Alēna Butkēviča: Zobu griešana – sekas un ārstēšana
Bruksisms jeb zobu griešana un žokļu sakošana – samērā jauna problēma zobārstniecībā, kas patiesībā ir pastāvējusi jau kopš laikiem, kad cilvēks ir nācis uz zemes. Bruksisma darbības mehāniku zinātniski padziļināti sāka pētīt tikai 1965. gadā, un kopš tā laika šajā jomā ir publicēti tūkstošiem zinātnisku darbu ar vēlmi definēt, kas tad īsti ir bruksisms, kas to izraisa un kā to vislabāk ārstēt. Vēl aizvien, kaut gan mēs jau zinām bruksisma darbības mehānismu un tā izraisītās sekas, mēs nezinām, kurā centrālās nervu sistēmas daļā tas sākas un kā ārsti varētu to ietekmēt. Tāpēc arī nav iespējams to apstādināt ar medikamentu palīdzību. Tomēr mēs varam to kontrolēt, kā arī samazināt vai pilnībā novērst sekas, kuras tas rada!
Tad kāpēc par bruksismu nerunā jau gadu simtiem? Vēsturiski šī zobu griešanas jeb žokļu saspiešanas problēma šķita niecīga salīdzinājumā ar mēri, diloni un citām slimībām, kas izraisīja nāvi jebkurā vecumā, tāpēc cilvēkiem zobu saīsināšanās, mutes atvēršanas grūtības vai sāpes deniņos – kaulu locītavā – bija nesvarīgas un zobu trūkums caurmērā nebija prioritāte.
Tad kas īsti ir bruksisms? Amerikas Sejas un žokļu sāpju asociācija definē bruksismu kā “diennakts vai tikai nakts nefunkcionālu aktivitāti, kas ietver spēcīgu zobu saspiešanu, griešanu un slīdēšanu vienam pret otru” – tās ir žokļu muskuļu kustības, kas saspiež augšžokļa un apakšžokļa zobus kopā ar ļoti lielu spēku, liekot tiem savstarpēji slīdēt vai griezties, izvairoties no lielās slodzes. Tās ir neapzinātas ritmiskas, spazmatiskas kustības, kas notiek pa nakti, vai pieradums saspiest zobus stresa laikā pa dienu. Bieži dzirdu pacientus sakām, ka viņi mēdz saspiest zobus sportojot vai braucot ar mašīnu u. tml. Mēdzam spēcīgi saspiest zobus tad, kad nav jāēd, bet ēšana funkcionāli ir vienīgais process, kad zobiem būtu cieši jāsaskaras un jāslīd vienam gar otru, sasmalcinot barību.
Šajā rakstā apskatīsim bruksismu no trīs aspektiem: kā bruksisms ietekmē indivīda veselību; sociāli psiholoģisko stāvokli un kādi ir veidi, kā novērst vai samazināt bruksisma ietekmi uz zobiem, muskulatūru, sejas/žokļu locītavu un sejas žokļu asinsvadiem.
Bruksisma iedarbība uz indivīda veselību
Kā jau minēju, bruksisms ir sejas žokļu muskuļu kontrakcijas izraisīta zobu saspiešana ar ļoti lielu spēku. Muskulis, kas pievelk apakšžokli pie augšžokļa, ir viens no spēcīgākajiem muskuļiem cilvēka organismā. Mūsdienās bruksisms ir plaši izplatīts, tas skar 8–31% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Ikdienā, sakošļājot barību, zobi saspiežas kopā ar aptuveni 200 N spēku zoba centrā un 100 N spēku no zoba sāniem. Brīžos, kad barība nav jāsagremo, žokļiem normālos apstākļos ir jāatrodas miera stāvoklī un zobiem savstarpēji nav jāsaskaras. Bruksisma gadījumā zobi savā starpā saspiežas pat ar 1000 N slodzes spēku zoba centrā un līdz 500 N lielu spēku no zoba sāniem.
Ko tas nodara zobiem? Šī spēka iedarbībā slodzes dēļ zobi sāk nodilt. Zobu kožamās virsmas sākumā kļūst nelīdzenas, rievainas, tad lēnām veidojas kopējais nodilums un zobi saīsinās. Cilvēki parasti paši to neapzinās, jo process pārsvarā gadījumu ir ilgstošs un pie pārmaiņām pierod visa tā sauktā košanas sistēma: zobi, muskuļi, žokļu/deniņu locītava. Ļoti daudzi pacienti, atnākot pie zobārsta, zobu nodilumu saista ar jaunībā piedzīvotām traumām vai cietu priekšmetu – naglu, diegu u.tml. – turēšanu zobos. Tikai parādot pacientiem spogulī augšējo un apakšējo zobu simetrisku nodilumu visā mutē, ir iespējams viņus pārliecināt, ka zobu nodilums nav tikai traumas sekas. Daudziem cilvēkiem bruksisma radītās zobu, žokļu un muskuļu pārmaiņas neizraisa nekādas sāpes. 80 procenti pacientu, saspiežot zobus, arī nerada zobu griešanai raksturīgās skaņas, ko nakts laikā, guļot tiem blakus, varētu novērot pacienta dzīvesbiedrs. Tāpēc pacienti, dzirdot no zobārsta, ka viņi griež vai pastiprināti saspiež zobus, ne visai tam tic un nelabprāt pieņem šo faktu.
(1.,2. attēls) Zobu nodilums
Zobu saīsināšanās savukārt izraisa vertikālā sakodiena augstuma saīsināšanos, tāpēc sākas pārmaiņas deniņu/žokļu locītavā, kam jāadaptējas jaunam žokļu stāvoklim. Labākajā gadījumā adaptācija notiek bez sāpēm un distrofiskām izmaiņām, bet šīs pārmaiņas var izpausties arī, parādoties klikšķim locītavā apakšžokļa kustību laikā vai pat sākoties žokļu sāpēm un grūtībām atvērt muti. Šie simptomi biežāk izpaužas sievietēm – 67%, vidējais vecums, kad sākas žokļa locītavas problēmas, ir aptuveni 46 gadi. Vairāki zinātniski pētījumi pierāda, ka bruksisms var radīt arī sejas sāpes, arī dedzinošas sāpes. Sejas muskuļu sāpes un stīvums ir vairāk izteikts no rītiem, pēc miega.
3. attēls Zobu saīsināšanās
Zobus bruksisms iespaido vairākos veidos. Pirmkārt, samazinās zobu garums. Zobi, kas ir klāti ar cietāko materiālu organismā – emalju, nodilst lēnām. Jauniešiem šis process notiek daudz straujāk, un vidējais zoba nodilums gada laikā var sasniegt 0,04 mm3 jeb augstumā – 10–11 mikronus. Zobus var pielīdzināt lieliem kokiem – lai cik stipri tie būtu, stiprā vējā tie tomēr mazliet liecas. Arī zobi mazliet ieliecas, padodoties lielajam zobu sakošanas spēkam. Zobam tādā veidā deformējoties, plānākā emaljas daļa, kas atrodas pie pašiem zobu kakliņiem, noārdās, radot pastiprinātu zobu jutīgumu uz termiskām pārmaiņām mutē – uz aukstu un karstu. Bieži šos kakliņu rajonus mēdz plombēt, bet vairākumā gadījumu ievietotās plombas izkrīt, jo zobi mazliet lokās, tādējādi saraujot ķīmisko saiti starp zobu un plombu. Ja tomēr vēlas šo virsmu saplombēt, tad zobs ir krietni vairāk jāizurbj, lai panāktu pietiekamu mehānisku plombas saķeri ar zobu. Nedzīvi zobi, kas ir daudz trauslāki, mēdz sašķelties – gan zoba kroņa līmenī, gan arī viscauri saknei. Ja zobs ir sašķēlies saknes līmenī, tas vairs nav atjaunojams un ir jāizrauj.
4. attēls Zobu kakliņu bojājums
Spiediena un zobu kustības ietekmē mainās arī smaganu novietojums – tās atkāpjas no zoba, atsedzot zoba sakni. Sakne, kam būtu jābūt pārklātai ar smaganu un kaulu, tiek atsegta, un tas vēl vairāk pastiprina zobu jutīgumu. Zinātniski ir pierādīts, ka bruksisms ir viens no cēloņiem smaganu iekaisuma – gingivīta un periodontīta – zobu saturošo struktūru bojājuma – attīstībai. Tas var izraisīt pašu zobu kustēšanos, parādās spraugas starp zobiem. Šādu zobu kustīgumu, kas veidojas sakodiena slodzes dēļ, medicīniski sauc par fremitus. Zobiem noārdoties un kustībā pārvietojoties, sāk mainīties sakodiens kopumā. Tas maina augšžokļa un apakšžokļa savstarpējās attiecības, un visi minētie procesi tikai pastiprinās.
Zobu pārliekā saspiešana bojā arī protēzes – tās plaisā, lūst, keramikas kroņi sašķeļas. It sevišķi tas attiecas uz protēzēm, kas balstītas uz implantiem, jo implanti stāv kaulā nekustīgi un tiem nav dabiskā aizsardzības mehānisma. Tā kā implanti ir ar kaulu saauguši nekustīgi un nevar pavirzīties no uzliktās slodzes, tad bruksisma radītā slodze pārsvarā ietekmē uz implantiem balstītās protēzes, kas vēl jo ātrāk sašķeļas. Var izveidoties arī iekaisums ap implantu – periimplantīts – un kaula zudums šajā vietā. Izveidojas tāds kā vāveres ritenis.
Zobu griešana – gan ne vienmēr – var radīt diezgan skaļu skaņu, kas traucē blakus guļošā miegu. Turklāt palielinās arī bruksismu izraisošais žokļa pamatmuskulis – košļāšanas muskulis (latīniski m. masseter), padarot sejas formu kantaināku. Muskulis var pat izaugt līdz estētiski nepieņemamam izmēram, un tad tas ir ķirurģiski jāsamazina. Bruksisms var būt saistīts ar tādām blakusparādībām kā košana vaigos vai lūpās, kam kā sekas uz mīkstās vaigu un lūpu gļotādas var parādīties baltas līnijas. Šīs gļotādas pārmaiņas regulāri būtu jāatrāda ārstam, jo, lai arī reti, no tām var attīstīties mutes dobuma gļotādas vēzis.
Psihosociālā ietekme
Mūsdienu zinātniskā literatūra un zinātniskie pētījumi nosaka, ka psihosociālie faktori, kā nemiers, stress, paaugstināts jūtīgums un depresija, ir vieni no galvenajiem bruksismu pastiprinošiem faktoriem. Bruksisms pasliktina miega kvalitāti, un cilvēki neiegūst pilnīgu, atjaunojošu mieru. Paaugstinās kopējais organisma nogurums. Tas, kas lielā mērā ietekmē cilvēku psiholoģiski, ir pārmaiņas ārējā izskatā, tostarp smaidā, kas veidojas, saīsinoties zobu garumam. Cilvēki taču grib izskatīties labi, veselīgi un jauni un labprāt tādus grib redzēt arī savus līdzcilvēkus. Ir zinātniski pierādīts, ka cilvēkiem ar patīkamu ārieni ir vieglāk atrast darbu. Bet kas notiek ar cilvēkiem, kam, griežot zobus, tie nodilst un paliek īsāki? Psihoemocionāli un arī zemapziņā cilvēki iedomājas, ka ir neglīti un izskatās novecojuši. Pirmā aizsargreakcija ir nevēlēšanās plati smaidīt, atklājot nodilušos zobus. Aizturētās pozitīvās emocijas ar laiku atstāj vēl lielāku negatīvu iespaidu uz pašapziņu. No pacientiem bieži nācies dzirdēt, ka: “Nav jau par ko smaidīt!” –, bet pēc zobu garuma atjaunošanas pacients emocionāli pārvēršas – sāk smaidīt, pievērst vairāk uzmanības savam izskatam un veselībai. Ir skaidri jāsaprot, ka zobi ir tie, kas notur sejas apakšējās trešdaļas – no deguna līdz zodam – augstumu. Jo zobi kļūst īsāki, tam pielāgojas sejas muskulatūra, āda un mainās augstuma attiecības starp degunu un zodu. Tādā veidā zods it kā sāk tuvoties degunam. Zobi notur lūpas no iekšpuses. Kad zobi saīsinās, tos nevar redzēt ne runājot, ne smaidot – mute izskatās kā “tumša eja”. Mainās lūpu forma, kurai vairs nav atbalsta. Lūpu kaktiņi noslīd, augšējās lūpas forma saplacinās un it kā sašaurinās, apakšējā lūpa izvēršas uz āru, izveidojot padziļinātu rievu zem sevis. Vaigi viegli nolaižas uz leju. Mainās kopējais sejas veidols. Visas šīs pazīmes ir līdzīgas novecošanas pazīmēm, un cilvēki, īpaši – gados jaunāki, to ļoti emocionāli pārdzīvo. Atjaunojot zobu dabisko augstumu, visus šos simptomus var novērst. Tas ir gandrīz kā pārvērtību šovs, kurā īsi pēc zobu restaurācijas seja izmainās un kļūst vismaz vairākus gadus jaunāka. Pacientiem, kas vēlas labi izskatīties, daudzi plastiskie ķirurgi piedāvā zobu sakodiena augstuma rekonstrukciju.
Kā mazināt bruksisma ietekmi uz zobiem
Vēlreiz jāuzsver, ka zobu griešanas iemesli ir multifaktoriāli, lielā mērā atkarīgs no centrālās nervu sistēmas darbības un medikamentoza ārstēšana, kas varētu izārstēt pašu bruksismu, vēl nav atklāta. Akūtos sāpju gadījumos ārsts var parakstīt muskuļus relaksējošus preparātus, bet tos nedrīkst lietot ilgtermiņā. Ir ieteikumi bruksismu ārstēt ar botoksa metodi – ievadot botoksu košanas muskulī, tas tiek stipri novājināts uz 3–4 mēnešiem un vairs nespēj ar pārmērīgu spēku savilkt žokļus kopā. Šo metodi kā alternatīvu bruksisma ārstēšanas veidu iesaka Amerikas Sejas estētikas akadēmija. Ir aprakstīti un praksē lietoti arī vairāki citi veidi, kā samazināt bruksismu, – nervu relaksācijas tehnikas, sakodiena izlīdzināšana, fizioterapija, košanas muskuļu stimulēšana ar elektrodiem. Vispraktiskākā un mazāk invazīvā metode, kā samazināt bruksisma iedarbību uz zobiem, ir cietās nakts kapes lietošana. Izgatavota precīzi, atbilstoši pacienta individuālajam sakodienam, tā ļauj apakšžoklim brīvi slīdēt pa cieto kapes virsmu. Lai arī cieta, kape ir veidota no plastmasas, kas ir daudz mīkstāka par zobiem un nodilst pirmā, nebojājot zobus. Agrāk ieteica izgatavot nakts kapes no mīkstās plastmasas, bet tagad konstatēts, ka mīkstā plastmasa vēl vairāk pastiprina bruksismu, jo somatiskā sistēma mīksto kapi uztver kā barību, kas ir jāsakož, tā vēl vairāk pastiprinot košļāšanu.
Cik ilgi iesaka nēsāt nakts kapi? Visu atlikušo mūžu! Jo literatūrā nav minēti dati, ka cilvēks, kas ir sācis griezt zobus, jebkad pārtrauktu šo darbību.
P.S. Es pati nakts kapi lietoju kopš 1998. gada un nevaru iedomāties savu naktsmieru bez tās.
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada aprīļa numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
