Anda Čakša: Par lielām un stiprām ģimenēm Latvijai!

Latvijai iesoļojot simtgades zīmē, uz sarunu aicinājām veselības ministri, divu bērnu māmiņu ANDU ČAKŠU, kas patlaban ir sava trešā mazuļa gaidībās un ar savu piemēru vēlas iedrošināt arī citas ģimenes būt drosmīgām savos lēmumos un veidot kuplas ģimenes, stiprinot Latvijas tautu. Ar ministri, kā allaž starojošu, tikāmies neilgi pēc došanās pelnītajā pirmsdzemdību atvaļinājumā.

– Esmu dzimusi Siguldā, augusi Dobelē, kur beidzu arī skolu. Medicīnā nokļuvu teju vai nejauši, sākumā man vairāk interesēja pedagoģijas darbs – domāju, ka varētu saistīt savu nākotni ar izglītības sistēmu, bet vidusskolas klasēs, atbraucot uz Atvērto durvju dienu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, sapratu, ka mani uzrunā gan bērnu slimnīcas vide, gan aspekti, kas tika pārrunāti.

Kopš tā brīža es ļoti apzināti sāku gatavoties un iestājos medicīnas augstskolā. Sākotnēji izvēlojos pediatriju, un pakāpeniski ceļš vairāk novirzījās intensīvās terapijas virzienā – paralēli rezidentūrai pediatrijā izgāju reanimatologa apmācību un strādāju bērnu reanimācijā.

Tā es kādu laiku pavadīju nozares industrijā, vēlāk – izmācījos par psihoterapeitu, un tālāk jau sākās mans administratīvais ceļš. Pirms pāris dienām konstatēju, ka dažkārt “nejauši” ir “jauši”, proti, ka sanāk apgūt jaunas lietas, nemaz nedomājot, ka kādreiz tās nāksies izmantot pilnā apmērā. Tieši tā man sanāca, mācoties veselības aprūpes vadību, jo tolaik vēl nedomāju, ka kādreiz varētu vadīt slimnīcu. Mācību galvenais mērķis bija iegūt vairāk zināšanu kopumā, taču ar laiku viss savirzījās tā, ka aizgāju strādāt slimnīcas vadībā un visbeidzot – Veselības Ministrijā.

Katrā desmitgadē pa bērnam

Paralēli kāpšanai pa karjeras kāpnēm katrā desmitgadē man ir izdevies izaudzināt pa vienam dēlam. Pirmais puika (kuram nu jau ir 22 gadi) piedzima jau studiju laikā, kad bērnu iznēsāt un izaudzināt bija visgrūtāk un visvieglāk vienlaikus. Vieglāk tādēļ, ka pati tolaik zināju mazāk un līdz ar to arī mazāk uztraucos par to, ka bieži neesmu mājās, un citām lietām. Grūtāk – tādēļ, ka bija gan mācības, gan darbs un tas lika ģimenē īpaši noorientēties, lai ar visu tiktu galā. Mediķim no vienas puses ir sarežģīti, jo ir dežūras, bet no otras puses tas nemaz tik slikti nav, jo pēc dežūrām nāk vairākas brīvas dienas.

Man sanāca arī tāds posms, kad mācības jau biju beigusi un strādāju gan dežūras, gan nedaudz dienas darbu, bet uzskatu, ka bērnam tas neko daudz neatņēma, jo laiks ir ļoti svarīgs tieši kvalitātes ziņā, proti, jāpārnāk mājās, esot gatavam ar bērnu darboties, nevis tādam, kam noguruma dēļ vairs neko negribas. Reizēm vecākiem brīvā laika mēdz būt daudz, bet vienalga bērniem tiek iedalīts pārāk maz uzmanības.

Esam arī runājuši ar vecāko dēlu par to, vai viņam nav sajūtas, ka viņš būtu kaut kādā ziņā ticis apdalīts. Tā nav. Īstenībā pat šķiet, ka pašlaik laiks, kad strādāju ministrijā, ģimenei ir visgrūtākais. Pat ne tik daudz laika ziņā, jo darbadiena jau kaut kad beidzas, bet gan tādēļ, ka stress un diezgan liela spriedze nāk līdzi arī uz mājām.

Mans otrais puika dzima pēc 12 gadiem – viņam šobrīd ir 10 gadu. Lēmums par šo bērnu bija jau daudz apzinātāks. Briedums un zināšanas dara savu, atbilstoši tam viņš tiek arī mazliet citādāk audzināts nekā vecākais brālis.

Teiksim, tagad jaunākais puika var dusmoties uz mani, cik vēlas, bet viņam ir ļoti limitēts laiks dažādu elektronisko ierīču lietošanai, jo ir vairāk jādarbojas ar citām lietām (lai arī cik ļoti to dažkārt negribētos). Uzskatu, ka agrīnie gadi ir ļoti svarīgi, lai strādātu ar rokām un galvu, nevis tik daudz ar planšeti un telefonu, jo ierīces apgūt varēs paspēt vienmēr.

Pareiza uzmanības sadale

Gaidāmo ģimenes pieaugumu brāļi uzņēma ļoti labi. Jaunākais (kurš nu būs vidējais brālis) mazo gaida ar lielu prieku, jo saskata iespēju piedalīties rotaļu apmācībā un jau tagad domā, ko mazajam varēs iemācīt un kā sadarboties.

Lielais dēls vairāk nosmējās par to, ka ir nonācis līdzīgā situācijā kā draugs, kuram, esot pieaugušam, piedzima mazais brālis. Un tad viņš man teica: ”Re, man arī tā būs!”. Viņš  arī vairs nedzīvo ar mums kopā – mācās un ir devies jau savā dzīvē.

Kad dzima otrais bērns, tad gan lielā brāļa reakcija bija asāka. Sajutu mazliet konkurenci. Mēs daudz runājām par to, kā būs pēc mazā brāļa piedzimšanas – ka iekšēji nekas nemainīsies un viņam netiks pievērsts mazāk uzmanības.

Protams, parasti, kad bēbītis ienāk mājās, visa ģimene sakoncentrējas pie mazā, lai gan viņam tajā brīdī ir vienalga, kas notiek apkārt. Viņam ir svarīgi, lai blakus ir mamma un silts ēdiens, bet pārējais sākotnēji nemaz neinteresē. Tanī brīdī ir svarīgi pievērst uzmanību lielajiem bērniem. Arī šobrīd es jau domāju par to, kā nenovērst uzmanību no lielākā puikas.

Dzemdību palīdzība – arvien augstākā līmenī

Dzemdības ir fizioloģisks process, un, ja ir labi vadīta grūtniecība, tad ginekologs – dzemdību speciālists ir tas, kurš dos padomus grūtniecei, kur viņai labāk būtu jādzemdē. Ir grūtnieces ar patoloģijām, blakus slimībām un citiem augstiem riskiem, kuru dēļ vajadzīga papildus ārsta klātbūtne – tām būtu ieteicams dzemdēt specializētās vietās – Stradiņa slimnīcā vai Rīgas Dzemdību namā, kur ir visaugstākā līmeņa dzemdību palīdzība.

Protams, arī tad, ja runājam par salīdzinoši zema riska dzemdībām, jāņem vērā, ka tās jebkurā mirklī var pārvērsties par augsta riska. Šajā sakarā varu nomierināt, sakot, ka Latvijā ir veikti auditi un uzlabojumi kvalitātes jautājumos un visas tās vietas, kurās ir pieejama valsts apmaksāta dzemdību palīdzība, ir labas, akceptējamas un drošas attiecībā pret dzemdētāju un jaundzimušo.

2015. gads pie mums bija dramatisks attiecībā uz mātes mirstību, tādēļ tika veikts nopietns dzemdību palīdzības audits, izvērtējot Ministru kabineta noteikumu prasību par inventāru un personāla klātbūtni izpildi, kā arī visus pārējos kritērijus, kas ir ietekmējuši mātes mirstību. Tika veiktas būtiskas izmaiņas, un pēc 2017. gada rādītājiem redzam, ka slimnīcu vadītāji ir bijuši ieinteresēti, lai tās īstenotu un rādītājus uzlabotu.

Ir skaidrs, ka minēto kvalitātes uzraudzību nekad nevar mazināt, jo lielākie riski ir saistībā ar asiņošanu – ja tā sākas dzemdību laikā, tad problēmas risināšana ir dažu minūšu jautājums, un nav laika sākt meklēt, kur ir palicis algoritmu blociņš. Rīcībai dažādās situācijās ir jābūt skaidri zināmai, un komandai ir jāspēj sadarboties, kas arī ir viens no būtiskākajiem apmācību jautājumiem, par ko mēs runājam ar dzemdību nodaļām. Nedrīkst būt tā, ka ir, teiksim, divi cilvēki, kas zina, kas un kā jādara, bet visi pārējie nezina. Jāmācās visai komandai, turklāt, cik maiņu, tik komandām arī jābūt apmācītām savstarpēji sadarboties, lai ir zināms, ko darīt ārstam, vecmātei, māsai, sanitāram. Pateicoties korektai apmācībai, uzreiz mainās rezultāti.

Jāsaka gan, ka liela daļa kritēriju, kas ietekmē mātes mirstību, attiecināma nevis tiešā mērā uz dzemdību palīdzības sniegšanu, bet gan sociālajiem elementiem: to, ka grūtniece nav zinājusi par grūtniecību, nav gājusi pie ārsta, laikus stājusies uzskaitē un saņēmusi pietiekamu grūtnieces aprūpi, nav pievērsusi uzmanību savai veselībai, nav vakcinējusies, nav saņēmusi pietiekami labu blakus slimību ārstēšanu. Ir bijuši vairāki nāves gadījumi no gripas vai no cukura diabēta, kas it kā ir nesaistīti ar pašu dzemdību notikumu.

Grūtniecības laikā ļoti svarīga ir sievietes sociālā labklājība, un tas ir arī valsts un pašvaldības attieksmes jautājums. No veselības sektora puses redzam, ka multisektorālā sadarbība – ārsta, sociālo dienestu, citu pašvaldības institūciju – ir veids, kādā varam uzlabot aprūpi gan neaprūpētajām grūtniecēm, gan jaundzimušajiem mazuļiem.

Komforta un cilvēcīguma aspekts

Dodoties uz normālām, fizioloģiskām dzemdībām sievietei (īpaši – jaunai) pirmajā vietā ir ne tik daudz tas, cik profesionāli strādā dzemdību komanda, bet gan apstākļi slimnīcā. Ja paraugāmies uz statistiku, arvien vairāk priekšroka tiek dota vietām ar paaugstinātu servisa līmeni, izvērtējot palātas iekārtojumu, iespēju blakus atrasties bērna tētim, kā arī slingu, bumbu, vannu un visa cita, kas saistīts ar dzemdību procesa atvieglošanu, pieejamību.

Protams, no profesionālā skatupunkta ir svarīgi, lai bērniņš nenāk pasaulē samocīts vai nav izmantots ļoti daudz tehnisko līdzekļi un tamlīdzīgi. Tam visam jābūt sakombinētam, lai dzemdību iestāde nepārvērstos par mocību vietu.

Tāpat svarīgi, ka sāpju skalā dzemdības ir viens no visgrūtāk izturamajiem stāstiem, turklāt uz dzemdību iestādi dodas pilnīgi vesels cilvēks pēc atbalsta vienā fizioloģiskā procesā, līdz ar to ir nepieciešama cilvēcīga un atbalstoša attieksme no personāla puses.

Ja runājam par attieksmi, tas ir jautājums numurs viens ne tikai dzemdību gadījumā, bet arī visā pārējā veselības sistēmā. Pacients, aizejot uz slimnīcu, ir ļoti neaizsargāts – viņš ir spiests saskarties ar asimetrisku informāciju, jo arī zināšanas ir asimetriskas, līdz ar to ir grūti pieņemt lēmumus un izsekot līdzi komunikācijai, ja vien ārsts nenolaižas līdz vienādai sarunas izpratnei un visa izskaidrošanai vienkāršā valodā.

Ārstam svarīgi apzināties, ka viņš nav nekāds pārcilvēks un nevar būt tā, ka viņš saka – jūs tāpat neko nesapratīsiet, tādēļ neprasiet man. Šāda attieksme ir ļoti aizskaroša, jo cilvēks jau nav dumjš – viņš vienkārši ir mācījies kādā citā nozarē.

Patlaban arvien populārāka kļūst dūlu iesaiste dzemdību procesā, tomēr, runājoties ar vecmātēm un dzemdību speciālistiem, esmu sapratusi, ka mums ir vēl solis ejams attiecībā uz caurspīdīgumu tajā visā, kas notiek ārstniecības iestādē, jo papildu cilvēka klātbūtne pagaidām ir šķietams sarežģījums darbiniekiem.

Mēs visi jau sen ir aizmirsuši padomju laikus, kad bērnus slimnīcā atstāja vienus pašus – tā vietā tagad kopā ar bērnu parasti paliek kāds no vecākiem. Tāpat par arvien pierastāku parādību kļūst ģimenes dzemdības, proti, vīra klātbūtne dzemdībās, taču ne vienmēr vīrs ir tas, kurš var un spēj būt klāt vajadzīgajā brīdī. Dažkārt atbalsta funkciju, ko citkārt varētu sniegt vīrs, sniedz dūla. Dūla ir atbalsts sievietei, ko viņa ir izvēlējusies par savām acīm, ausīm un rokām, kas palīdzēs noorientēties dzemdību procesā. 

Diemžēl personālam pieņemt to, ka dzemdībās klāt ir vēl kāds, kas seko līdzi visām darbībām, ne vienmēr ir viegli, jo attiecības dzemdību zāle ir diezgan smalkas un delikātas.

Arī dūlas pašlaik tiek apmācītas profesionāli, tādēļ šajā sadarbībā vairs nav jūtama tāda agresija, kāda bija sākotnēji. Lielākajā daļā dzemdību nodaļu ar to tiek galā pietiekami labi, un sadarbība veidojas pietiekami saskanīga. Īstenībā jau pie visiem jaunumiem ir jāpierod.

Nav ideāla vecuma dzemdēšanai

Negribētos teikt, ka pastāv ideālais vecums, kad dzemdēt, bet noteikti ir ieteicamais vecums, kad ir jau gan prāts, gan apziņa. Vissvarīgāk ir runāt par pirmā bērna dzemdēšanas vecumu vai nosacīti to, kad sākt domāt par bērnu radīšanu. Pirmo es noteikti ieteiktu dzemdēt jau līdz 30 gadu vecumam, kā arī daba to lielā mērā ir ieprogrammējusi, bet katra nākamā plānošana ir vairāk atkarīga no ģimenes un karjeras, jo tad, kad tas ir atkārtots notikums, viss notiek citādāk. Protams, es negribu uzlikt kaut kādas robežas un apgalvot to, ka pēc 30 gadiem dzemdēt pirmo bērnu būtu aplami, taču, ja vien tas ir iespējams, iesaku to darīt ātrāk un plānot karjeru pēc tam, jo bērniņš aug ātri un karjerai vienmēr paliks laiks.

Reizēm mēs aizraujamies ar karjeru tik ļoti, ka pirmais bērns nāk vēlu – ap 40 gadiem –, kad sieviete uz viņu skatās jau citādi – bez viegluma. Tomēr arī tas nav šķērslis dzemdēt. Jārēķinās gan, ka, sākot ar 40 gadu vecumu, jāveic visi ģenētiskie skrīningi un grūtniecība uzskatāma ar augstāku risku, tomēr, esot sadarbībā ar ārstu un visu pārējo komandu, grūtniece var justies droši.

Piemēram, mana kolēģe Itālijā dzemdēja savus pirmos bērnus – dvīņus – 43 gadu vecumā, jo dzīve tā iegrozījās, ka agrāk tikt pie ģimenes pieauguma nesanāca.

Grūtnieces galvenie uzdevumi

Pirmkārt, jāatceras, ka rūpes par savu veselību grūtniecības laikā automātiski ir arī kā rūpes par gaidāmo bērniņu, tādēļ grūtniecei īpaši jāpiedomā gan par ēšanas un fizisko aktivitāšu režīmu, gan papildu vitamīnu devas uzņemšanu. Savukārt grūtniecības laikā ir pilnībā jāatsakās no alkohola un smēķēšanas. Ir pašsaprotami, ka zīdainim netiek dots alkohols, – tad kāpēc, lai to drīkstētu, kamēr bērniņš ir mātes vēderā? Arī smēķēšana bērna klātbūtnē ir vardarbība pret bērnu. Nedrīkst pakļaut savu vēl nedzimušo bērnu fiziskai vardarbībai, kas atstās ietekmi uz bērna veselību visa viņa mūža garumā.

Mēs vēl pirms dažām dienām ministrijā nosmējāmies, ka tieši man bija uzdevums parakstīt rīkojumu par veselīgu uzturu grūtniecēm. Bet tiešām par uzturlietām ir ļoti daudz jādomā. Pirmkārt, jāvērš uzmanība, lai uzturs būtu pilnvērtīgs un sabalansēts – grūtniecība noteikti nav brīdis uzsākt jaunus virtuves radošus eksperimentus vai diētas.

Svarīgi neaizmirst arī par atpūtu un mierīgu prātu, kā arī skaistuma baudīšanu. Tas par skaistajām domām noteikti ir taisnība, jo labais dod mieru un nostiprina pārliecību par sevi.

Grūtnieces ikdienu būtiski ietekmē arī kopējais veselības stāvoklis. Zināms, ka ir diezgan daudz grūtniecības diabēta gadījumu, kad ir jādomā par cukura līmeni asinīs, un to lielā mērā ietekmē uzturs un kustību aktivitāte.

Jādomā arī par zobu, ādas, matu un nagu veselību, jo bērns patērē mātes organisma resursus. Ja runājam par hemoglobīnu un dzelzi, prātā nāk dakteres Daces Matules fantastiskais salīdzinājums – viņa saka, ka par feritīnu mēs sākam runāt tad, kad ir līdzīgi kā situācijā, kad ciemiņi ilgi neiet prom un nākas iznest no pagraba visus krājumus, lai viņus pabarotu. Ar mātes organismā augošu bērnu ir līdzīgi – arī viņš kādu laiku neiet prom un ņem visu vajadzīgo no mātes organisma, tādēļ jāraugās, vai nav nepieciešams lietot papildu dzelzs preparātus.

Līdz ar to pirmais grūtnieces uzdevums ir regulāra sekošana līdzi savam veselības stāvoklim, esot ciešā sadarbībā ar ārstu. Vēlākā posmā galvenais uzdevums ir iepazīt savu vecmāti un pieņemt lēmumu, kur dzemdēt. Dažām dzemdētājām ir ļoti svarīgi pirms tam iepazīt ne vien cilvēku, kas viņām būs klāt dzemdību laikā, bet arī vidi. Citām turpretim ir viegli pieņemt pārmaiņas, un viņām netraucē, ka klāt būs pavisam svešs cilvēks. Dzemdības pēc būtības ir process, kuram ir jāļaujas, jo īsti neko ietekmēt nevar. Sievietei ir jābūt klātesošai un jāļaujas tam komandas darbam, kas palīdz viņai piedzemdēt.

Par lielām ģimenēm!

Esmu ievērojusi, ka kaut kā esam iestiguši viena, divu bērnu ģimenes modelī, tādēļ vēlos aicināt nebaidīties no trešā vai pat ceturtā bērna, jo sirdī pietiks vietas visiem. Protams, jo mēs kļūstam ekonomiski stabilāki, jo drošāk ir pieņemt lēmumu par nākamo bērniņu, tomēr negribētos, lai materiālie jautājumi nostājas priekšplānā – nevajag tik ļoti uz to fokusēties! Domāju, ja divus izdevās izaudzināt, vienmēr pietiks arī trešajam. Neaicinu, protams, uz pavisam pārgalvīgiem lēmumiem, taču atcerieties to, ka lielas ģimenes dod lielāku spēku gan valstij, gan pašas sev! Lielas ģimenes ir gan mūsu valsts, gan tautas izdzīvošanas stāsts.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada janvāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!