas pastaigas apsnigušos parkos un mežos, doties nūjot vai slēpot pa sniegotu klajumu, uzasināt slidas un izbaudīt slīdējumu pa slidotavu… Ir tik daudz iespēju būt aktīviem un veseliem!

Visi kopā mēs varam izdarīt daudz – jūs noteikti atceraties manu pacienti Zani, kurai pirms četrarpus gadiem tika veikta pirmā plaušu transplantācija Latvijas vēsturē. Zane visus šos gadus pēc transplantācijas strādā, aktīvi sporto, maksā nodokļus...

Mēs visi kopā, saziedojot vajadzīgos līdzekļus transplantācijai, toreiz izglābām Zani. Gan Veselības ministrija, gan valdība, gan Nacionālais veselības dienests tobrīd atteica jebkādu finansējumu no valsts puses! Un faktiski atstāja jauno meiteni uz nāves gultas.

Šo četrarpus gadu laikā valsts neizdarības dēļ nevienam citam mūsu valsts iedzīvotājam šādu operāciju nav izdevies veikt, jo diemžēl pat pēc šī gadījuma tālākā dažādu orgānu transplantācija bieži tikusi bremzēt gan no ierēdņu, gan no slimnīcu vadības puses.

Vairāki jauni, cīnīties griboši pacienti ir nomiruši manā acu priekšā, taču Rietumeiropa tādus pacientus glābj un izglābj! Bet mūsu valdība medicīnu nekad nav izvirzījusi par prioritāti. Un tas tā nedrīkst palikt.

Latvijā nedrīkst būt tāda situācija, ka kāds pacients mirst no slimības, kuru Rietumeiropā ārstē.

Mēs strādāsim, lai mūsu pacientiem ir iespējas ārstēties atbilstoši jaunākajām slimību vadlīnijām un lai medicīnas personāls, dodot gaismu, – nesadegtu!

P.S. Par problēmām veselības, sociālās aprūpes, pensiju jomā – mēs par tām zinām. Bet, ja jums ir idejas, priekšlikumi vai ierosinājumi, ko mēs Sociālo un darba lietu komisijā varētu darīt, lai atrisinātu kādu problēmu, kas ir mūsu kompetencē, – neturiet sveci zem pūra, bet iesūtiet tos komisijai!  

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!