Andrejs Maļevskis: Laiks doties pie urologa, puiši!
Mēdz sacīt, ka prostata ir vīrieša otrā sirds. Tas nozīmē, ka par tās veselību jārūpējas jau no mazām dienām, bet jo īpaši – pēc piecdesmit gadu vecuma, kad urologs jāapmeklē regulāri. Konsultē VCA poliklīnikas Elite urologs ANDREJS MAĻEVSKIS.
Līdz astoņpadsmit gadu vecumam zēniem, kuriem ir kādas iedzimtas vai iegūtas urīnceļu vai prostatas jeb priekšdziedzera patoloģijas un slimības, jāapmeklē bērnu urologs. Jāpievērš uzmanība jebkādām sūdzībām par biežāku vai sāpīgu urinēšanu, dedzināšanas sajūtu, kas varētu liecināt par urīnceļu infekcijām, kas parasti ir viegli ārstējamas. Ar roku sataustāmas izmaiņas sēkliniekos, ārējos dzimumorgānos vai arī fimoze – priekšādas sašaurinājums, salipšana, kas neļauj atsegt dzimumlocekļa galviņu, – arī ir pietiekams iemesls, lai vērstos pie speciālista. Lai arī reti, bērniem un pusaudžiem var būt nierakmeņi, par ko varētu liecināt stipras sāpes sānos. Reizēm šajā vecumā nepamanīta var palikt sēklinieku nenoslīdēšana to maisiņos jeb kriptorhisms. Ja šo problēmu atklāj tikai pēc pubertātes iestāšanas, turpmākajā dzīvē var draudēt neauglība, ka arī palielinās sēklinieku vēža risks.
No 20 līdz 40 gadiem vīrietim ir seksuālās aktivitātes laiks, kad bieža partneru maiņa vai neaizsargāts dzimumakts paaugstina urīnceļu un seksuāli transmisīvu infekciju risku. Kādiem simptomiem šajā vecumā noteikti jāpievērš uzmanība un jāmeklē urologa palīdzība? Pirmkārt, urinācijas traucējumiem, sāpēm, strutainiem izdalījumiem no urīnizvadkanāla, asins piejaukumam urīnā. Otrkārt, sāpīgiem vai nesāpīgiem veidojumiem sēkliniekos. Lai gan visbiežāk tā ir tikai hidrocēle – šķidrums starp sēklinieka apvalkiem vai varikocēle (venozā tīklojuma paplašināšanās), taču pārmaiņu iemesls var būt arī sēklinieku vēzis, kurš parasti mēdz attīstīties gados jauniem vīriešiem, jau no 16–20 gadu vecuma un kuru jāsāk ārstēt, tiklīdz tas konstatēts. Sasniedzot četrdesmit gadu vecumu, daļai vīriešu var sākties prostatas palielināšanās jeb labdabīga hiperplāzija. Tā ir normāla parādība, kas saistīta ar novecošanu. Par to liecina samazināta urīna strūkla, grūtības uzsākt urināciju, iztukšot urīnpūsli, bieža vajadzība apmeklēt tualeti arī naktī – niktūrija.
Ja nav nekādu sūdzību par prostatas, urīnceļu veselību un ar ģimenes ārsta nosūtījumu veiktas urīna analīzes un vēdera orgānu ultrasonogrāfija, līdz 40 gadu vecumam urologu var arī neapmeklēt. Izņēmums ir smēķētāji, kuriem kaitīgais ieradums palielina nieru un urīnpūšļa vēža risku.
Sākot no piecdesmit gadu vecuma, katram vīrietim regulāri jāapmeklē urologs, jo šajā dzīves posmā, kurš ilgst līdz pat 75 gadiem, ievērojami pieaug prostatas vēža risks. Agrīnās stadijās slimība var noritēt arī bez simptomiem, tāpēc ikvienam vīrietim šajā vecumā, bet tiem, kuru pirmās pakāpes radiniekiem ir bijis prostatas vēzis, jau no 45 gadiem vajag veikt prostatas specifiskā antigēna (PSA) analīzi. Tā skaitļa palielināšanās asins serumā var liecināt ne tikai par vēzi, bet arī par prostatas labdabīgu palielināšanos un urīnceļu infekciju – prostatītu. Taču arī normāls PSA līmenis vien nenozīmē, ka vīrietis ir pasargāts no vēža. Nepieciešama prostatas digitāli rektālā izmeklēšana, kuru veic urologs, un PSA līmeņa kontrole dinamikā. Atgādinu, ka daudzi speciālisti ārstē ne tikai ar medikamentiem, bet nepieciešamības gadījumā veic arī sarežģītās onkoloģiskas un cita veida operācijas. Tas ir vēl viens iemesls, lai apmeklētu savu urologu.
