Alise Matuzala: Hiperhidroze- pārmērīga svīšana

Hiperhidroze, jeb pārmērīga svīšana, ir sviedru izdalīšanās daudzumā, kas pārsniedz fizioloģiski nepieciešamo organisma termoregulācijas nodrošināšanai. Termoregulācija nepieciešama, lai uzturētu konstantu ķermeņa iekšējo temperatūru. Viens no veidiem, kā ķermenis spēj sevi atdzesēt, ir ar svīšanu, ko normā var novērot karstā laikā vai fiziskas slodzes laikā. Hiperhidrozes gadījumā svīšana ir pārmērīga, neatkarīgi no ārējiem apstākļiem, un rada lielu diskomfortu un nepatīkamus brīžus ikdienā. Pacienti ziņo par izteiktiem sviedru pleķiem padušu rajonā, kas bojā drēbes, neveikliem brīžiem paspiežot roku, kā arī var rasties grūtības ar darbu vai hobijiem, kur nepieciešams sauss satvēriens. Kopumā hiperhidroze var izraisīt sociālas problēmas gan profesionālajā, gan privātajā jomā, kā rezultātā pasliktinās dzīves kvalitāte.

Hiperhidrozes iedalījums, izpausmes un iemesli

Hiperhidrozi iedala divos veidos: primārā fokālā un sekundārā. Idiopātisku hiperhidrozi, kas lokalizēta noteiktās ķermeņa zonās, sauc par primāro fokālo hiperhidrozi. Primārā fokālā hiperhidroze lielākoties skar paduses, plaukstas un pēdas. Stāvoklis var ietekmēt arī citas ķermeņa zonas, piemēram, seju, galvas ādu, cirkšņus un rajonu zem krūtīm. Par šo hiperhidrozes veidu atbild simpātiskās nervu sistēmas disfunkcija, kuras rezultātā ir pārmērīga sviedru dziedzeru stimulācija atbildē uz normālu emocionālo stresu. Primāru fokālu hiperhidrozi visbiežāk var diagnosticēt klīniski un tai nav nepieciešami papildus izmeklējumi. Hiperhidroze skar abus dzimumus vienlīdzīgi un pirmās izpausmes manāmas jau bērnībā vai pusaudžu vecumā.

Autora Hornbergera un kolēģu piedāvātie kritēriji, pēc kuriem var diagnosticēt primāru fokālu hiperhidrozi, ir svīšana bez redzama iemesla pēdējo sešu mēnešu laikā un vismaz vēl divi no minētajiem simptomiem:

• svīšana, kas negatīvi ietekmē pacienta ikdienas aktivitātes;
• bilaterāla, jeb divpusēja, un samērā simetriska svīšana;
• pastiprinātas svīšanas epizodes vismaz vienu reizi nedēļā;
• pastiprinātas svīšanas sākums pirms 25 gadu vecuma;
• idiopātiska hiperhidroze ģimenes anamnēzē;
• nav nakts svīšanas.

Pārmērīga svīšana pati par sevi rada diskomfortu un ir visai nepatīkama, taču pētījumi pierādījuši, ka pacientiem ar hiperhidrozi biežāk izpaužas un saasinās citas ādas slimības, kā, piemēram, atopiskais dermatīts un citi ekzematozi dermatīti, kā arī biežāk sastopamas dermatofitozes, jeb dermatofītu izraisītas ādas sēnīšu infekcijas, un vīrusu kārpas pārmērīgās svīšanas rajonos.

Sekundāra hiperhidrozes visbiežāk izpaužas ar ģeneralizētu svīšanu. Tas nozīmē, ka svīšana var skart visu ķermeni. Atšķirībā no primāras fokālas hiperhidrozes, pacienti ar ģeneralizētu, sekundāru hiperhidrozi lielākoties ir pieaugušo vecumā un ziņo par svīšanu, kas izpaužas gan nomodā, gan naktī. Šāda veida svīšana liecina, ka izraisošais faktors ir atšķirīgs no primāras fokālas hiperhidrozes. Visbiežākais ģeneralizētas svīšanas iemesls ir pārmērīgs karstums. Taču gadījumos, kad svīšana acīmredzami nav liela karstuma dēļ, jāapsver citi iemesli. Sekundāras hiperhidrozes iemesli var būt:

• akūtas un hroniskas infekcijas slimības (tuberkuloze, endokardīts, osteomielīts, COVID-19 un citas);
• endokrinoloģiskas saslimšanas (feohromocitoze, hipoglikēmija, hipertireoīdisms, hiperpituitārisms, akromegālija);
• neiroloģiskas saslimšanas (Parkinsona slimība, cerebrovaskulāri bojājumi);
• onkoloģiskas saslimšanas;
• psihiatriskas saslimšanas (panikas lēkmes, sociālā trauksme, ģeneralizēta trauksme);
• kardiopulmonālas saslimšanas (sastrēguma sirds mazspēja, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), miokarda infarkts, akūta elpošanas mazspēja);
• menopauze;
• medikamenti (antidepresanti, hormonālie medikamenti, beta blokatori, pilokarpīns, insulīns, kalcija kanālu blokatori un citi);
• asa un/vai karsta pārtika.

Gadījumā, ja ir aizdomas par sekundāru hiperhidrozi, ārsts ieteiks veikt paplašinātas asins analīzes, lai izslēgtu biežākos iemeslus. Atkarībā no analīžu rezultātiem var būt nepieciešama padziļināta izmeklēšana un diagnostika.

Terapijas iespējas

Antiperspiranti

Visbiežāk primāras fokālas hiperhidrozes ārstēšanai pielieto lokālas terapijas metodes. Vieglas hiperhidrozes gadījumā var pietikt ar veikalā iegādājamiem antiperspirantiem, kas satur alumīnija sāļus mazās koncentrācijās, kā, piemēram, alumīnija hlorhidrātu. Veikalos pieejami antiperspiranti gan padusēm, gan pēdām un plaukstām, un tie var būt ierastajā rullīšu formā, vai kā spreji un krēmi. Daži produkti ir ar augstāku alumīnija sāļu koncentrāciju, un tie jālieto vakarā, pirms došanās gulēt, uzklājot uz tīras ādas. Antiperspirantos esošie metālu sāļi reaģē ar mukopolisaharīdiem uz ādas un sviedru dziedzeru izvados, bojājot epitēlija šūnas un tādējādi bloķējot sviedru dziedzeru izvadus, kā rezultātā sviedri neizdalās. Jāatceras, ka dezodorants nav tas pats, kas antiperspirants. Dezodoranti nenovērš svīšanu, bet to mērķis ir novērst  nepatīkamo aromātu, ko rada sviedrus metabolizējošās baktērijas uz ādas. Ja tomēr veikalos un aptiekās pieejamie antiperspiranti nedarbojas pietiekami efektīvi, dermatologs var izrakstīt recepti specifiskam pretsvīšanas gēlam, kas satur augstāku metāla sāļu koncentrāciju un tiek pagatavots aptiekā. Gēls jāuzklāj uz sausas, tīras ādas problēmzonās pirms gulētiešanas, no rīta gēls jānomazgā. Sākotnēji gēls jālieto trīs līdz piecas reizes nedēļā, vēlāk lietošanas biežumu pakāpeniski samazina līdz vienai uzklāšanas reizei nedēļā.

Jonoforēze

Jonoforēzi pielieto pastiprinātas plaukstu un pēdu svīšanas gadījumos, kad lokālā terapija ar antiperspirantiem nesniedz vēlamo efektu. Terapijas laikā plaukstas vai pēdas iegremdē traukā ar ūdeni, kamēr caur to laiž elektrisko strāvu. Pēc procedūras mazinās sviedru dziedzeru aktivitāte un, līdz ar to, arī sviedru izdalīšanās. Sākotnēji  procedūru jāveic vismaz trīs reizes nedēļā un tās ilgums ir aptuveni 20 minūtes. Kad sasniegts vēlamais terapijas efekts, procedūru var veikt reizi vienā vai divās nedēļās. Šī metode ir droša un ar labiem rezultātiem, taču ir kontrindicēta pacientiem ar sirds elektrokardiostimulatoru un grūtniecēm.

Botulīna toksīna injekcijas

Izteiktai padušu, plaukstu un pēdu hiperhidrozei, kas nav jutīga pret antiperspirantu lietošanu, labu terapeitisko efektu uzrāda intrakutānas injekcijas ar botulīna toksīnu A. Botulīna toksīns A atgriezeniski bloķē holinerģiskās simpātiskās nervu šķiedras. Rezultātā tiek pārtraukta acetilholīna izdale sinapsē un sviedru dziedzeris nesaņem aktivējošos impulsus. Bloķējot acetilholīna izdalīšanos, botulīna toksīns var samazināt sviedru veidošanos. Efekts saglabājas vidēji trīs līdz sešus mēnešus. Atkārtotas injekcijas var veikt, kad atkal palielinās sviedru izdale, taču ne ātrāk kā pēc trim mēnešiem. Botulīna toksīna injekcijas neveic grūtniecības un laktācijas laikā, atsevišķu neiromuskulāru saslimšanu gadījumos, piemēram, mysathenia gravis, kā arī, ja ir iekaisums injekcijas vietā vai alerģija pret botulīna toksīnu.

Ķirurģiska ārstēšana

Gadījumos, kad neviena cita terapijas metode nesniedz vēlamo rezultātu, var apsvērt ķirurģisku terapiju. Ķirurģisku metodi pamatā izmanto izteiktas padušu hiperhidrozes gadījumā, retāk – plaukstu, pēdu vai citu zonu hiperhidrozes ārstēšanai. Ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir dažādas – sviedru dziedzeru ekscīzija jeb izgriešana, subkutāna kiretāža, subkutāna sakcijas kiretāža un endoskopiskā transtorakālā simpatektomija (ETS). Pēc būtības, ar ķirurģisku palīdzību vai nu tiek izgriezti sviedru dziedzeri vai arī veikta simpātiskās ķēdes pārgriešana vai klipēšana, kā tas notiek ETS gadījumā, kuras rezultātā tiek pārtraukta nervu impulsu pārvade uz sviedru dziedzeriem. Jāņem vērā, ka visas operācijas ir ar pietiekami nopietniem riskiem un iespējamiem blakusefektiem. Ķirurģiska ārstēšana ir vienīgā no metodēm, kas var dot ilgstošu rezultātu.

Sistēmiski lietojami medikamenti

Padušu, plaukstu un pēdu hiperhidrozes gadījumā pieejama arī sistēmiska medikamentoza terapija, taču to pielieto salīdzinoši reti, jo tai ir noteikti blakusefekti, kā, piemēram, sausa mute, urinācijas traucējumi, paātrināta sirdsdarbība, kā arī var tikt ietekmētas koncentrēšanās spējas.

Kopsavilkums

Ja manāt, ka pārlieku liela svīšana traucē ikdienas aktivitātēm un rada diskomfortu, kā arī veikalos pieejamie antiperspiranti nelīdz, tad apsveriet iespēju vērsties pie speciālista, lai piemeklētu piemērotāko terapijas metodi. Situācijās, kad lokāli lietojami līdzekļi, jonoforēze vai botulīna toksīna injekcijas nesniedz vēlamo rezultātu, vērts padomāt par ķirurģisku ārstēšanu.

Gadījumā, ja novēro ģeneralizētu svīšanu, kas vērojama ne tikai karstos laikapstākļos vai fiziskas slodzes laikā, bet arī miera stāvoklī un naktī, vērsieties pie ārsta padziļinātai izmeklēšanai.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada maija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!