Ainis Dzalbs: Onkoloģijas jautājuma risināšana ģimenes ārsta praksē

Onkoloģiskās slimības, to savlaicīga diagnostika un atbilstoša onkoloģisko pacientu aprūpe vienmēr ir bijusi un noteikti arī būs nopietns izaicinājums ne tikai primārās veselības aprūpes ārstiem, bet arī citās jomās nodarbinātajiem mediķiem. Uz onkoloģiju ir attiecināms sen zināmais – jo agrāk diagnosticē, jo labāk; jo savlaicīgāk sāk ārstēt, jo efektīvāks iznākums, tādēļ savstarpēja speciālistu sadarbība, pacientu atsaucība un līdzestība, ģimenes ārsta prakses komandas aktīva iesaiste ir noteicošie faktori, kas veicina labvēlīgu iznākumu šo slimību ārstniecībā.

Pasaules mērogā šīm slimībām ir tendence pieaugt, un var teikt, ka onkoloģisko slimību “pandēmija” ir aizsākusies jau pirms vairākiem gadu desmitiem vienlaikus ar diabēta, hipertensijas, paaugstināta holesterīna un citu neinfekcijas slimību “pandēmiju”.  Statistikas dati liecina, ka Latvijā pēdējo 30 gadu laikā jaunatklāto vēža gadījumu skaits ir dubultojies! Arī citās attīstītās pasaules valstīs strauji palielinājies onkoloģisko pacientu skaits, tāpēc pieaug veselības aprūpes sistēmas izdevumi šajā jomā un veselības un sociālās aprūpes sistēmas noslogotība, nodrošinot pakalpojumus onkoloģiskiem slimniekiem. Protams, attīstoties jaunām tehnoloģijām, īpaši farmācijas nozarē, tiek nodrošināta daudzu agrāk nedziedināmu pacientu atveseļošanās, tādējādi sniedzot saslimšanu remisiju un pagarinot dzīvildzi, taču joprojām aktuāla ir onkoloģisko slimību profilakse un agrīna diagnostika, kas ir efektīvākais veids cīņā ar šīm slimībām.

Pēdējo gadu laikā pasaulē tiek meklēti risinājumi, kā veicināt agrīnu diagnostiku un atbalstīt profilaksi, jo līdz pat 50% gadījumu onkoloģisko saslimšanu ir novēršamas. Tādējādi atkal nākas atgriezties pie sen zināmā, ka profilakse izmaksu ziņā ir daudz efektīvāka nekā ārstēšana un šo slimību grupā bieži vien arī efektīvākā. Tradicionāli profilakses jautājumus deleģē primārajai veselības aprūpei, jo tai ir priekšnosacījumi, lai realizētu profilaktisko darbu un arī agrīnu diagnostiku, ko saucam par skrīningu.

Ģimenes ārsta prakse ir pieejamākā, pacientam saprotamākā, lētākā un bieži vien dzīvesvietai tuvākā ārstniecības iestāde, kur vērsties pēc medicīniskās palīdzības. Statistikas dati norāda, ka Latvijā aptuveni 75% visu ambulatoro konsultāciju valsts sektorā nodrošina ģimenes ārsta prakses un aprūpes epizožu skaits gada laikā tuvojas astoņiem miljoniem! Tas liecina, ka ģimenes ārsta pakalpojumi ir ļoti pieprasīti un pacienti arī ar onkoloģisko slimību simptomiem visbiežāk nonāk ģimenes ārsta praksē. Arī citu valstu dati ir līdzīgi – līdz pat 85% pacientu vēršas ģimenes ārsta praksē un sūdzas par simptomiem, kas varētu būt raksturīgi onkoloģiskai slimībai.

Joprojām aktuāls ir jautājums, cik agrīna būs diagnostika un slimības iznākums, ja pacients vēršas ģimenes ārsta praksē ar sūdzībām par svara zudumu, nakts svīšanu, limfmezglu palielinājumu, taustāmu veidojumu vai atkārtotu asiņošanu. Bieži vien šādi simptomi liecina par nopietnu slimības stadiju un varbūt pat izplatību citos orgānos. Tad vienmēr aktualizējas jautājums par onkoloģiskas slimības agrīnas diagnostikas iespējām, kas nav tikušas izmantotas, slimības iemesliem un par profilakses iespējām, kas varbūt arī netika izmantotas.

Lielākoties daudzas onkoloģiskas saslimšanas ir novēršamas, tātad tas nozīmē, ka bieži vien tās nebūs iedzimtas un onkoloģiska slimība nākotnē nav liktenis, no kura nav iespējams izvairīties. Arī apzinot iedzimtas, vienveidīgas onkoloģiskas slimības ģimenē, pastāv iespēja, ka, agrīni to novērojot un diagnosticējot, var novērst slimības attīstību.

Jebkurā gadījumā profilakses jautājumi un agrīna diagnostika būs aktuāla gandrīz visās pacientu vecuma grupās – jaunākiem tā vairāk saistīsies ar izglītošanu un veselīga dzīvesveida padomiem, tātad primāru profilaksi, citām noteiktām vecuma grupām ar sekundāru profilaksi, agrīnu diagnostiku jeb skrīningu.

Runājot par primāro profilaksi, jau agrīni nepieciešams skaidrot veselīga dzīvesveida principus bērniem – gan skolās, gan pie ģimenes ārsta. Ir būtiski izglītot bērnus par veselīga uztura pamatprincipiem, veicināt fizisko aktivitāti, apzināt un novērst kaitīgos ieradumus, pārrunāt reproduktīvās veselības jautājumus ar pusaudžiem. Izrādās, ka tieši ar veselīgu dzīvesveidu, ko mēs parasti rekomendējam sirds un asinsvadu slimību, liekā svara, palielināta holesterīna un diabēta profilaksei, ir iespējams novērst arī onkoloģiskas slimības. Tieši mazkustības, taukiem un ogļhidrātiem pārbagātas diētas, smēķēšanas, pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ rodas onkoloģisko slimību pandēmija. Mēs, ģimenes ārsti, esam novērojuši, ka pieaugušo vecumā radikāli mainīt dzīvesveidu un atteikties no neveselīgajiem paradumiem ir daudz grūtāk, tādēļ ir tik svarīgi iemācīt veselīga dzīvesveida paradumus jau bērnībā.

Tāpat pie primārās profilakses pieder arī vakcinācija pret onkoloģiskām slimībām, kas ir efektīvākais un drošākais veids dažādu vēža veidu novēršanā. Patlaban ir pieejamas divas vakcīnas, kas uzskatāmi mazina onkoloģisko slimību varbūtību – pirmā ir vakcīna pret B hepatītu, otrā – pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Vakcīna pret B hepatītu, novēršot hroniskas B hepatīta formas, būtiski samazina risku hepatocelulārās karcinomas attīstībai, savukārt vakcīnai pret CPV ir daudz plašāks darbības spektrs citu vēža formu profilaksē.

Zināms, ka katrs divdesmitais audzējs ir saistīts ar cilvēka papilomas vīrusu, tā tipu ir daudz un tie ir ļoti izplatīti, taču daži spēj ierosināt ļaundabīgas slimības. Sākotnēji tika pierādīts, ka CPV ir saistība ar dzemdes kakla audzējiem, un laika gaitā izrādījās, ka teju 100% gadījumu šis vīruss ir saistīts ar audzēja veidošanos! Pēdējos gadu desmitos pierādīts, ka liela daļa dzimumorgānu un anālā apvidus audzēju, rīkles, aizdegunes, balsenes audzēju ir saistīti ar CPV. Ņemot vērā, ka inficēšanās riski dzīves laikā ir augsti gan vīriešiem, gan sievietēm, jo īpaši Austrumeiropas valstīs, kur šī vīrusa sastopamība ir vairākas reizes lielāka nekā citās Eiropas valstīs, efektīvākais šo audzēju profilakses veids ir vakcinācija pret CPV. Vakcinācijas efektivitāte ir pierādīta, jo tā samazina dzemdes kakla audzēju risku pat vairāk nekā 90% gadījumu! Tādēļ valsts jau vairākus gadus nodrošina 12 gadu vecu meiteņu vakcināciju pret CPV, taču šī vakcīna vienlīdz aktuāla ir arī zēniem, jo arī viņiem daudzas onkoloģiskas saslimšanas ir saistāmas ar šo vīrusu.

Ņemot vērā citu valstu pieredzi, svarīgākais bērnu un jauniešu vecuma grupā ir nodrošināt uz zinātniekiem atklājumiem balstītu un pārbaudītu informāciju par veselīga dzīvesveida principiem, agrīni to ieviest mācību iestādēs un mājās, kā arī nodrošināt visaptverošu pusaudžu vakcināciju pret CPV. Šeit svarīga ir ģimenes ārsta prakses komandas loma uzrunāt jauniešus un iesaistīties viņu izglītošanā, taču arī vecākiem aktīvāk jāatbalsta veselīga dzīvesveida principi un jāsadarbojas ar ģimenes ārstu vakcinācijas jautājumos.

Nākamais posms, kurā aktīvi iesaistās ģimenes ārstu prakses, ir agrīnas vēža diagnostikas programmu īstenošana. Te gan jāsaprot, ka agrīna vēža diagnostika ir iespējama atsevišķās, biežākajās onkoloģisko slimību lokalizācijās. Arī patlaban pasaulē ir neatrisināti jautājumi, kā lai agrīni diagnosticē, piemēram, aizkuņģa dziedzera, plaušu vai olnīcu vēzi. Visbiežāk šīs lokalizācijas vēzis tiek diagnosticēts simptomātiskās stadijās, t. i., vēlīnās stadijās, jo pacientiem agrīni vērā ņemamu sūdzību nav. Diemžēl tad, kad parādās subjektīvie simptomi, bieži vien radikāla terapija nav iespējama. Taču arī šīs lokalizācijas vēža gadījumā iespējams veikt agrīnāku diagnostiku, ja pacienta veselībā ir kādas kaut vai nelielas novirzes, kas varētu liecināt par onkoloģisko procesu vai, veicot profilaktiskās apskates, apzināt un novērtēt vēždraudes slimību riskus.

Par laimi, vairāku būtisku vēža lokalizāciju gadījumā ir iespējams veikt agrīnu diagnostiku, arī nepastāvot sūdzībām, un aptuveni 30% gadījumu no visām onkoloģiskām slimībām, kas tiek atklātas agrīni, ir diagnosticētas, pielietojot turpinājumā minētās metodes.

Latvijā ir trīs valsts organizētas bezmaksas vēža agrīnas diagnostikas programmas, kuru realizācijā iesaistās arī ģimenes ārsta prakses.

1. Kolorektālā (resnās zarnas) vēža skrīnings, kas paredzēts personām no 50 līdz 74 gadu vecumam. Kopš 2020. gada Latvijā pieejams jauns, vienkāršāk veicams tests. To var saņemt, apmeklējot ģimenes ārsta praksi, un tas veicams reizi gadā. Testa būtība – izmeklējot fēču paraugu, tiek izslēgts asins piejaukums. Ir zināms, ka arī agrīnas resnās zarnas vēža formas izraisa nemanāmu asiņošanu. To konstatējot ar šī testa palīdzību, ģimenes ārsts nosūta pacientu uz izmeklēšanu, lai pārliecinātos par iespējamām izmaiņām resnās zarnas gļotādā. Ieviešot jauno testu, pacientu atsaucība ir būtiski uzlabojusies. Arī ģimenes ārsta prakses aktīvāk iesaistās testa izdalē.
2. Krūts audzēja savlaicīga diagnostika sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem, pielietojot mamogrāfiju. Šī diagnostikas metode nav jauna, taču pasaules mērogā konstatēts, ka tā šobrīd ir efektīvākais veids skrīningam, lai atlasītu sievietes ar palielinātu krūts vēža risku. Izmeklējums veicams vienu reizi divos gados, saņemot uzaicinājuma vēstuli no Nacionālā veselības dienesta.
3. Dzemdes kakla vēža agrīna diagnostika, veicot onkocitoloģisko iztriepi no dzemdes kakla vienu reizi trīs gados pacientēm vecumā no 25 līdz 70 gadiem, arī saņemot uzaicinājumu no Nacionālā veselības dienesta.

Pēdējo divu skrīningu realizācijas uzraudzībā iesaistās ģimenes ārsta prakses komanda, kas atgādina par nepieciešamību apmeklēt diagnostiskās procedūras, skaidro pakalpojumu saņemšanas kārtību un nepieciešamības gadījumā atjauno uzaicinājuma vēstules. Tāpat dažās ģimenes ārsta praksēs ir iespējams veikt arī onkocitoloģisko iztriepi.

Kopš šīs programmas ir ieviestas, nevar teikt, ka pacientu atsaucība būtu ļoti liela un aptveres rādītāji būtiski pieaugtu. Dzemdes kakla un krūts vēža programmā pacientu atsaucība pēdējos gados ir ap 40%, kolorektālā vēža programmā – daudz mazāka. Minētais liecina, ka vēl būs nepieciešami būtiski laika, finanšu un cilvēkresursu ieguldījumi, lai sasniegtu vēlamo rezultātu – ap 70% aptveri skrīningā.

Pamatotu aizdomu gadījumā par onkoloģisko slimību pirmreizēji ģimenes ārsts nosūta pacientu tālākai izmeklēšanai, izmantojot tā saucamā zaļā koridora pakalpojumus. Zaļais koridors – tā ir īsceļu programma, kas ļauj medicīnas darbiniekam maksimāli ātri novirzīt pacientu pie nepieciešamā specialista vai nodrošināt nepieciešamo izmeklējumu, lai apstiprinātu vai noliegtu onkoloģisko saslimšanu. Salīdzinot ar citām pasaules valstīm, varētu teikt, ka Latvijā šī programma darbojas efektīvi un pilda izvirzīto mērķi, pacienti ātrāk nonāk pie vajadzīgā speciālista un rezultātā arī ātrāk saņem ārstēšanu.

Arī ārstēšanas jomā ir jūtams progress, pacientu uzraudzībā un aprūpē arvien vairāk pienākumu tiek deleģēts ģimenes ārsta praksei, tiek uzlabota un koordinēta speciālistu sadarbība, uzlabojas valsts apmaksātas terapijas iespējas. Ģimenes ārsta prakse vairāk orientējas uz skaidrojošo, motivējošo un atbalstošo darbu šo pacientu aprūpē, kā arī nepieciešamības gadījumā nodrošina paliatīvo un simptomātisko terapiju arī pacienta dzīvesvietā.

Lai arī cik lielas investīcijas valsts ieguldītu onkoloģisko slimību ārstēšanā, lai arī cik inovatīvas tehnoloģijas tiku ieviestas, jāsaprot, ka profilakse un agrīna diagnostika joprojām ir efektīvāka un lētāka nekā ārstēšana. Ņemot vērā, ka šobrīd, Covid-19 pandēmijas apstākļos, onkoloģisko slimību agrīna diagnostika šķiet zaudējusi aktualitāti, ģimenes ārstu vārdā atgādinu un aicinu apdomāt, vai esat veikuši valsts apmaksātos diagnostiskos izmeklējumus, ja esat noteiktā mērķgrupā, vai meitenes ir savlaicīgi vakcinētas pret CPV, vai ir iespējams, ka kādu laiku pašsajūta ir pasliktinājusies, ko nevar izskaidrot ar kādu īslaicīgu vai pārejošu iemeslu. Ja tas tā ir, noteikti sazinieties ar ģimene ārsta praksi, lai pārrunātu nepieciešamos izmeklējumus un noskaidrotu pašsajūtas izmaiņu iemeslus.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!