Alerģija nav tik nevainīga, kā varētu šķist
Ja vairākus gadus pēc kārtas pavasarī tek deguns, asaro acis, niez mutes dobums, tad būtu jādodas pārbaudīties pie alergologa, jo alerģija var izraisīt smagas sekas, par kurām pirmajā brīdī daudzi nemaz neaizdomājas, norāda bērnu pneimonoloģe, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārste RENĀTE SNIPE.
Pavasara alerģija parasti sākas martā un turpinās visu ziedēšanas laiku, ietverot alerģiju pret ziedputekšņiem, kā arī pret pelējuma sporām, kuras dabā sastopamas arī rudenī. “Alerģija ir pārspīlēta imūnās sistēmas atbilde – organisms pastiprināti reaģē uz to, uz ko tam nebūtu jāreaģē. Ziedputekšņu alerģijas gadījumā – uz svešo olbaltumvielu. Atkarībā no alerģijas veida sākas alerģiskam iekaisumam raksturīgas pārmaiņas. Biežākās sūdzības pavasarī saistītas ar deguna gļotādas tūsku, pastiprinātiem izdalījumiem – šķaudīšanu, ūdeņainām iesnām, tāpat arī par acu apsārtumu un niezi,” skaidro ārste.
Alerģijas izpausmes dažādos vecumos atšķiras. Maziem bērniem biežāk novēro ar gremošanas sistēmu saistītas alerģijas – zīdaiņa vecumā tas var būt atopiskais dermatīts vai ekzēma, alerģijas pret pienu izpausmes. Pieaugot var parādīties astmas simptomi, bet skolas vecumā var sākties alerģija pret ziedputekšņiem. Pēc statistikas datiem, pavasara ziedputekšņu alerģija ir 10–20 procentiem eiropiešu. “Kādā pētījumā Kanādā tika secināts – ja skolas gala eksāmeni būtu nevis ziedputekšņu laikā pavasarī, bet rudenī, tad rezultāti daudziem būtu augstāki. Pavasara alerģija būtiski ietekmē dzīves kvalitāti – niez deguns, asaro acis, ir traucēts naktsmiers, līdz ar to pazeminās koncentrēšanās spējas. Kanādā veiktā pētījuma autori bija izdarījuši tālejošus secinājumus par to, ka pavasara alerģijas dēļ sliktāk nokārtoti eksāmeni cilvēkam neļauj iestāties labā augstskolā, tātad alerģija negatīvi ietekmējusi visu viņa dzīvi,” stāsta Renāte Snipe.
Bērnam pieaugot, alerģija var izpausties astmas veidā, bet pusaudžu vecumā – kā polinoze. Alerģiskas reakcijas var sākties jebkurā vecumā, un var gadīties, ka cilvēkam, kam nemaz nebija nojausmas, ka viņš ir alerģisks, ziedputekšņu alerģija parādās 30 gadu vecumā vai vēlāk. Kā skaidro ārste, bieži vien palaidējfaktors alerģijai ir kāda smagāka infekcija vai liels stress.
Kāpēc vieni cieš no alerģijas, bet citi – ne
“Nosliece uz alerģiju ir iekodēta gēnos. Ja rados ir alerģiski cilvēki, tad ir lielāka varbūtība, ka alerģija būs arī nākamajām paaudzēm,” skaidro R. Snipe. “Alerģijas attīstību nodod klīniskās izpausmes, tā ir multifaktoriāla – atkarīga no daudziem iemesliem. Piemēram, ja cilvēka gēnos ir iekodēta alerģijas attīstība, bet pēc dzimšanas viņš barots ar mātes pienu, dzīvojis svaigā gaisā, viņam bijis mazs kontakts ar vīrusiem, bet vienlaikus bijusi saskare ar mājdzīvniekiem, mājlopiem un nepareizajām baktērijām, tad alerģija var neattīstīties. Savukārt, ja cilvēks dzīvo piesārņotā pilsētas gaisā, regulāri cieš no stress, ir maz saņēmis mātes pienu, bijis pakļauts pasīvai smēķēšanai, līdz gada vecumam lietojis antibiotikas, tad gēnos iekodētā alerģija, visticamāk, izpaudīsies.”
Konstatēt alerģiju ir vienkārši – ģimenes ārstam pacients jānosūta uz specifisko imūnglobulīnu analīzi (tos nosaka asinīs), un pēc rezultātu uzzināšanas alergologs konsultē, ko darīt tālāk. Renāte Snipe norāda, ka daļai cilvēku imūnglobulīnu tests neko neuzrāda, un šādā situācijā ieteicams veikt ādas dūrienu testus, kas ir nesāpīga, nekaitīga metode, kura desmit minūšu laikā ļauj noskaidrot alerģijas iemeslu. Svarīgi – pirms došanās pie alergologa nedrīkst lietot antihistamīnus, kā arī pārbaudi ieteicams veikt nevis alerģijas sezonā, bet gan, piemēram, rudenī.
Visu rakstu lasiet veselības žurnāla "ārsts.lv" aprīļa numurā!
