Aigars Pētersons: Bērnu traumatisma ziņā esam līderi

Aigars Pētersons: “Nekur neesmu redzējis tādu bērnu dzīvo rindu ar smagām traumām, tikai Latvijā!”

Lai arī Latvijā nav vienotas bērnu traumatisma statistikas, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas dati ir šokējoši – tikai viena vasaras mēneša laikā neatliekamās palīdzības nodaļā ar dažādām traumām pabijuši 913 bērni! Rīgas Stradiņa universitātes rektors profesors AIGARS PĒTERSONS atzīst, ka Latvija Eiropas Savienībā izceļas ar ļoti bēdīgiem rādītājiem – mūsu valsts bērnu traumatisma ziņā ir līderpozīcijā.

Kā un vai ir iespējams novērst bērnu traumas? Kurš vainojams? Kāda ir vecāku, skolotāju, ģimenes ārstu loma?

– Cik cieša saistība ir bērnu traumatismam ar vecāku saprašanu un izglītošanos šajos jautājumos?

– Vecāku un sabiedrības izglītošana ir ārkārtīgi būtiska, faktiski tas ir galvenais stūrakmens bērnu traumu novēršanā. Kā mēs varam mazināt bērnu traumatismu? Pirmkārt, varam vairāk izglītot jaunos vecākus. Otrkārt, potenciālos pacientus – bērnus. Treškārt, pedagogus, pasniedzējus un/vai ģimenes ārstus. Un varam veidot arī sabiedrības viedokli ar dažādām atbalsta kampaņām.

Vecāku izglītošana jāsāk jau tad, kad bērniņš vēl nav nācis pasaulē. Tāpēc daudzās augsti attīstītās valstīs, piemēram, Skandināvijas valstīs, pirms bērns nāk pasaulē, ģimenei ir jāapmeklē speciāli kursi par bērnu drošību. Šajos kursos viss tiek pateikts – kur jāliek bērna gultiņa, kā jāgatavojas dzemdībām, kāds bērna autosēdeklītis ir jāiegādājas utt. Es pat zinu, ka, piemēram, Norvēģijā, ja autosēdeklītis nav sagādāts, zīdaini no dzemdību nodaļas neizraksta. Starp citu, šādas rekomendācijas ir izstrādātas arī Latvijā un ir atrodamas Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Tās ir publicētas 2017. gadā. Jaunie vecāki ir jāinformē par šiem jautājumiem vēl pirms bērniņa nākšanas pasaulē.

Vienas no smagākajām traumām ir tā dēvētās “mājas traumas”. Bērnu traumatismu var analizēt atbilstoši bērnu vecumam. Pirmajā grupā ir bērniņi jau no dzimšanas brīža, otrajā – no viena līdz četriem gadiem, abās šajās grupās pārsvarā tiek gūtas sadzīves traumas – mājās, pagalmā. Protams, visās bērna vecuma grupās traumas ir ļoti atšķirīgas, taču vienojošais elements ir tas, ka tās nereti ir ārkārtīgi bīstamas, sākot ar nosmakšanu zīdaiņiem un beidzot ar slīkšanas gadījumiem bērniem līdz četru piecu gadu vecumam.

Noteikti pirms bērna nākšanas pasaulē ģimenes ārstam vai ārstam, kurš uzrauga sievietes grūtniecību, vispareizāk būtu pārbaudīt, kā jaunā ģimene ir sagatavojusies bērniņa ienākšanai pasaulē un cik droša būs šī pasaule. Tā tam vajadzētu būt ideālā variantā. Es zinu, ka līdzīgs modelis atsevišķās Latvijas pašvaldībās tiek īstenots, bet tā ir pašu pašvaldību iniciatīva, valsts mērogā diemžēl tas netiek organizēts.

Strādājot ar vecākiem, milzīga uzmanība izglītošanas jautājumiem jāpievērš brīdī, kad bērniņš ir jau piedzimis un atvests mājās. Piemēram, kad ģimenes ārsts nāk mājas vizītē, viņam būtu jānovērtē apstākļi un to drošums: kur atrodas pārtinamais galdiņš, kur atrodas siltuma elementi, cik kas atrodas augstu vai, gluži pretēji, – zemu un cik šī vide ir droša mazulim. Šim “uzraudzības” darbam ir jāturpinās visu sadarbības laiku, jo katram bērna vecuma periodam ir raksturīgas atšķirīgas traumas. Tas, kas ir aktuāls bērna pirmajā dzīves gadā, vairs nav aktuāls pusaudžu vecumā.

Es nešaubos, ka vecāku ziņā ir vismaz 70% no tām iespējām, kā un cik sekmīgi varam novērst bērnu traumatismu.

– Vai ir kāda konkrēta bērnu vecuma grupa, kad varētu teikt – šajā vecumā bērni traumas gūst visbiežāk?

– Tā nevarētu teikt gan, jo traumas bērni gūst pilnīgi visās vecuma grupās. Un dažādās vecuma grupās atšķiras arī galvenie ārējās nāves cēloņi. Līdz gada vecumam tie lielākoties ir elpošanas apdraudējumi, aizrīšanās un nosmakšana. No viena līdz četru gadu vecumam – noslīkšana. No piecu līdz 14 gadu vecumam – transporta negadījumi. Diemžēl šajā mazo bērnu vecuma grupā, vidēji līdz piecu gadu vecumam, Latvija traumatisma ziņā pārliecinoši ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā. Pārējās vecuma grupās Latvija ir otrajā un trešajā vietā Eiropas Savienībā, kas, jāatzīst, tāpat ir ļoti bēdīgs rādītājs. Jāpiemin arī tas, ka Latvijā ir ļoti daudz bērnu invalīdu, īpaši to, kam pirmreizēja invaliditāte radusies pēc traumām.

– Pieminētās sadzīves traumas reizēm ir ļoti smagas un vienā un tajā pašā ģimenē pat mēdz atkārtoties. Vai jāsecina, ka pie tām tomēr vainīgi ir vecāki, nevis hiperaktīvs bērns vai apstākļu sakritība?

– Jāņem vērā tas, ka jebkura reize, kad bērns gūst kādu traumu, ir stresa situācija ģimenē – stresa situācija pacientam, vecākiem. Protams, tā ir krīzes situācija. Un, kā zināms, cilvēki krīzes situācijās reaģē un uzvedas ļoti dažādi. Nedomāju, ka pareizais ceļš šādos gadījumos ir vainīgo meklēšana. Īstais ceļš ir šo gadījumu analīze un secinājumu izdarīšana, un vissvarīgākais – kļūdu labojums! Mums ir jāpanāk, lai šādā vai līdzīgā situācijā, kas jau reiz notikusi, vecāki neatkārtotu to pašu kļūdu. Diemžēl atsevišķās ģimenēs mēs patiešām esam novērojuši, ka “kļūdu labojumi” netiek veikti. Mēs redzam, ka traumas konkrētajā ģimenē ir regulāras un secinājumi netiek izdarīti. Protams, te nav runa par vardarbību ģimenē – tā jau ir cita tēma. Ar šo es domāju dažādus negadījumus.

Tāpēc atkal un atkal ir jāatgriežas pie jūsu pirmā jautājuma – vecāku izglītošanas un pašu sapratnes. Tamdēļ jau bērnam ir vecāki, kas ar mīlestību un milzīgu pacietību palīdz bērnam tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām, kuras bērns savā vecumā vēl nav piedzīvojis. Piemēram, pirmais gājiens mājās no skolas, pirmais brauciens ar velosipēdu, pirmais brauciens sabiedriskajā transportā vai brauciens ar slēpēm no kalna. Visas šīs situācijas mēs kā pieaugušie labi zinām un varam palīdzēt bērnam iemācīties gan drošu rīcību, gan novērst iespējamos traumu riskus. Piemēram, pieminētās “mājas traumas” patiešām ir dominējošās mazo bērnu grupā līdz piecu gadu vecumam, un kurš gan cits, ja ne vecāki, ir atbildīgi, lai mājās vide būtu droša?

– Vecāku izglītošanai noteikti ļoti noderīgas būtu arī dažādas reklāmas un sociālās kampaņas. Dažkārt jaunie vecāki patiešām var neaizdomāties par dažām lietām, kas patiesībā var būt ļoti bīstamas…

– Jā, protams. Jāizmanto visi iespējamie izglītošanas kanāli. Taču es uzskatu, ka viena no iedarbīgākajām metodēm ir tā sauktā šoka terapija. Ļoti populāra šī “terapija” ir gan Zviedrijā, gan Apvienotajā Karalistē – televīzijā, internetā ziņo, ka konkrētā laika periodā bojā gājis ir konkrēts skaits bērnu, un kadros rāda šaušalīgu satiksmes negadījumu skatus, piemēram, ka bērns ir gājis bojā tikai tāpēc, ka avārijas brīdī nav bijis piesprādzēts un neatradās autokrēsliņā. Vai arī nodarbojies ar sportu bez aizsargājošā ekipējuma un tamlīdzīgi. Bet arī šai “šoka terapijai” ir jābūt regulārai, un tad var sacīt – jā, tā patiešām darbojas.

Tikpat veiksmīga metode ir pašu bērnu izglītošana skolā vai bērnudārzā. Piemēram, ja tētis bērnu sēdina automašīnā bez autokrēsliņa, tad bērns pats pajautās: “Tēti, bet kur ir mans sēdeklītis?” Un bērns, kas brauc ar velosipēdu, vecākiem paprasīs – kur ir mana ķiverīte, ja tāda nav iedota. Ļoti svarīgs aspekts – nekad neviena izglītošana nebūs sekmīga, ja ģimenē pieaugušie nerādīs bērniem pozitīvu piemēru. Piemēram, paši brauks bez veloķiverēm un brīnīsies, kāpēc gan bērns negrib tādu likt galvā? Vai paši automašīnā brauks, nepiesprādzējuši drošības jostas…

– Bet aizvien vēl ir daudz vecāku, kas uzskata, ka aizbraukt tepat līdz veikalam taču var arī tāpat – kam to sēdeklīti? Bieži kā arguments atskan – bet mēs paši bērnībā braucām bez autosēdekļiem un visi esam izauguši sveiki un veseli…

– Tas nav uz statistiku balstīts novērojums. Diemžēl Latvijā nav bērnu traumu veidu reģistra. Nav! Par to runā jau 15–20 gadus, un ir bijuši mēģinājumi tādu radīt, bet vienmēr ir atradies kāds iemesls, kāpēc šī iecere tā arī ir palikusi tikai iecere. Daudzas ārstniecības iestādes, piemēram, uzskata, ka nav jāpilda atskaites, ka tas ir tikai lieks laika patēriņš, taču tieši atskaitēs mēs redzam, kāda veida traumas bijušas! Diemžēl pagaidām mums nav pilnvērtīgas statistikas.

Runājot par to, ka mēs visi esam braukuši bez autosēdekļiem un visi esam sveiki un veseli, – cilvēkiem ir ļoti raksturīgi balstīt savu viedokli uz savu pieredzi, taču jāsaprot, ka pieredze nav tas pats, kas kopējie statistikas dati vai zinātniski pierādījumi. Un tas nevar būt arguments, kāpēc neievērot drošību.

Runājot par tiem datiem, kas Latvijā ir pieejami, rādītāji ir bēdīgi – lai gan bērnu kopējais skaits samazinās, bērnu traumatisms lēnām, bet katru gadu palielinās.

Es esmu strādājis un pabijis daudzās bērnu slimnīcās dažādās Eiropas valstīs un ASV, un varu teikt, ka tas, kas notiek Latvijā neatliekamās palīdzības nodaļā, nenotiek nekur citur. Nevienā citā valstī es neesmu redzējis, ka dzīvā rindā sēž pacienti ar pārsistām galvām, salauztiem kauliem, apdegumiem, norautiem pirkstiem un citām smagām traumām.

– Vai tagad ir nākušas klāt tāda veida traumas, kuras varētu nosaukt par “jaunām” traumām?

– Šajā sadaļā noteikti var pieskaitīt batutu traumas – pēdējo gadu laikā tās ir patiešām biežas, turklāt tās ir vienas no smagākajām traumām, kādas vien mēdz būt. Parasti ir ne tikai kaulu lūzumi, piemēram, roku un atslēgkaulu, bet arī ļoti nopietnas centrālās nervu sistēmas traumas. Tāpat arī ļoti smagas mugurkaulu traumas, kas draud pat ar invaliditāti visas dzīves garumā. 

Klasisks piemērs ir arī elektroskūteri. Tagad redzam, cik daudz to ir parādījies uz ielām. Diemžēl aug arī traumu statistika. Daudzi gūst patiešām smagas traumas, kas prasa ilgstošu ārstēšanos, un rezultāts var būt arī invalīda statuss. Valsts, kurai vajadzētu atbildēt par noteikumu radīšanu, lai šis elektroskūteris būtu drošs transporta līdzeklis gan pašam braucējam, gan citiem, kas atrodas uz ielas, nedara neko. Piemēram, Francijā ir spēkā likums, kas aizliedz ar elektroskūteriem braukt pa parkiem, pa ietvēm, ar to ir aizliegts braukt bērniem līdz konkrētam vecumam. Mums nav nekādu noteikumu – ņem un brauc. Tagad gan beidzot par to sāk vismaz runāt.

– Tomēr bieži Latvijā ir tā, ka likums “uz papīra” ir, bet nav tā kontroles.

– Jā, tā ir! Es atceros savu cīņu ar etiķa esenci – vajadzēja paiet gandrīz deviņiem gadiem, lai kaut kas mainītos! Katru gadu etiķa esenci iedzēra aptuveni 30–40 bērnu – kļuva par invalīdiem vai aizgāja bojā, pārdzīvoja neskaitāmas operācijas barības vada aizvietošanai. Deviņi gari gadi, kamēr attiecīgās ministrijas saprata, ka ir jāieraksta likumā, ka pārtikas veikalu plauktos nedrīkst būt koncentrēta etiķskābe. Protams, arī tagad vēl gadās šāda veida traumas, bet lielākoties tiek iedzertas sadzīves ķīmikālijas – tīrīšanas līdzekļi – un atkal un atkal ir jārunā par drošu vidi mājās. Taču traumas ar etiķskābi ir samazinājušās līdz minimumam.

– Vai salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu – bērnu traumatisma statistika ir līdzīga?

– Igauņi ir diezgan būtiski atrāvušies pozitīvā virzienā, viņiem ir speciāla politika, kā ierobežot bērnu traumatismu, un šo politiku viņiem palīdzēja izstrādāt un ieviesa Somija. Igaunijā ir reāli un ļoti lieli sodi par veloķiveres nevilkšanu vai bērna vešanu automašīnā bez autokrēsliņa. Skolās ir drošības mācība. Un tās autori ir somi. 

Diemžēl kopā ar lietuviešiem joprojām turamies statistikas augšgalā, un traumatisma rādītāji, kā jau sarunas sākumā minēju, Latvijā sasniedz katastrofālus skaitļus.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumatisma statistika par 2018. gadu:

Kopējais skaits: 20 776 gadījumi

Biežākās traumas:

1. Kritieni un sasitumi
2. Ceļu satiksmes negadījumi
3. Suņu kodumi
4. Apdegumi
5. Negadījumi uz batuta
6. Apēsti medikamenti
7. Seksuāla, fiziska, emocionāla vardarbība
8. Psihotropās vielas

Viens vasaras mēnesis Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā:

• Kopumā viena mēneša laikā slimnīcā pēc palīdzības vērsušies 913 bērni.
• 248 gadījumos traumas gūtas, krītot no mēbelēm, trepēm, kokiem, sētām. Arī uzkrītot smagiem priekšmetiem, durvīs ieverot pirkstus.
• 206 gadījumos bērni guvuši traumas, krītot no velosipēda, motorollera vai skrituļdēļa.
• 104 gadījumos – krītot rotaļlaukumā, atrakciju parkā, krītot no šūpolēm.
• 78 gadījumos savainojas, lēkājot uz batuta, nokrītot no tā.
• 50 gadījumos – norīti svešķermeņi, iedzerti indīgi, ķīmiski šķidrumi, apēsti medikamenti.
• 49 gadījumos – aplejas ar karstu šķidrumu, pieskaras grilam, iekāpj oglēs.
• 30 gadījumos – sakoduši suņi, saskrāpējuši, sakoduši kaķi vai bērni guvuši traumas no zirgiem.

Ko visbiežāk traumē vasarā?

• 299 gadījumos – roku traumas
• 259 gadījumos – galvas traumas
• 224 gadījumos – kāju traumas
• 145 gadījumos – visa ķermeņa traumas

Kas guvuši vairāk traumu – zēni vai meitenes?

Viena vasaras mēneša laikā traumas guva 537 zēni un 376 meitenes.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!