Aivars Lukevics: Dārza terapija ienāk Latvijā
Dārznieks AIVARS LUKEVICS ir viens no pirmajiem Latvijā, kas dārza terapiju un tās noderību ir atklājis citiem. 2019. gadā par šo tēmu viņš uzrakstījis maģistra darbu un turpina šo ideju popularizēt. Aivars sevi raksturo šādi: “Es strādāju dārzos un birojos – ar augiem, augsnēm un dārza domu. Man patīk vārds “dārznieks”. Meklējot, kā paplašināt nepazīstamo plauktiņu laukus, izskolojos vides zinātnē, ieguvu dabas zinātņu mağistra grādu. Kā dārznieks esmu veidojies, īstenojot savdabīgās “Lido” atpūtas centra vajadzības, 15 gadus darinot dabas bildes bruğa rāmīšos. Reizēm nākas skaidrot, ka dārznieks ir dārznieks, nevis sētnieks vai ainavu arhitekts. Ne katrs dārznieks ir dārzkopības eksperts, savukārt dārzu dizainers ir vien daļa no dārznieka. Labprāt būtu dārza domas bruņinieks vai kalējs, bet neesmu.”
Ja jums lūgtu dažos teikumos aprakstīt jēdzienu “dārza terapija”…
To nojauš katrs, kas dārzā strādājis. Jau teju trīs gadsimtus to ir attīstījuši vērīgi ārsti Amerikas slimnīcās, uzlabojot atveseļošanos garīgu sarežģījumu gadījumos. 1959. gadā ASV aizstāvēts pirmais zinātniskais maģistra grāds terapeitiskajā dārzkopībā.
Dārza terapiju četras desmitgades izkopuši angļu dārznieki sociālajā nodibinājumā Thrive, rūpēdamies par fiziski vai garīgi sirgstošajiem līdzcilvēkiem, kuri, tāpat kā pārējie, līdz ar pavasara sauli jūt sēšanas izaicinājumu un prieku par izaudzētā uzziedēšanu. Savukārt lauksaimniecības vides studiju absolvents Kriss Underhils (Chris Underhill) aizsāka Thrive veidošanu pēc atgriešanās no Āfrikas, kur tika novērojis garīgi nestabilu cilvēku veselības uzlabošanos, tiem strādājot darbos dabā.
“Būtu muļķīgi izteikt ekstravagantus apgalvojumus par dārzkopību kā ārstniecisku līdzekli visu vainu dziedināšanai, taču tā ir darbība, kas gan atalgo, gan ir īpaši pielāgojama, un, iespējams, tā ir visplašāk izmantotā terapeitiskā vide,” šādi 1982. gadā Kriss Underhils iesāka Lielbritānijā pirmo terapeitiskajai dārzkopībai veltīto grāmatu.
Ieraugot un piedzīvojot dārzu kā procesu, ne vien kā pagalma noformējuma un novāktās ražas summu, ir iespējams veidot ciešāku saikni ar dzīvo dabu, tās noteikto un mainīgo kārtību. Cieši piesaistot uzmanību patreizējām norisēm dabā, dārza fizisko darbu gaitā pievienojas jēgpilns skats nākotnē, rosinot iztēli par redīsu sadīgšanu, iestādīto puķuzirņu uzziedēšanu un paredzamajām augu savstarpējām attiecībām, par ko drīzumā ir arī iespējams pārliecināties. Veidojot jaunu sabiedrību un jaunu fizisko vidi izpostīto ģimeņu, māju un saimniecību gruvešos, terapeitiskās dārzkopības pieeja Japānā būtiski attīstījās pēc Hanšinas (Kobes) Lielās zemestrīces 1995. gadā.
Apgūstot nepieciešamās rūpes par augiem un veselīgi piepūloties, pašapziņa ļauj izaugušo skatīt kā paša radītu, kā savu spēju apliecinājumu, ceļā iepazīstot savu kļūdīšanos, pieņemot audzēšanas neveiksmes, kas nav cēlušās no sevis paša, ļauj nošķirt kļūdas no neveiksmēm.
Minētās iespējas un vērtības veido veselību un labsajūtu veicinošas dārzkopības ēteru ar atšķirīgiem uzdevumiem un praksēm, kam nereti nav izkopti un iegājušies precīzi nosaukumi, taču vairākās valstīs ir ilgstoši uzkrāta novērojumu un zinātnisko pētījumu pieredze. Saistībā gan ar atsevišķu cilvēku rehabilitācijas, gan kopīgiem sabiedrības veselības mērķiem tiek izmantoti dažādu nosaukumu dārzkopības pasākumi – terapeitiskās dārzkopības, brīvā laika dārzkopības un sociālās dārzkopības programmas.
Terapeitisko dārzkopību veido mērķtiecīgas ārstnieciskas darbības atbilstoši diagnozei un ārstniecības plānam. Vairākās valstīs to īsteno augstākajās mācību iestādēs izglītoti un sertificēti dārzkopības terapeiti, kas apguvuši dārzkopību, ārstniecību un pedagoģiju. Jomas virzītāji ir praktiķi, izglītotāji, pētnieki, profesionālās asociācijas, regulatori, brīvprātīgie, kā arī paši klienti. Ārstnieciskās dārza terapijas programmas veicina aktivitātes un īsteno pētniecību gan ilgā laika posmā, gan īstermiņā, gan akūtajā aprūpē, gan psihiatrijā, fiziskajā rehabilitācijā un uzvedības korekcijas iestādēs.
Labsajūtas dārziem (Wellness gardens) veselības veicināšanā ir manāma pasivitātes pieskaņa. Nozīme ir vērtīgām iespējām atjaunot iztērētos resursus, atrodoties harmoniskā dabas vidē, terapeitiskā ainavā. Tā ir dabas vide no piemājas un iestāžu parkiem līdz dārzkopības un dārza mākslas paraugu izstādēm.
Labklājības dārzi (Wellbeing gardens) papildus labām sajūtām sniedz iespēju darboties dabā un baudīt pašu izaudzētu svaigu ražu.
Kopienas dārzi kalpo gan veselīgas kopienas veidošanas mērķiem, gan kā sabiedrības integrācijas instruments – migrantu, bezpajumtnieku un citu sociāli neveiksmīgu vai nelabvēlīgu personu un grupu sociālās adaptācijas un izglītošanas vide. Dārzkopībā ir vērtības, kas vieno atšķirīgu tautu vai reliģiju ļaudis. Pētījumi liecina, ka pilnīgi noslēgušies cilvēki, ieraugot ziedošus augus, ļoti labprāt iesaistās dārzkopības darbos un/vai sāk par tiem runāt. Cilvēkiem, kas pēc būtības ir vienpatņi, ir iespējas dalīties ar grupasbiedriem darāmajos uzdevumos, kā arī tajā, ko dārzs sniedz. Vēl viens sociālais ieguvums – uzlabojas atpūtas un brīvā laika pavadīšanas, kā arī veselīgas ēšanas prasmes. Attīstās arī gaumes izjūta par estētisko iekārtojumu.
Tad jau sanāk, ka dārza terapija ir kaut kas līdzīgs, piemēram, mākslas, mūzikas vai smilšu terapijai – viens no veidiem, kas palīdz sakārtot cilvēkam viņa iekšējo pasauli?
Labprāt censtos pārliecināt par terapeitiskās dārzkopības būtisko lomu līdzās citām terapijām, taču neesmu viens no šīs specialitātes, kas kopš 1955. gada tiek iekļauta dažādu valstu profesiju standartā, praktiķiem vai pētniekiem. Nebūdams ārstniecības speciālists, kā dārznieks es drīzāk varu runāt par to, kādu esmu redzējis dārza lomu cilvēku vajadzību īstenošanā un kā, izmantojot dabas vides iespējas, atdzīvojas iestāžu, māju, ielu un pagalmu organismi.
Dzīve vērtīgā dabas vidē, kā arī jēgpilns darbs un meditācija dārzā noteikti sniedz mieru un spēku atjaunot enerģiju. Ekoterapiju pētnieki turpina pamatot iekšējās pasaules sakārtošanas vienotību ar savas apkārtnes uzturēšanu. Pētot emociju ģeogrāfiju, zinātnieki tiecas izprast, kā emocijas tiek telpiski izvietotas – kā veidojas sociotelpiskās emocijas dabas vidē. Tas tiek analizēts, lai saprastu, kāpēc dažiem cilvēkiem noteiktas vietas dabā veido īpaši emocionālu efektu.
Tas arī norāda uz psihoterapijas prakses potenciālu, nodarbības īstenojot dabas vidē, kur veselības uzlabošanā nozīmīgu vietu var ieņemt nepiespiestas sarunas ārpus telpām bez acu kontakta nepieciešamības.
Uzmanība tiek piesaistīta dabas vietām un procesiem kā sarunu starpniekiem, un tiek atrastas tādas vietas un procesi, kas sekmē labas sajūtas, emocijas un var kalpot terapeitiskiem mērķiem. Dabas vietas kļūst par terapeitiskās sadarbības partneriem, kas var izraisīt un virzīt terapeitisko procesu. Pilsētvidē lielākoties par šādām dabas vietām ir atbildīgi dārznieki. Kopjot un veidojot dabas vietas, tās dārzniekiem kļūst emocionāli nozīmīgas un turpina veidot kopējus.
Vai dārza terapija ir piemērota visiem cilvēkiem? Pat tiem, kas nekad nav aizrāvušies ar rušināšanos zemē un labākajā gadījumā ir aprobežojušies ar mauriņa pļaušanu savā, mammas vai vecmāmiņas dārzā?
Dārzkopība mēdz būt ļoti satraucoša. Raizēšanās par laikapstākļiem, par to, ka kaimiņš jau paspējis nobalsināt ābeļu stumbrus, par to, ka tūlīt atkal pavasaris un visas kolēģes darbā sāks trauksmaini un neizturami apspriest vienīgi savu sadīgušo tomātu kastītes...
Mauriņa pļaušana un krūmu cirpšana mēdz būt ļoti nomierinoša nodarbošanās, kaut arī nereti mērķi “nogriezt, lai nav nekārtīgi” varētu aizstāt ar jēgpilnu mērķi “lai labi aug un veselīgi izskatās”. Kad strādāju ārstniecības iestādes dārzā maģistra darba (2019. gads) rīcībpētījuma gaitā, iestādes kliente, jauna sieviete, man apgalvoja, ka viņas diagnoze neļauj strādāt dārza darbus, un aizrautīgi turpināja fotografēt tauriņus dobes puķēs, tā piedzīvojot dārzā pozitīvu saikni ar dabu. Mēnesi vēlāk cita jauna sieviete aizrautīgi iesaistījās dārza darbos, taču brīdi vēlāk veselība viņai tos turpināt neļāva. Katram ir pielāgojami dārzkopības pasākumi atbilstoši veselībai, interesēm un mērķiem. Lielbritānijā, Thrive Džefrija Udāla centrā Redingā, dārzkopības terapeits Pauls Skots (Paul Scott) intervijā minēja, ka tie ir ārkārtīgi reti gadījumi, kad klients atsakās no viņam izstrādātās dārza terapijas programmas un tajā pārtrauc piedalīties. Šajā centrā ārstnieciskais dārza terapijas kurss ilgst sešus mēnešus un tā izstrādi veic dārzkopības terapeitu konsīlijs astoņas nedēļas kopā ar klientu. Dārza klienti ir vecumā no 18 līdz 89 gadiem, daudzi – bez jebkādām dārzkopības priekšzināšanām.
Jūs minējāt, ka dārza terapija ir ļoti izplatīta Anglijā un arī citās lielākajās pasaules valstīs, taču Latvijā par to tik tikko ir dzirdēts. Kā jūs tam pievērsāties un sākāt par to interesēties?
Vairākus gadus strādāju publiskos stādījumos par parka dārznieku. Izveidojās priekšstats par to, kas apmeklētājiem liekas saistošs un ko vairums drīzāk nebūtu gatavi darīt savos dārzos. Sastapu arī dārzniekus, kuri darbu dārzkopībā izvēlējušies kā atbilstošāko savas veselības dēļ. Studējot vides zinātni Latvijas Universitātē, vides ekonomikā meklēju atbildes uz to, kāda ir dārzu ekonomiskā jēga, jo itin bieži dārznieki tiek pieskaitīti apšaubāmas nepieciešamības tērētājiem, bet netiek apzināta dārzu tiešā un netiešā vērtība. Iepazinu daudzu pētnieku liecības par dārzu iespējām samazināt ārstēšanās izmaksas, laiku un patērēto medikamentu daudzumu, ko Thrive Džefrija Udāla centrā vērtē līdz pat 50%. Pētījumos minēts, ka, redzot pievilcīgākas ainavas un veidojoties izpratnei par dabas procesiem, vienlaikus cilvēkiem ir iespējas labāk atveseļoties. Tāpēc savā maģistra darbā es rīcībpētījumā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra (RPNC) ambulatorajā centrā “Veldre”, izmainot apstākļus un nodrošinot ārstniecības iestādes personālam, klientiem un apkaimes iedzīvotājiem iespēju piedalīties dārza jauna fragmenta veidošanā un uzturēšanā, noskaidroju, ka vēlme un gatavība iesaistīties šādās aktivitātēs ir laba, bet sekmes nosaka zinoša dārznieka aktivitāte. Savukārt dārzkopības kā atzītas terapijas modalitātes izveidošanai Latvijā visdrīzāk ir ejams tāds pats ceļš, kāds bijis mākslas terapijai, veidojot kompetences grupu, kas ar laiku izveido akreditētu studiju programmu un specialitātes regulējumu.
Kur un kā Latvijā šobrīd tiek realizēta dārza terapija?
2019. gadā Latvijā vērtīgu teorētisko pamatojumu dārza terapijas nozīmīgumam sniedza Linda Balode, izstrādājot promocijas darbu “Rehabilitācijas dārzu un parku ainavtelpas kvalitātes” Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ainavu arhitektūras apakšnozarē. Savukārt praktisko pieredzi šajā jomā sniegusi Nora Gavare, kas Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļā izstrādāja maģistra darbu, iesaistoties projektā “Kopienas dārzs “audz”” Siguldā.
Latvijā man zināmie sekmīgie terapeitiskās dārzkopības piemēri ir ergoterapeitu entuziasma pilnā darba terapijas prakse RPNC Psihiatriskās palīdzības dienesta stacionārā kopš 1998. gada. Kopš 2001. gada pēc narkomānu atveseļošanas sistēmas “Cenacolo” parauga privātas iniciatīvas rehabilitācijas kopienā “Kalna svētība” Bruknā tiek īstenoti regulāri plānveida pasākumi: iestādes klienti tiek iesaistīti dārza darbos gan darba un kustību terapijas ietvarā, gan piedalās ražas izaudzēšanas un savas pieejamās dabas vides uzturēšanas jēgpilnā apmācībā un praksē.
Vērgales pagasta Ziemupē Liepājas Neredzīgo biedrības īstenotajā projektā gan zemo, gan pacelto dobju sistēma ir pieejama arī cilvēkiem ratiņkrēslos un veido 60 metru lielu apli, kur dārzkopības darbus rehabilitācijas programmas ietvaros veic kā biedrības biedri ar redzes nepilnībām, tā arī iestādes viesi, kam tiek piedāvāta iespēja, aizsienot acis, iejusties neredzīgo cilvēku veiktspējā dārzā.
Vairākās ārstniecības iestādēs pacienti, kam nepieciešana ilgstoša aprūpe, piedalās regulāros dārza kopšanas darbos vai siltumnīcas augu aprūpē. Daudzviet – atsevišķās sakopšanas talkās.
Tātad iespējams, ka pēc šī raksta izlasīšanas kāds padomās, ka viņš vēlētos to pamēģināt, tomēr vēl šaubās. Nosauciet dažas lietas, kāpēc, jūsuprāt, dārza terapiju tomēr būtu jāizmēģina?
Kad pēc pārtraukuma ierados aplūkot rīcībpētījuma laikā ierīkoto dārza fragmentu, mani iznāca satikt daži iestādes mediķi un lūdza turpināt veidot vismaz dažas skaistās dobes, apgalvojot, ka viņi palīdzēs, cik spēs. Tātad tā ir nepieciešama viņu darba un vides daļa.
Intervijās vairākās Latvijas ārstniecības iestādēs ergoterapeiti pauda gatavību veikt nodarbības āra vidē, ja tā būtu atbilstoši iekārtota. Ergoterapeiti, kas ar pacientiem strādājuši dārza darbus, ir sastapušies ar grūtībām uzturēt dārza vidi, kurā varētu veikt nodarbības. Thrive Džefrija Udāla centrā Redingā, kur katru nedēļu sniedz palīdzību 73 klientiem, darbojas 50 brīvprātīgie un sestdienas dārznieki. Atbalsta un brīvprātīgo kustības Latvijā kļūst aizvien aktīvākas. Terapeitiskās dārzkopības attīstībai ir teorētiskais pamats un pieejami praktiskie risinājumi, tāpēc mēģinājumi attaisnosies.
Ja cilvēks vēlas apgūt dārza terapiju, vai tas ir izdarāms pašmācības ceļā, piemēram, video blogos, interneta vietnēs?
Labsajūtas un labklājības rehabilitācijas dārzu veidošanai dažādi mediji piedāvā visplašāko ideju klāstu, taču arī savā dārzā var izveidot atsevišķus terapeitiskās dārzkopības elementus.
Apmeklētajā Thrive Džefrija Udāla centrā Redingā ir piecas galvenās terapeitiskā dārza daļas. Vienā noris atkopšanās pacientiem pēc sirdstriekas, kuriem pakāpeniski palielina nelielo dārza darbu intensitāti (Heart and mind garden). Šeit sēdvietas un galdi ir piemēroti augu podošanai un veidošanai. Otra dārza daļa (Fun garden) ir sagatavota bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Tajā līdzās dārza rotaļlietām aug puķes ar lieliem ziediem. Trešā daļa ir dārzs neredzīgo un vājredzīgo nodarbībām (Side garden). Šeit pacienti pārvietojas pa dažādiem grants segumiem, kas atšķirīgi skan. Arī dažādie augi sniedz atšķirīgu sajūtu pieredzi, turklāt dobes izvietotas dažādā augstumā. Ceturtā daļa (Site garden) ir vide dabā, kas paredzēta garīgu problēmu risināšanai, pacientiem vien 5–10 minūtes īstenojot mazus darbiņus.
Lielāko platību piektajā dārza daļā veido dažādā augstumā paceltas 2 x 2 m dobes, kurās ar visiem dārzkopības paņēmieniem 6 mēnešu garumā dārzkopības terapeita vadībā klients, strādājot pie sevis sakārtošanas, stāda, veido un kopj nelielu dārziņu, kurā bez augiem var būt arī akmeņi, strauti, dārza rūķi un citi elementi.
Vai dārza terapijas dalībniekiem ir vecuma vai fiziskie ierobežojumi, ja neskaita to, ka ziemas mēnešos Latvijas platuma grādos, visdrīzāk, no dārza terapijas nekas nesanāks?
Vecuma ierobežojumi būtu vien pašu iedomas, bet fizisko ierobežojumu likvidēšana būtu līdzcilvēku atbildība.
Ziema ir tikpat svarīgs gadalaiks dārzam kā pārējie. Augi dārzos veidojami tā, lai ziemā var vērot to ēnas, koku un krūmu vainagi –, lai būtu izteiksmīgs zarojums, savukārt celiņi domāti to apskatīšanai. Darbošanās ar telpaugiem un ar augu sienām ziemā neapsīkst. Sekmīga pieredze ir dārznieces I. Rēdmanes dārza plāna veidošanas nodarbības aplikācijas tehnikā kopā ar Rīgas Mežciema pansionāta sirmgalvjiem. Pavasarī katra ielaminētā dārza skice tiek piesprausta dobei un dobe tiek sastādīta, kā ieplānots. Katrs var sekot dobes augšanai un pats to kopt.
Kā jums šķiet, vai dārza terapija šajā pašizolācijas laikā varētu būt veids, kā ne tikai tikt galā ar uzmācīgām domām, sliktu noskaņojumu, bet arī nodarbināt sevi ar ko lietderīgu?
Jāstāda ozoli apļa formā, lai nelabais nobīstas no sava attēla. Ja jūs domājat, ka tam neticat, liela daļa tagad drošās vietās iestādīto ozolu varēs augt vismaz turpmākos trīssimt un kāds arī piecsimt gadu. Paredziet lielajiem kokiem drošas vietas un stādiet! Īpaši, ja visapkārt redzat vienīgi pundurābeles, nocirptas tūjas un apzāģētas liepas. Iestādiet vēl papildus dažas pupu un kartupeļu dobes, kur vien varat, – arī tad, ja to parasti nekad nedarāt. Lai tā ir kā interesanta rudens ražas pieredze, taču lai nekad nekļūst par negribētu un nenovēršamu nepieciešamību.
Aivars Lukevics
Pašnodarbināts brīvdārznieks.
Publisku stādījumu veidošanā un uzturēšana.
Green Fortune asociētais dārznieks augu sienu uzturēšanā.
Tālr: 29269166
E-pasts: lukevics@latnet.lv
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada maija numurā!