Amanda Freimane, Nataļja Tolstikova: Peldēšanās netīrās ūdenstilpēs

Vasara, peldēšanās un atpūta pie ūdens iet roku rokā. Peldēšana ir arī lielisks fiziskās aktivitātes veids. Latvija ir bagāta ar ūdeņiem, un atpūta vasaras mēnešos pie ūdenstilpēm ir ļoti iecienīta. Latvijā ir 2256 dabiskas izcelsmes ezeru un 12500 upju. Jūras piekrastes garums ir 500 kilometri, tajā skaitā Rīgas jūras līča piekraste 308 kilometru garumā. Lielu daļu šo ūdenstilpju un jūras piekrastes iedzīvotāji izmanto atpūtai un peldēšanai. Lai droši izmantotu peldūdeņus, ļaujot cilvēkiem baudīt atpūtu, jāņem vērā un jāpārzina iespējamie riski, ar ko var sastapties, peldoties netīrās ūdenstilpēs. Atpūta pie ūdeņiem var sniegt prieku, sauļojoties un peldoties, tomēr nedrīkst aizmirst par drošību un jāizvairās no nevēlamām problēmām - negadījumiem un inficēšanās ar dažādām saslimšanām.

Risku klātesamība peldvietās atkarīga no vairākiem faktoriem: ūdenstilpes veida, vietas, klimatiskajiem apstākļiem, notekūdeņu tuvumam kā arī no ūdenstilpes izmantošanas veida.

Viens no būtiskākajiem faktoriem ir peldvietas ūdens kvalitāte. Atšķirībā no piesārņojuma veida izšķir ķīmisko, fizikālo un mikrobioloģisko piesārņojumu. Ķīmisko piesārņojumu rada ķīmisko vielu nokļūšana vai atrašanās ūdeņos. Tās var būt organiskas (naftas produkti, pesticīdi, bioloģiski viegli degradējamas vielas) vai neorganiskas (toksiski mikroelementi, radionuklīdi) vielas. Fizikālais piesārņojums saistās ar fizikālo faktoru, piemēram, temperatūras iedarbību uz ūdeņiem.

Mikrobioloģisko piesārņojumu rada konkrētajam ūdeņu veidam netipisku dzīvo organismu, piemēram, vīrusu, baktēriju, parazītu nokļūšanu tajā. Mikroorganismi, atrodot sev labvēlīgus apstākļus savairojas, saražojot biomasu, un ar savu dzīvības procesu bioķīmiskajām reakcijām pārveido ūdens ķīmisko sastāvu.

Ikviens, kurš atrodas ūdenstilpē, var potenciāli radīt ūdens kontamināciju ar mikrobioloģisko piesārņojumu, savukārt tiem, kuri peldas mikrobioloģiski piesārņotā ūdenī, ir risks saslimt ar kādu “ar peldēšanu saistīto saslimšanu”.

Biežākie slimību ierosinātāji un saslimšanas ar ko var sastapties, peldoties netīrās ūdenstilpēs ir: kriptosporidioze, žiardiāze, Escherichia coli, enterovīrusu infekcija, zilaļģu toksīni, cerkārijas, “peldētāja auss”, impetigo.

Kriptosporidioze un žiardiāze

Vienšūņu parazīti, inficējot tievo zarnu gļotādu, izraisa caurejas simptomātiku. Cryptosporidium aizsargā ārējais apvalks, kas ļauj tam ilgstoši uzturēties ārējā vidē, pasargā to no hlora iedarbības. Žiardija hlora iedarbībā iet bojā 45 minūšu laikā.

 Inficēšanās ar vienšūņu parazītiem notiek ar dzeramo ūdeni, nepietiekami nomazgātiem dārzeņiem, nodot cilvēks - cilvēkam, mājdzīvnieks – cilvēkam, norijot kontaminētu ūdeni, peldoties piesārņotā ūdenstilpē.

Lielākoties skar  bērnus līdz piecu gadu vecumam, bet var slimot jebkurā vecumā. Raksturojas ar ilgstošu ūdeņainu vēdera izeju, krampjveida sāpēm vēderā. Caureja var ilgt vairākas nedēļas. Īpaši bīstama infekcija ir cilvēkiem ar novājinātu imunitāti.

Escherichia coli (E. coli)

Escherichia coli ir Gram negatīvas, fakultatīvi anaerobas baktērijas, kas dzīvo veselu cilvēku un dzīvnieku zarnu traktā. Lielākā daļa E.coli veidu ir nekaitīgi un ir dabīgās zarnu mikrofloras komponente. E.coli spēja noteiktu laiku izdzīvot apkārtējā vidē, rada iespēju to izmantot kā fekālā piesārņojuma indikatoru peldvietu ūdens kvalitātes monitoringā. Koli baktēriju klātbūtne liecina, ka ūdenī ir fekālijas vai dzīvnieku  ekskrementi un līdz ar to iespējami arī citi patogēnie mikroorganismi, vīrusi un slimību izraisītāji.

Imūnkompromitētiem cilvēkiem var izraisīt urīnceļu infekcijas, jaundzimušo meningītu, gastroenterītu.

Ar E. coli baktērijām var inficēties no piesārņota ūdens vai pārtikas, īpaši neapstrādātiem dārzeņiem un nepietiekami termiski apstrādātas maltas liellopu gaļas. Iespējams inficēties arī kontakta ceļā no cita cilvēka.

Eksistē seši E. coli celmi, kas spēj veidot toksīnus un izraisīt nopietnu saslimšanu: enterotoksigēnā E. coli (ETEC); enteroinvazīvā E. coli (EIEC); enteropatogēnā E. coli (EPEC);  Šiga toksīnu producējošā E. coli (STEC) zināma kā enterohemorāģiskā E. coli (EHEC) vai verotoksīnu producējošā E. coli (VTEC); enteroagregatīvā E. coli (EAEC or EggEC); difūzi adherentā E. coli (DAEC).

Šiga toksīnu veidojošo E. coli celmu galvenais rezervuārs ir zālēdāji dzīvnieki, īpaši liellopi. Infekcijas izraisītājs izdalās no dzīvnieka vai no cilvēka organisma ar fekālijām.  Dzīvnieka gaļa var būt piesārņota ar fekālijām, ja kaušanas laikā  neievēro piesardzības pasākumus. Dzīvnieku fekālijas var piesārņot arī citus pārtikas produktus (piemēram, pienu, dārzeņus) un ūdeni. Slimību izraisošie E. coli celmi ilgstoši saglabā dzīvotspēju apkārtējā vidē. Ir vairāki atšķirīgi STEC celmi, un to identifikāciju var izmantot, lai precīzāk noteiktu konkrētā slimības uzliesmojuma avotu. Biežāk sastopamais STEC celms: O157:H7.

E. coli O157:H7 infekcijas simptomi visbiežāk sākas trīs vai četras dienas pēc saskares ar baktērijām, bet var saslimt arī vienu dienu pēc saskares, kā arī vairāk nekā pēc nedēļas. Galvenās pazīmes ir caureja, kas var būt no vieglas un ūdeņainas līdz smagai un asiņainai, sāpes vēderā, kā arī slikta dūša un vemšana (bieži var būt bez febrilitātes).

Aptuveni 5 līdz 10% pacientiem ar STEC hemokolītu (bērniem, kuri jaunāki par pieciem gadiem un gados vecākiem cilvēkiem, imūnkompromitētiem) var attīstīties hemolītiski-urēmiskais sindroms (HUS), kas raksturojas ar akūtu nieru mazspēju, trombocitopēniju, mikroangiopātisku hemolītisku anēmiju.

Enterovīrusi

Enterovīrusi un paraehovīrusi ir plaši izplatīti visā pasaulē, bet visvairāk vidējā platuma grādos un tiek pārnesti fekāli – orālā ceļā (dabīgā  dzīvesvieta ir zarnu trakts). To izraisītājām slimībām iezīmējas skaidra vasaras - rudens sezonalitāte. Ārējā vidē (pat sasaldētā veidā) vīrusi saglabājas nenoteikti ilgu laiku un vairojas stāvošos ūdeņos, atklātos ūdens baseinos, augsnē, uz saknēm. Notekūdeņos un izkārnījumos vīrusi 0°C  temperatūrā saglabā infekciozitāti līdz vienam mēnesim. Tos inaktivē sildīšana līdz 50°C grādiem 30 minūtes, izžūšana, ultravioletais starojums. Enterovīrusi ir izturīgi pret biežāk lietotajiem dezinfekcijas līdzekļiem, bet tos iznīcina aktīvu hloru saturošie dezinfekcijas līdzekļi 0,3% līdz 0,5% koncentrācijā.

Enterovīrusu infekcijas avots var būt gan slimnieki ar izteiktu klīnisko ainu, gan vīrusa nēsātāji. Lielāka nozīme infekcijas izplatīšanā ir bērnu vecumā. Vīrusa izdalīšanās no augšējiem elpceļiem  notiek līdz 14 dienām pēc akūta perioda, bet no fēcēm atsevišķus vīrusa serotipus var izdalīt sešas līdz astoņas nedēļas pēc akūtā perioda.

Uzņēmība pret koksaki un ECHO vīrusiem ir ļoti augsta, taču ar vecumu tā mazinās. Biežāk slimo bērni no 3 līdz 10 gadu vecumam. Bērni līdz trīs dzīves mēnešiem ar šo vīrusu izraisītajām infekcijām parasti neslimo. To saista ar transplacentāri iegūto imunitāti (tā saglabājas pirmos četrus līdz piecus dzīves mēnešus). Vecāki bērni (pusaudži) slimo daudz retāk, jo viņi imunitāti ieguvuši bezsimptomu infekcijas rezultātā.

Viens un tas pats enterovīrusa serotips var radīt dažādus klīniskos sindromus, un otrādi - vienu un to pašu sindromu var izraisīt dažādi vīrusa serotipi. Jāpiebilst, ka visi nepoliomielīta vīrusi ir potenciāli neirovīrusi.

Neraugoties uz formu dažādību, var izdalīt klīniskās izpausmes, kas ir kopīgas visām nepoliomielīta enterovīrusa infekciju formām: inkubācijas periods 2 līdz 35 dienas (biežāk trīs līdz sešas dienas), akūts sākums, drudzis 39°C - 40°C , galvassāpes, galvas reiboņi, vājums, slikta apetīte, traucēts miegs, atkārtota vemšana, sejas un kakla ādas hiperēmija, faringotonsilīta aina, cervikāla limfadenopātija, polimorfā eksantēma.

Enterovīrusu drudzis. Vairāk nekā 90% infekciju, ko rada nepoliomielīta enterovīrusi, ir asimptomātiskas vai izraisa tikai nediferencētu febrilu temperatūru. Raksturojas ar akūtu sākumu, ar temperatūras pacēlumu līdz 38,5°C - 40°C, bieži fiksē divu viļņu temperatūras līkni. Lielākoties paaugstināta temperatūra saglabājas no divām līdz četrām dienām, atsevišķos gadījumos  no septiņām līdz vienpadsmit  dienām. Drudzis var būt vienīgā slimības izpausme, tomēr tā biežāk kombinējas ar katarālo vai gastroenterītisko formu.

Enterovīrusu eksantēma. Vispārējās infekcijas izpausmes saistītas ar dažāda rakstura izsitumiem, kas rodas uzreiz pēc temperatūras samazināšanās vai vislielākajā drudzī (slimības pirmajā – otrajā dienā). Izsitumi lielākoties ir makulozi vai makulopapulozi, retāk var būt skarlatīnai, masalām un masaliņām līdzīgi, vēl retāk hemorāģiski. Saglabājas vienu – divas dienas, vairāk ir uz sejas un ķermeņa, uz rokām un kājām. Izzūdot neatstāj pēdas.

Herpangīna. Raksturīgākā īpatnība ir pārmaiņas rīkles un mutes gļotādā: enantēma, kas rodas pirmajās slimības dienās. Tās tipiskā lokalizācija ir mandeļu priekšējā virsma, uvula un mīkstās aukslējas (taču enantēma var lokalizēties jebkurā citā mutes gļotādas vietā). Sākumā rodas makula, kas drīz pārvēršas par papulu, vēlāk par vezikulu, kas izčūlo. Čūliņas sasniedz trīs – četru milimetru lielumu, nekad nesaplūst, apkārt tām veidojas eritrematoza josla. Pārmaiņas mutes gļotādā saglabājas piecas līdz septiņas dienas, bet ķermeņa temperatūra vienu līdz trīs dienas. Šī forma bieži kombinējas ar meningītu, nereti rodas sekundāra bakteriāla infekcija. Lielākoties izraisa koksaki vīrusi un biežāk trīs līdz desmit gadus veciem bērniem. Skar galvenokārt bērnus.

Roku, mutes, nagu slimība. Raksturīgs drudzis, bet ķermeņa temperatūra reti ir augstāka par 38,3°C. Novēro pūslīšus mutes dobumā un perifēriski izplatītus nelielus ādas bojājumus uz rokām, kājām, sēžamvietām un (retāk) ģenitālijām. Izraisa enterovīruss A7.

Gastroenterīta forma. 70% no gremošanas trakta traucējumu gadījumu izraisītāji ir enterovīrusi. Simptomi rodas pirmajā līdz trešajā slimības dienā - sāpes vēderā, šķidra vēdera izeja (reizēm ar gļotām, bet nekad ar asinīm), nereti arī vēdera uzpūšanās un atkārtota vemšana. Slimība turpinās vienu - divas nedēļas.

Aļģes, toksiskās zilaļģes

Aļģes ir fotoautotrofi zemākie organismi, kas dzīvo galvenokārt ūdenī vai ir sekundāri piemērojušies dzīvei augsnē un citos ārpusūdens apstākļos. Aļģes veic organisko vielu sintēzi. Vienā un tajā pašā ūdenstilpē var līdzeksistēt daudzas aļģu sugas. Aļģu eksistenci ietekmē saules starojums, temperatūra, skābekļa pieplūdes intensitātes izmaiņas. Zilaļģu savairošanos biežāk novēro stāvošos un ar augu barības vielām (slāpekļa un fosfora savienojumiem) piesārņotos ūdeņos. Izplatītākās ir zilaļģes, zaļaļģes, dzeltenzaļās aļģes.

Zilaļģu producētos toksīnus sauc par cianotoksīniem. Ekspozīcija ar cianotoksīniem var notikt ādas kontakta ceļā, peldoties ūdenī, kas satur toksīnus, ieelpojot aerosola veidā, norijot ar cianotoksīniem piesārņotu ūdeni, ar uzturu, apēdot zivis, kas satur toksīnu.

Norijot ar cianotoksīniem piesārņotu ūdeni – sāpes vēderā, galvassāpes, neiroloģiskie simptomi (muskuļu vājums, reibonis), vemšana, diareja, hepatotoksicitāte.

Ādai un gļotādām saskaroties ar cianotoskīniem piesārņotu ūdeni, attīstās ādas izpausmes - strutaini izsitumi, acu gļotādas iekaisums, mutes gļotādas iekaisums, čūlas.

Peldētāju nieze- cerkāriju dermatīts

Cerkariāls dermatīts (peldētāja nieze, pīļu nieze) ir ādas iekaisuma reakcija, kas saistīta ar cerkāriju (putnu šistosomu brīvi peldošu kāpuru stadiju) iekļūšanu ādā. Cilvēks nav definatīvais saimnieks, līdz ar to, iekļūstot organismā, tās iet bojā un tālākā attīstība nav iespējama. Lielākoties novēro ūdenstilpēs, kur ir stāvošs ūdens un novērota ūdensputnu un/vai ūdens zīdītāju klātbūtne. Attīstās tikai uz ķermeņa vietām, kas bijušas iegremdētas ūdenī. Pēc tam, kad āda apžuvusi, to caururbj mikroskopisks parazīts un turpmāko 12 stundu laikā izveidojas ādas apsārtums, ļoti niezošas papulas, kas pēc tam var attīstīties par vezikulām. Saskrāpējot vai sakasot, veidojas sekundāra ādas bakteriāla infekcija.

Peldētāja auss

“Peldētāja auss” jeb ārējais otīts ir infekciozs iekaisums ārējā auss kanālā, kas lielākoties rodas pēc pārlieku ilgas, biežas peldēšanās, kad ausī ilgstoši esošais ūdens veido mitru, bāziskāku vidi, kā arī rada kairinājumu, kas laika gaitā var veicināt baktēriju savairošanos. “Peldētāja auss” attīstās, ja auss kanālā ir skrambas, pušumi vai nobrāzumi, kas radušies auss kasīšana laikā ar pirkstu vai asu priekšmetu, auss tīrīšanas ar kosmētiskiem vates kociņiem dēļ. Pat mazs pušums vai skramba var veidot piemērotu vidi, lai sāktu rasties baktērijas. Iekaisumu ierosina baktērijas, kas atrodas ūdenstilpē, nokļūstot  un ilgstoši esot ārējā auss ejā. Otitis externa var būt dažādi ierosinātāji, biežākie no tiem ir pseidomonas.

Cilvēks izjūt diskomfortu, niezi, vidējas vai stipras sāpes ausī, kas pieaug, kustinot žokli, pieskaroties auss gliemežnīcai, reizēm vēro izdalījumus no auss ejas. Smagai slimībai raksturīgas intensīvas sāpes, un, pārbaudot, kanāls ir pilnībā nosprostots tūskas dēļ. Var būt arī auss un/vai periaurikulārs celulīts, reģionālā limfadenopātija un drudzis.

Impetigo

Impetigo ir lipīga, virspusēja bakteriāla ādas infekcija, ko visbiežāk novēro bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem, lai gan var slimot arī vecāki bērni un pieaugušie. Iedala - primārs impetigo - tieša baktēriju invāzija uz iepriekš normālas ādas, sekundārs impetigo - infekcija nelielu ādas traumu vietās, piemēram, nobrāzumi, nelielas traumas un kukaiņu kodumi, vai pamatslimības dēļ, piemēram, ekzēma, kašķis.

Nebullozā impetigo gadījumā bojājumi sākas kā  hiperemētas, niezošas, papulas, ko ieskauj eritēma, pustulas, kas palielinās un ātri sadalās, veidojot biezas, pielipušas garozas ar raksturīgu zeltainu izskatu - šī attīstība lielākoties notiek aptuveni vienas nedēļas laikā. Bojājumi visbiežāk ietver seju un ekstremitātes. Var attīstīties vairāki bojājumi, bet tie mēdz palikt lokalizēti.

Bullozu impetigo galvenokārt novēro maziem bērniem. Pūslīši pildīti dzidru dzeltenu šķidrumu, kas vēlāk kļūst tumšāks un duļķaināks, plīstot atstāj plānu brūnu garozu.

Noslēgumā

Peldēšanās netīrās ūdenstilpēs cilvēka organismam var radīt dažādas sekas. Biežākās no tām ir gastrointestinālās sistēmas traucējumi (caureja, vemšana, sāpes vēderā), ādas, gļotādu problēmas (kairinājums, nieze, izsitumi), elpošanas orgānu traucējumi (elpceļu infekcijas, klepus, apgrūtināta elpošana) kā arī citas.

Lai pasargātu sevi no inficēšanās, liela nozīme ir profilakses pasākumiem, ko jāievēro visiem iedzīvotājiem, kas plāno atpūsties pie ūdens un baudīt peldēšanos ūdenstilpēs. Drošākais veids kā mazināt infekciju izplatīšanās risku peldvietās, ir nepieļaut mikroorganismu nonākšanu ūdenstilpē. To var īstenot, ievērojot dažus ieteikumus – nedoties peldēties, ja ir akūta gastroenterīta simptomātika vai divu nedēļu laikā bijis akūts gastroenterīts, nepieļaut urināciju un defekāciju ūdenstilpē, pirms apmeklēt baseinus un ūdens parkus, vismaz vienu minūti mazgāties dušā, izvairīties no ūdens norīšanas, pēc peldēšanās noskaloties tīrā ūdenī un noslaucīt ķermeni ar sausu dvieli. Ievērojot dažus vienkāršus ieteikumus, ir iespēja radīt drošāku vidi atpūtai ūdenī.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada jūlija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!