Agnese Sperga: Mākslīgais skaistums

Kas sievieti pamudina mākslīgi uzlabot ārējo izskatu

Ar mākslīgu ārienes uzlabošanu saprot gan uzlabojumus, kas veikti ar grimu, gan dažādu invazīvu vai neinvazīvu estētisku (kosmētisku), piemēram, estētiskās dermatoloģijas procedūru vai kosmētiskās ķirurģijas palīdzību. Mūsdienās, kad estētiskās procedūras kļūst arvien pieejamākas, daudzas dāmas vai nu plāno uzlabot savu estētisko koptēlu, vai to jau ir izdarījušas. Un lai gan šķiet, ka primārais iemesls šādai izvēlei ir ārēji redzams – “deguns kā kartupelis”, “krunkaini plakstiņi”, “dziļas pieres grumbas”, “resnas ciskas”, “plānas lūpas”, taču bieži vien īstais iemesls ir emocionāls, proti, saistīts ar sievietes paštēlu – kā viņa uztver sevi, tostarp ķermeni, kāda ir viņas pašvērtība, kāds ir ideālais priekšstats par sevi un pašsajūta kopumā. Svarīgi ir arī tas, kā sieviete uztver ar novecošanos saistītās gan fiziskās, gan emocionālās pārmaiņas.

Sievietes paštēls – kā tas ietekmē (ne-)apmierinātību ar ķermeņa izskatu

Paštēls ir sievietes priekšstats (koncepts) un sevis izjūta. Šis priekšstats ļauj sievietei aprakstīt sevi, piešķirt sev raksturīgās iezīmes – inteliģenta, skaista, talantīga, labsirdīga vai aizmāršīga, slinka, gausa u. c. Šīs pazīmes veido kopēju attēlojumu par sievietes stiprajām pusēm un trūkumiem. Sievietes paštēls ietver arī sava ķermeņa uztveri. Tas atspoguļo to, kā sieviete domā, jūtas un attiecas pret savām fiziskajām īpašībām, tostarp pret ķermeņa izskatu.

Sievietes paštēls veidojas ciešā saistībā ar sievietes pieredzi. Būtiska loma ir attiecību pieredzei, īpaši agrīnā vecumā – ģimenē un ar citiem tuviem cilvēkiem (vecvecākiem, tantēm, onkuļiem u. c.). Izšķiroša ir šo tuvo cilvēku attieksme pret viņu kā personību – viņas emocijām, īpašajiem talantiem un interesēm, spējām un vērtībām, kā arī attieksme pret ķermeni un ārējo koptēlu (gaumi, stilu, izskatu, fizisko spēku, pievilcību). Šī attieksme ir kā spogulis, kas jaunai meitenei parāda viņas tēlu un formē to, ko meitene par sevi domā un jūt. Šis spoguļattēls, ko topošā sieviete par sevi redz, var būt īsts jeb reāls vai sagrozīts jeb izkropļots. Citi meiteni var atspoguļot tuvu realitātei – veselīgi vai caur pašu sagrozītu prizmu – neveselīgi. Piemēram, māte, kas pati jūtas slikti, var pašas nepieņemamās īpašības un jūtas piedēvēt meitai. Proti, māte, kas vienmēr bijusi ar lieko svaru, var nemitīgi meitu kritizēt par ķermeņa formām vai apsaukāt viņu par resnu un neglītu. Runājot par ķermeņa tēlu, to papildus ģimenei stipri ietekmē arī kultūras un sabiedrības noteiktie ārējā izskata standarti. Meitenei svarīga ir arī vienaudžu attieksme.

Balstoties uz šo spoguļattēlu, sievietei veidojas vai nu veselīgs, vai neveselīgs paštēls. Veselīga paštēla gadījumā sieviete spēj apzināties savu vērtību un potenciālus, vienlaikus pieņemot savus trūkumus un ierobežojumus. Savukārt neveselīga paštēla gadījumā sieviete koncentrējas uz savām nepilnībām un kļūdām, sagrozot realitāti.

Tas, kā sieviete domā par sevi, ietekmē to, kā viņa jūtas un kā mijiedarbojas ar citiem un apkārtējo pasauli. Veselīgs paštēls nosaka labu emocionālo un fizisko sajūtu. Sieviete, kas jūt labsajūtu gan fiziski, gan emocionāli, ir apmierināta ar savu ķermeni, ko fundamentāli neizmaina ārēji mainīgie apstākļi (sejas toņa izmaiņas, pumpas parādīšanās, slikta “matu diena”). Jebkurai sievietei ir dienas, kad viņa jūtas labāk sava izskata dēļ, un ir dienas, kad sliktāk, taču tā ir normāla uztveres fluktuācija, kas būtiski neizmaina sievietes attieksmi pret savu izskatu, viņa tāpat jūtas apmierināta ar savu ķermeni. Savukārt neveselīgs paštēls var mazināt sievietes apmierinātību un spēju justies labi gan fiziski, gan emocionāli. Tas arī ietekmē sievietes ķermeņa uztveri, tas bieži būs nekonsekvents un mainīgs, mazākās pārmaiņas ārējā izskatā (vasarraibumu, pūtītes parādīšanās) var būtiski mainīt sievietes attieksmi pret savu ķermeni, arī citu attieksme un izteikumi tiks uztverti ļoti jūtīgi.

Ideālais “Es” – uz ko sieviete tiecas savā izskatā

Ikvienam cilvēkam ir ideālais priekšstats par sevi jeb ideālais “Es”, respektīvi, tas, kādam būtu jābūt, uz ko būtu jātiecas gan personīgo īpašību, morālo vērtību un inteliģences ziņā, gan arī izskata un koptēla ziņā. Tas nosaka arī cilvēka pašvērtējumu, tātad savu spēju un īpašību vērtējumu attiecībā pret šo konkrēto atskaites punktu, tātad ideālo “Es”. Šī atskaites punkta pamati veidojas ģimenē. Un caur šo prizmu tiek papildināti sabiedrības un citu tuvu cilvēku vai autoritāšu (draugu, skolotāju, sabiedrībā pazīstamu cilvēku – slavenību, TV zvaigžņu u. c.) iespaidā. Pretstatā šim ideālajam “Es” ir reālais “Es” – tas, kādu sevi cilvēks reāli saskata – ar savām stiprajām un vājajām pusēm. Varētu teikt, ka šis reālais “Es” ir cilvēka paštēls. Cilvēkiem, kas ir audzināti ļoti prasīgos un striktos apstākļos, kā arī bieži kritizēti gan par uzvedību, gan izskatu, veidojas ļoti augsts un nereāli sasniedzams ideāls. Jāpiebilst, ka šāds “Es” rodas arī ģimenēs, kur bērns vecākus drīzāk ir redzējis kā piemērus, kuriem nelīdzināties. Tātad šajā gadījumā veidojas ļoti liela disonanse starp reālo un ideālo “Es”. Šajā gadījumā cilvēkam rodas izjūta, ka nekad netiks sasniegts šis ideāls, turklāt, jo lielāka ir šī disonanse, jo lielāka neapmierinātība ar sevi un zemāks pašvērtējums. Tādējādi šīs sievietes vieglāk var ietekmēt sabiedrība, mediji, citu viedoklis par to, kā viņām būtu jāizskatās, turklāt viņas ir tendētas justies ar savu izskatu neapmierinātas. Jāpiebilst, ka ļoti augsts ideālais “Es” rada izkropļotu priekšstatu par reālo sevi, jo, nemitīgi salīdzinot ideālu ar realitāti, cilvēks sevi devalvē, redz sliktāku, nekā viņš patiesībā ir. Tādā gadījumā citiem varētu šķist, ka ar šīs sievietes izskatu viss ir pilnīgā kārtībā, taču viņa pati pastāv uz to, ka kaut kas nav labi un ir jāveic uzlabojumi (piemēram, jāmazina grumbas, jāuzlabo sejas āda, jāizbalina zobi, jāveic tauku atsūkšana), jo nekad nav gana labi, ideāls ir kaut kur ļoti tālu.

Turklāt gadījumos, kad vecāki vairāk saskatīti kā piemērs, kuram nevajadzētu līdzināties, vai attiecības bijušas emocionāli ļoti sarežģītas, var novērot, ka cilvēki ir neapmierināti ar savām ārējā izskata iezīmēm, piemēram, plakstiņiem, degunu, ausīm, vaigiem, augšstilbiem, kas viņiem atgādina vecākus. Turklāt ir bieži dzirdēts, ka kāds no radiniekiem to ir uzsvēris – “tev jau tas tēva milzīgais deguns” vai “tev jau tā mātes augstā piere”. Tad rodas izjūta, ka, atbrīvojoties no šīm līdzīgajām fiziskajām īpašībām, sieviete it kā atbrīvosies arī no nepatīkamām atmiņām un sāpīgām izjūtām, piemēram, kauna, aizvainojuma, bailēm, bezspēcības, kas saistītas ar bērnību. Tādējādi varētu šķist, ka viņa atbrīvosies arī no tām īpašībām, kas atgādina kādu no vecākiem vai abus, ar kuriem attiecības nav bijušas tās sirsnīgākās.

Sievietes personība nosaka izskata lomu paštēlā

Sievietes paštēls nav atdalāms no viņas personības un ar to saistītu individuālu uzvedības, manieru, vēlmju, emocionālu sarežģījumu un vērtību sistēmu. Tas noteiks, kādu lomu sievietes paštēlā ieņems āriene un kādu iespaidu par sevi ar ārējo tēlu viņa vēlēsies atstāt uz citiem, kā arī to, uz ko vēlēsies likt uzsvaru, kam pievērst uzmanību un ko paslēpt un notušēt. Tā, piemēram, sieviete, kura iekšēji jūtas ļoti tukša un nedroša un vienlaikus vēlas iekļauties cilvēkos, būt populāra konkrētā grupā, kompensatori varētu izcelt savu ārieni, turklāt, ja viņai ir ļoti svarīga arī citu apbrīna, tad jo īpaši svarīgs būs ļoti izkopts un perfekts izskats. Ja ģimenē izskatam tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība, tad pastāv liela varbūtība, ka tas būs tas, kam lielu daļu no sava apzinātā vecuma sieviete pievērsīsies. Šāda pastiprināta uzmanība ģimenē ir varējusi izpausties, piemēram, gadījumā, ja sieviete no ģimenes un radiniekiem labus vārdus ir saņēmusi tikai par izskatu – “tas, ka tu esi tik tieva, tas gan ir forši”, taču novērtējums par viņas personības labajām īpašībām, talantiem, interesēm nekad nav ticis ievērots un arī novērtēts. Turklāt tas, ka novērtējums ir izteikts par izskatu, nenozīmē, ka tas nav vienlaikus arī kritizēts – “kas tev tā par gaumi?”, “tu tiešām ar tiem izspūrušajiem matiem iesi uz skolu?”, “šausmas, pietušē taču to lielo pumpu, kas tev uz pieres!”, “tev nu gan tas smaids nav diez ko pievilcīgs, labāk nesmaidi tik plaši”. Šādā gadījumā sievietei rodas pārliecība, ka vienīgais, kas viņā var tikt novērtēts, ir viņas izskats. Vienlaikus viņa jūt spiedienu tajā kaut ko nemitīgi uzlabot. Tad sieviete visādos veidos centīsies izskatīties labi un saņemt atzinību no citiem par savu izskatu – gan ar apģērbu un grimu, gan ķermeņa formām.

Trauksme par novecošanu kā iemesls ķermeņa uzlabojumu veikšanai

Daudzas sievietes sapņo par mūžīgu jaunību un skaistumu, un ir cilvēcīgi saprotama šo dāmu vēlme izskatīties jaunām iespējami ilgāku laiku. Taču šī vēlme par mūžīgu jaunību vienlaikus nāk ar grūtībām un varbūt pat nespēju pieņemt novecošanos. Tas īpaši aktuāli kļūst pēc 30 un 40 gadu vecuma, kad sāk parādīties izteiktas novecošanās pazīmes (ādas elastīguma zudums, turgora samazināšanās, ekspresijas grumbiņu padziļināšanās u. c.). Novecošana daļai sieviešu var radīt lielu trauksmi (specifiska reakcija uz stresu, kam raksturīgs izteikts bažīgums par nākotni, un nākotnes iztēlošanās negatīvā gaismā). Trauksme izteiktāka būs tām sievietēm, kurām ir grūti tolerēt neziņu par nākotni un to, ka nevar to kontrolēt. Jāpiebilst, ka novecošanās nāk ar lielu daļu nezināmā. Cilvēks nezina, kā tieši novecos, cik ļoti zudīs fiziskā varēšana, kādas slimības piemeklēs un cik lielas krunkas parādīsies sejā. Šo neziņu bieži vien aizpilda dažādas nepatīkamas fantāzijas par to, kas notiks, kad tas pienāks. Piemēram, par to, ka neiederēsies, tiks atstumta vai pazaudēs vēlamo uzmanību, attiecības, nodarbošanos, kas arī varētu rezultēties bailēs par pamestību, vientulību, kaunu vai radīt šķietamu bezspēcības izjūtu. Lai gan šīs ir tikai fantāzijas, taču tās rada pavisam reālu trauksmi, kas liek noliegt neizbēgamo un rast “risinājumu”. Viens no tiem šādā gadījumā ir novecošanās attālināšana ar estētisku procedūru palīdzību. Tas rada iespaidu, ka novecošanās tiek attālināta un tādējādi arī trauksmi uz laiku var atlikt vai mazināt.

Mūsdienu kultūra cildina mūžīgā skaistuma un jaunības saglabāšanu. Taču tas lielā mērā ir pretrunā ar cilvēka emocionālajiem notikumiem. Lai arī varam sevi apmānīt uz laiku, tomēr ilgtermiņā, ignorējot emocijas, kas saistās ar novecošanos, var rasties dziļāki sarežģījumi. Šajā kontekstā būtu jāatceras par veselīgu novecošanu, kas nozīmē spēt izsērot tos zaudējumus, kas nāk vienlaikus ar vecumu (fiziskā spēka zudums, izskata izmaiņas – jauneklīguma zudums izskatā u. c.), kā arī rast sevī jaunas kvalitātes un stratēģijas savu mērķu un vēlmju sasniegšanā atbilstoši vecumam.

Centieni rast paliekošu emocionālu labsajūtu ar ārējā izskata uzlabošanu

Cilvēki mēdz fantazēt par to, kā viņi jutīsies, kad aizbrauks izsapņotā ceļojumā, nopirks skaistu apģērbu vai iegādāsies sen kārotu elektroierīci. Tāpat šeit var minēt izsapņotas ķermeņa formas – apjomīgas krūtis, slaidu vidukli, taisnu degunu, pilnīgas lūpas un gludu ādu. Sieviete var domāt: “Tad, kad es saīsināšu savu garo degunu, tad gan es būšu laimīga, ar prieku došos satikt draugus, pilnvērtīgi pavadīšu savu brīvo laiku un vīru mīlēšu stiprāk!” Viņas var ļoti nofokusēties uz to, kas viņām būtu jāizdara, jāizlabo vai jāiegūst, lai justos laimīgas, mierpilnas, atpūtušās vai entuziastiskas.

Emocionālu labsajūtu var censties gūt ar ķermeņa izskata uzlabojumiem, taču jāatceras, ka tā nebūs ilgstoša. Visbiežāk nāksies ik pa laikam kaut ko uzlabot un mainīt, lai mazinātu savu nomāktību, nogurumu un iekšējo spriedzi.

Personības traucējumi kā iemesls izkropļotai ķermeņa uztverei

Daudz smagāki paštēla un ķermeņa uztveres traucējumi ir cilvēkiem ar personības traucējumiem. Personības traucējumi ir dziļi personības un uzvedības traucējumi, kas cilvēkam rodas jau agrīnā vecumā. To attīstībā gandrīz vienmēr ir saistība ar būtisku traumatisku attiecību pieredzi cilvēka agrīnā individuālajā attīstībā (vecāku pretrunīga un biedējoša attieksme pret bērnu, vecāku empātijas deficīts, bērna atstāšana novārtā, fiziska, emocionāla un seksuāla vardarbība pret bērnu).

Sievietēm ar personības traucējumiem var attīstīties tā saucamie ķermeņa dismorfiskie traucējumi. Bieži personības traucējumi ir kā priekšnosacījums šo traucējumu attīstībā. Cilvēks ar ķermeņa dismorfiju nespēj pārstāt domāt par vienu vai vairākiem iztēlotiem vai reāliem sava ķermeņa izskata defektiem vai trūkumiem. Pat ja šie trūkumi ir īsti, to neglītums tiek izteikti pārspīlēts, pārējiem cilvēkiem no malas tie liekas nebūtiski. Šie traucējumi cilvēkam rada ļoti izteiktu emocionālu diskomfortu – emocionālas ciešanas. Viņi velta daudz laika sava izskata salīdzināšanai ar citiem, ļoti bieži sevi aplūko spogulī vai, tieši pretēji –izvairās no spoguļiem, pavada daudz laika, lai notušētu savas “nepilnības”. Šie cilvēki, būdami pēc izskata normāli un pat pievilcīgi, sevi uztver par tik atbaidošiem, ka jūt neizturamu kaunu par sevi, varbūt pat riebumu un līdz ar to trauksmi sociālās situācijās, tādēļ no tām izvairās, ar laiku arī sociāli izolējas.

Sievietes, kam ir ar ķermeni saistīti dismorfiski traucējumi, varētu būt biežas estētisko procedūru apmeklētājas ar nosacījumu, ka finansiālie resursi to atļauj darīt regulāri. Šīs sievietes būs tās, kuras gandrīz vienmēr pēc šādu procedūru veikšanas būs neapmierinātas ar iznākumu, neraugoties uz to, ka speciālists būs visu izdarījis tieši tā, kā sieviete bija vēlējusies.

Emocionālas problēmas pēc estētiskajām procedūrām

Kaut gan lielai daļai sieviešu pēc estētiskajām procedūrām pieaug emocionālā labsajūta, tomēr zinātniskajā literatūrā minēts un klīniskajā praksē novērots, ka daļa sieviešu nejūtas labāk un pat jūtas emocionāli sliktāk. Pat par spīti tam, ka procedūra sasniegusi izsapņoto rezultātu. Sievietes, kurām ir bijušas nereālas ekspektācijas par procedūru vai jau iepriekš ir bijis neapmierinājums par veiktām manipulācijām, kā arī fonā esošas psihoemocionālas un pašvērtējuma problēmas, ir ar lielāku risku, ka procedūra nedos emocionāli patīkamu rezultātu un varētu pat padziļināties iekšējais neapmierinājums – ar sevi kopumā, ar ķermeni, pastiprināties nomāktība vai trauksme.

Jāpiemin, ka ir pētījumi, kuros norādīts, ka sievietes ar psihoemocionālām problēmām biežāk izvēlas veikt kosmētiskās operācijas. Tas ir saistāms ar to, ka šīm sievietēm bija sliktāka psihiskā veselība, ko ietekmēja depresija un trauksme.

Kādos gadījumos būtu jāvēršas pie psihoterapeita

Pie psihoterapeita būtu jāvēršas visos turpmāk minētajos gadījumos.

• Ķermeņa izskata trūkumi (reāli vai iedomāti) rada ļoti izteiktu emocionālu diskomfortu. Ja šīs sievietes pēc palīdzības nevēršas, viņas turpina veikt biežas, atkārtotas un nesekmīgas (neapmierinājumu radošas) procedūras un operācijas, bieži var būt tā, ka, izlabojot vienu defektu, parādās nākamais. Arī tad, ja procedūras neveic (piemēram, finanses to neļauj darīt), ir ļoti liels risks rasties smagākiem traucējumiem (ēšanas traucējumiem, depresijai, trauksmes traucējumiem u. c.), ja palīdzība netiek saņemta. Šādā situācijā ir nepieciešams saņemt adekvātu ārstēšanu – psihoterapeitisku vai psihiatrisku palīdzību vai abu ārstniecības metožu kombināciju.
• Ir grūtības pieņemt novecošanos. Lai sieviete novecotu veselīgi, svarīgi, lai viņai būtu emocionāls atbalsts. Tas ir nepieciešams, lai spētu apzināties un saskarties ar tiem izaicinājumiem un sāpīgām izjūtām, kas nāk ar zaudējumiem novecošanās procesā, kā arī palīdz uzturēt veselīgu pašvērtību, labu fizisko un emocionālo veselību, kas ir svarīgi sevis pieņemšanā, mainoties gan fiziskajam spēkam un izskatam, gan emocijām.
• Cits ilgstošs un izteikts emocionāls diskomforts. Ja cits būtisks emocionāls diskomforts sievietes dzīvē netiek risināts, ar laiku sievietes paštēls cieš un pašvērtība mazinās, ko atrisināt ar estētiskām procedūrām īsti nav iespējams. Svarīgi būtu pievērst uzmanību īstajiem nelabsajūtas cēloņiem, tātad tiem emocionālajiem aspektiem, kas rada šo diskomfortu, neapmierinājumu ar sevi, tostarp savu izskatu. Vai tas ir saistīts ar problēmām partnerattiecībās, emocionāli sarežģītām attiecībām ar kādu no ģimenes locekļiem vai tā ir nespēja dzīvē panākt to, par ko sapņo (attiecībās, dzīvesstilā, profesionālajā izaugsmē, personīgajās interesēs vai hobijos), līdz ar to rodas nomāktība un iekšēja tukšuma izjūta. Apzinoties emocionālos neapmierinājuma iemeslus un tos risinot, mainīsies sievietes iekšējā izjūta, sevis uztvere un, ļoti iespējams, ārējā izskata uzlabojumi kļūs mazāk aktuāli.

Nav pareizu vai nepareineveselīga paštēla gadījumā sieviete koncentrējas uz savām nepilnībām un kļūdām, sagrozot realitāti.zu motīvu izvēlē veikt estētiskās procedūras –svarīgākais ir apzināties šos motīvus

Piemēram, ja sieviete apzinās, ka vēlas izlīdzināt sejas grumbas, jo tas viņai varētu likt justies labāk, un vienlaikus apzinās, ka tas fundamentāli neizmainīs viņas pašsajūtu, piemēram, to, ka ikdienā jūtas izsmelta, jo nespēj atslābināties un atpūsties, tad arī no procedūras varētu sagaidīt vēlamo rezultātu.

Taču problēmas rodas tad, ja sievietei ir grūti apzināties savas emocijas, kā arī emocionālos sarežģījumus un to īsto izcelsmi. Tādā gadījumā sievietei rodas pavisam nereālas un pat bīstamas ekspektācijas par gaidāmo procedūru. Sieviete var domāt, ka, piemēram, krūšu palielināšanas operācija visu viņas dzīvē pavērsīs uz labu – izārstēs viņas depresiju, mazvērtību vai izlabos attiecību sarežģījumus. Uz kādu laiku tiešām var kļūt labāk, tomēr šādā gadījumā vilšanās izjūtas pienākšana ir tikai laika jautājums un neapmierinājums visbiežāk padziļināsies, jo īstās emocionālās problēmas tas neatrisina un pievienojas izmisums un bezspēcība. Jāpiebilst, ka šādos gadījumos bieži vien sievietes turpina mainīt kaut ko ārējā pasaulē – izskatā – tieši tāpēc, ka nav izpratnes par iekšējo pasauli. Ir liela atšķirība, vai šīs procedūras tiek veiktas ar domu – tas visu mainīs manā dzīvē, es jutīšos tikai labi, vai šis ir tikai kā papildinājums paštēla uzlabošanai.

Visām skaistumkopšanas procedūrām un kosmētiskajai ķirurģijai ir savi noteikti riski

Daudzas sievietes meklē estētiskās procedūras, lai risinātu citas problēmas savā dzīvē. Tomēr vilšanās procedūras vai operācijas iznākumā var būtiski ietekmēt sievietes emocionālo labsajūtu. Ir bīstami uzskatīt, ka kosmētiskā procedūra dzīvē visu padarīs labāku. Pirms kosmētisko procedūru veikšanas svarīgi ir rūpīgi pārdomāt iespējamās sekas un izsvērt savus emocionālos motīvus.

Foto: pexels.com

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!