Aigars Pētersons: Nav labākas izvēles, kur studēt, kā Rīgas Stradiņa universitāte

Kāpēc es nevēlējos fotografēties melnajā talārā ar rektora ķēdi un smalko bereti? Vienkārši – rektors es būšu tikai pēc inaugurācijas 1. februārī. Līdz tam laikam es esmu rektors pēc Ministru kabineta rīkojuma, pēc Universitātes Satversmes sapulces balsojuma un varbūt pēc VID dokumentācijas. Studentiem un docētājiem rektors es būšu tikai tad, kad žurnāls jau būs iznācis vai vismaz nosūtīts uz druku.

Kļūt par Rīgas Stradiņa universitātes rektoru – tas ir milzīgs gods un milzīga atbildība. Esmu šajā augstskolā studējis, mācījies pēc augstskolas specialitāti, strādājis par asistentu, docentu, profesoru un dekānu. Šī augstskola ir visa mana dzīve. Un šobrīd esmu gatavs šo augstskolu vadīt, protams, vadīt draudzīgā komandā ar profesūru, ekonomistiem, juristiem, grāmatvežiem un studentiem. Patiesībā man studentu viedoklis ir pats būtiskākais.

Ilgus gadus mūsu universitāte cīnījās ar finanšu grūtībām, kā jau tas bija visās valsts institūcijās. Man šķiet, ka maniem priekšgājējiem profesoriem Jānim Vētram un Jānim Gardovskim bija izcilas idejas un ģeniāls skatījums, bet ikdienā viņi atradās pārskrējienos no Finanšu uz Izglītības un zinātnes ministriju, starp VID un Valsts kasi, diskusijās ar celtniekiem un slimnīcu vadītājiem, ar likumdevējiem un burta kalpiem. Man šķiet, ka mani priekšgājēji bija spiesti gandrīz visu savu dzīvi pakārtot, cenšoties augstskolai nopelnīt un izcīnīt naudu, lai varētu studentus mācīt, bet pasniedzējiem samaksāt par darbu. Un viņu darbs ir vainagojies ar panākumiem – manu priekšgājēju laikā Rīgas Stradiņa universitāte ir kļuvusi par turīgu iestādi. Es ceru, ka vairāk varēšu atlicināt laiku studentiem.

Es nezinu nevienu labāku vietu, kur mācīties. Jā, es teicu – mācīties, nevis augstskolu, kuru absolvēt. Studijas Rīgas Stradiņa universitātē nozīmē mācīties, mācīties, nu gandrīz tā, kā Ļeņins teica. Citu augstskolu studenti piestrādā vairākos darbos, brauc slēpot vai iet uz dančiem, mūsu mediķi mācās anatomikumā visu dienu, bet pēc tam mājās vai kopmītnēs – vakaru un nakti. Medicīnas studenti mācās daudzkārt vairāk nekā jebkuras citas zinības apguvēji. Nē, es nemēģinu apgalvot, ka nemēdz būt topošie juristi vai topošie inženieri, kas augas dienas un naktis pavada mācībās. Bet medicīnas studenti itin visi augas dienas un naktis pavada mācoties.

Un tāpēc ārsti vidēji ir zinošāki, plašāku redzesloku, labāku atmiņu un lielāku kreativitāti nekā vidēji jebkuras citas specialitātes ļaudis. Te nudien es nedomāju, ka visi ārsti varētu gleznot vai komponēt, bet daudzi no viņiem tiešām ir ļoti radoši gan kā mākslinieki, gan kā mūziķi, un tas – vienlaikus garām darba stundām.

Medicīnas studijas ir ilgas – seši gari gadi, ļoti dažādi priekšmeti. Nu kaut vai salīdziniet – bērnu ķirurģija un patoloģiskā anatomija. Bērnu ķirurgs komunicē ar bērnu, viņa māmiņu, bet pēc tam viņam vēl jāveic operācija, kas ir milzīga atbildība. Patologanatoma atbildība gan nav mazāka, tieši tas, ko viņš redz mikroskopā un nosaka ar savām metodēm, izšķir ārstēšanas taktiku. Tieši patologanatoms ir galvenais speciālists, kas nosaka – šo vēzi var operēt un starot, bet šo – vispirms ārstēsim ar zālēm. Un studentam ir jāapgūst gan bērnu ķirurģija, gan spēja skatīties mikroskopā, gan daudz kas cits.

Bet pēc tiem sešiem gadiem nāk rezidentūra, kas ir vēl četri pieci gari, grūti, slikti apmaksāti mācību un darba gadi, kamēr jaunais ārsts apgūst savu specialitāti. Un man gribētos teikt – pēc pieciem rezidentūras gadiem nāk vēl trīs vai četri doktorantūras gadi. Un pēc tam – visu mūžu mācības gan žurnālos, gan grāmatās, gan kongresos, gan pie citiem speciālistiem – lai varētu mācīt citus. Un kas tur ir pats skaistākais – visu mūžu mācies un dzen Alcheimera slimību prom. Ārsti, kas visu mūžu mācās, neslimo ar demenci. Šogad 98 gadu vecumā mūžībā aizgāja docente Tamāra Čēma. Viņa par bērnu ķirurģi bija strādājusi gan pie profesora Aleksandra Bieziņa, gan profesora Jāņa Gaujēna un cik daudz bērnu dzīvību izglābusi. Bet līdz saviem 98 gadiem lasīja bērnu ķirurģijas jaunumus dažādos žurnālos un zināja daudz ko tādu, ko mēs ikdienas steigā palaidām garām.

Kā bērnu ķirurgam man gribas lūgt: mīļie vecāki, esiet modri! Neļaujiet bērna rokās nonākt ķimikālijām, kur nu vēl etiķa esencei vai sārmiem. Atcerieties, ka bērns palīdīs visur, zem kā var palīst un atradīs pat rūpīgi noslēptas bīstamas vielas. Bērni daudz labāk māk atslēgt visas atslēdziņas un attaisīt krampīšus, ko pat vecmāmiņai neizdodas attaisīt. Un vēl viņi neticami ātri iemācās uzrāpties uz palodzes, ja vien logs ir vaļā. Māmiņām un tētiem visu laiku ir jābūt modriem. Mums katru dienu slimnīcā tiek atvests kāds vecāku neuzmanības upuris.

Bet atgriezīsimies pie studijām. Lai cik grūti studēt, lai cik grūti rezidentūrā, lai cik sarežģīti doktorantūrā, nav nekā labāka un skaistāka par mediķa mūžu. Tas ir piepildījums un gandarījums. Vecāki! Stāstiet saviem bērniem – ja vēlies bagātu mūžu, ej studēt medicīnu. Es ticu, ka tiem studentiem, kas šobrīd mācās vai nākamajiem studentiem, mediķa mūžs būs ne tikai garīgi, bet arī finansiāli bagāts.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada februāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!