Aleksandrs Molokovskis: “HIV.lv ir mana misija”

Aleksandrs Molokovskis ir biedrības Apvienība HIV.LV dibinātājs un valdes priekšsēdētājs. Šā gada oktobrī pēc divpadsmit gadu intensīva darba biedrībā viņš saņēma Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvu. Intervijas laikā Aleksandrs saka: “Esmu pateicīgs liktenim par to, kur esmu un ko daru. Jā, es esmu HIV inficētais un mana dzīve savulaik apmetusi neskaitāmus kūleņus, bet citādi es nebūtu šeit un nevarētu palīdzēt tik daudziem...”

Par biedrību Apvienība HIV.LV

Biedrība dibināta 2006. gadā, to dibinājušas vairākas nevalstiskās organizācijas, kā arī privātpersonas. Pašlaik Apvienība HIV.LV darbojas visos Latvijas reģionos, tās sastāvā ir astoņas organizācijas, 21 privātpersona, 23 biedru neformālā iniciatīvas grupa, kā arī 24 atbalstītāji bez biedra juridiskā statusa.

Apvienības mērķis ir ar HIV inficēto cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošana, inficēto interešu aizstāvība, iesaistot gan pašu HIV inficēto kopienu, gan sabiedrību kopumā.

Un sapņi piepildās!

Stāstu par savu dzīves gājumu Aleksandrs sāk hronoloģiski. Viņš atceras savu laimīgo bērnību un sapņus, kurus viņam izdevies arī realizēt. “Kad es biju mazs, man bija trīs sapņu profesijas, kurās vēlējos strādāt, kad izaugšu liels. Pirmā aizraušanās bija dzelzceļš, otrā – veterinārija, grāmatas par dzīvniekiem, šķiet, sāku lasīt jau desmit gadu vecumā, un trešā – skolotājs. Kad pabeidzu skolu, aizgāju mācīties par dzelzceļnieku un ieguvu dzelzceļnieka ceļinieka specialitāti. Drīz pēc tam, kad biju šajā profesijā nostrādājis, man sākās veselības problēmas, arī ar galvu (Aleksandrs pagroza pirkstu pie deniņiem – L.B.), tāpēc pēc ārstu komisijas lēmuma mani pārcēla strādāt uz Rīgas bērnu dzelzceļa filiāli Valmierā. Tur man bija jāvada arī teorētiskās nodarbības bērniem. Un tā nu iznāca, ka biju piepildījis jau divus no saviem sapņiem – kļuvis par dzelzceļnieku un skolotāju,” stāsta Aleksandrs. “Vēlāk, kad palēnām sākās valsts pārkārtošana, devos uz Ķekavas kolhozu, tur vienlaikus ar strādāšanu sāku mācīties un piepildīju arī savu sapni par veterināriju, kļūstot par veterināro feldšeri. Galu galā – visus savus trīs sapņus par profesijām esmu piepildījis.”

Kad noiet no ceļa...

“Kad Padomju Savienība sabruka, kolhozu, kurā strādāju, likvidēja un arī darba vairs nebija. Viss, kas šķita tik mūžīgs, pēkšņi bija zudis... Esmu viens no tiem, kam šīs pārmaiņas izrādījās liktenīgas. Es psiholoģiski sabruku un... nogāju no ceļa,” Aleksandrs ir atklāts. 1997. gadā Aleksandram atklāja HIV, kas ļoti strauji progresēja, pārejot AIDS stadijā. “Ja man nebūtu noteikta diagnoze, es varbūt jau būtu beigts! Manā dzīvē bijuši dažādi dzīves posmi – narkotikas, alkohols, dzīve pritonos, gadījuma seksuālie sakari... Lai nopelnītu kaut kādai iztikai, esmu lasījis pudeles un nodevis stikla taru, esmu arī zadzis... Esmu dzīvojis pritonos kopā ar bomžiem,” Aleksandrs neslēpj. “Inficējos es tajā pašā pritonā, paradoksāli, bet ar sesto prātu vienmēr esmu zinājis, ka ar tādu dzīvesveidu, kāds tolaik bija man, inficēšanās ir neizbēgama. Par to, ka esmu inficējies, uzzināju salīdzinoši ātri, jo regulāri gāju uz HIV pārbaudēm... Mūsu pritonā bija viens pārītis, un viņi zināja, ka ir inficēti. Viņi bija godīgi un visur, kur devās, apkārtējos brīdināja, ka ir HIV inficēti, bet viņus tik un tā dzina prom. Mūsu bariņš viņus pieņēma... Kad uzzināju par savu diagnozi, ar mani notika kaut kas līdzīgs kā ar lielāko daļu tāda dzīvesveida piekritējiem – mani tas nenoskaidroja, gluži otrādi – es nolēmu iet līdz galam.”

Aleksandrs stāsta, ka diagnoze viņa gadījumā neizrādījās tikai nolemtības vārdi, slimība strauji attīstījās, jau pēc gada viņam tika nozīmēta terapija, bet vēl pēc gada viņš ieguvis sēnīti pa visu organismu, plaušu karsoni un arī tuberkulozi... “Visu to man ārstēja Strenču psihiatriskajā slimnīcā, jo tā ir vienīgā iestāde, kur tiem, kam nav kārtībā ar galvu, ir arī tuberkulozes nodaļa. Pirms tam mani ārstēja Tuberkulozes slimnīcā Sauriešos, bet tur bija drausmīgi garlaicīgi un vienu vakaru es sakāvos ar medmāsu, tā arī galu galā ārstu konsilijs izlēma, ka neesmu gluži riktīgs, un nosūtīja mani uz Strenču slimnīcu,” viņš stāsta. “Ziniet, visu mūžu nevar nodzīvot ne tādu dzīvesveidu, kāds bija man, ne kā huligānam. Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad tavas vērtības mainās.”

Aleksandrs intervijas laikā stāsta, ka ir gandrīz vai pateicīgs slimībai, jo kaut kādu neizskaidrojamu sakritību dēļ viss, kas ar viņu ir noticis, ir novedis viņu tieši tur, kur ir tagad – biedrībā HIV.lv. “Es dzīvoju šodienai, par spīti tam, ka man ir jālieto medikamenti, kas izraisa vemšanu, onkoloģiskus sarežģījumus un lieko svaru, esmu pateicīgs visam, kas ar mani ir noticis, jo neesmu ne beigts, ne ielikts cietumā, bet varu palīdzēt citiem – vest viņus uz pareizā ceļa un dot viņiem cerību, ka ar slimību var sadzīvot un dzīvot normālu dzīvi.”

Mīl laukus un nekad nenomelno Latviju

Aleksandrs ir dzimis Lietuvā, bet uz Latviju pārcēlies pirms trīsdesmit pieciem gadiem ar domu, ka pastrādās šeit trīs gadus un brauks atpakaļ. Tomēr apstākļu sakritības dēļ viņš šeit ir palicis. Nu jau daudzus gadus viņš dzīvo Ķekavā, taču neuzskata sevi par sava novada patriotu, vēl jo vairāk – Latvijā viņš pa īstam labi jūtoties tikai laukos. “Godīgi sakot, aizvien šķiet, ka Latvijā šajā nebūt ne mazajā laika periodā līdz galam neesmu iejuties. Vislabāk jūtos Latvijas laukos, bet absolūti ciest nevaru jumtus ar šīferi un drūmās krāsas. Ciest nevaru Vecrīgu – tur viss ir tumšs, šaurs, un tas mani nospiež. Dodos uz turieni tikai tad, kad tas ir nepieciešams darba sakarā. Visskaistākā Latvija ir savos laukos, mežos un mazajās pilsētiņās, kuras ik pa laikam apbraukāju. Esmu īsts Krāslavas fans, tāpat neskaitāmas reizes esmu bijis Kuldīgā. Manuprāt, tieši tur atklājas īstā, skaistā Latvija. Un, lai arī es nekādā ziņā sevi nepieskaitu pie šīs valsts patriotiem, visu šo gadu laikā, ņemot vērā visu, kas ar mani ir noticis, nekad neesmu nomelnojis Latvijas valsti. Es te dzīvoju un tāpēc cienu šo vietu. Jā, ir lietas, kas notiek absolūti nepareizi, tomēr, ja iedzīvotājs neciena savu valsti, tas ir tāpat kā necienīt savu ģimeni, bet turpināt tajā dzīvot,” Aleksandrs uzskata.

Aleksandrs runā ar vieglu krievu akcentu, tomēr ļoti raitā un pareizā latviešu valodā. Par šo tēmu viņš pat var pajokot: “Ikreiz, kad klausos savas intervijas televīzijā vai radio, par savu akcentu nodomāju – ak, šausmas! Ļoti kaunos par savu akcentu, un, lai arī jau daudzus, daudzus gadus runāju latviski, no akcenta, šķiet, neatbrīvošos nekad.”

Balva un atbildība

“Saņemtā Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balva man ir patiešām liels pagodinājums, bet reizē arī pārbaudījums... Līdz šim esmu darījis to, ko daru, cerībā palīdzēt cilvēkiem, tomēr esmu bijis narkomāns, un tādiem kā es vienmēr pastāv iespēja norauties un aiziet padibenēs... Saņemot šādu novērtējumu, pieaug atbildības izjūta, ka esi bijis novērtēts un sabiedrība tev tic. Tāpēc jāsaņem visi spēki, lai ļaunākais neatgadītos. Patiesībā sakot, ikdienā, veicot savus pienākumus HIV.LV, un tas ir vienīgais, ar ko nodarbojos, jo tas paņem gandrīz visu manu laiku, nedomāju par to, kā tas no malas izskatās un cik daudziem izdodas palīdzēt, jo daru to, ko saprotu un varu. Tas, iespējams, skan egoistiski, taču tā tas ir. Saņemtā balva, neapšaubāmi, ir milzīgs novērtējums, tomēr biedrībā darbojos jau divpadsmit ar pusi gadus un šķiet, ka varētu būt to patiešām nopelnījis,” atklāts ir Aleksandrs. “Ļoti daudzi cilvēki Latvijā ir HIV inficēti, arī sabiedrībā pazīstami. Taču viņi par to baidās un kaunas runāt. Tāpēc uzskatu, ka ir vajadzīga seja, kas par to runā atklāti, un tas esmu es. Kamēr spēšu paveikt to, ko šobrīd daru, darīšu.”

Par biedrību vairāk uzzini: http://hiv.lv

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv”” 2015. gada novembra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!