Agija Kalve: Pārtikas piedevu ietekme uz psihisko veselību

Pārtikas piedevas nav parādījušās nesen. Gadsimtiem ilgi ir lietots sāls un cukurs, lai ēdieni un dzērieni pāragri nebojātos, un vīna uzglabāšanā ir izmantots sēra dioksīds. Romieši pārzināja konservēšanas metodes, uzglabāja pārtiku medū, kā arī bagātināja ēdienus ar mērcēm un visdažādākajām garšvielām. Savukārt senajā vikingu kultūrā gaļu nācās patērēt uzreiz, jo sāls iegūšana bija sarežģīta – no sāļā jūras ūdens, kas prasīja lielus koka daudzumus uguns iekuram un ūdens novārīšanai.

Pārtikas piedevu lietošanas apjomu ir ietekmējuši gan klimatiskie apstākļi, gan cilvēku populācijas pieaugums, līdz ar to – vajadzība pēc lielāka daudzuma svaigas pārtikas.

Saprotams, ka pārtikas piedevas ietekmē cilvēka organismu, taču, vai un kā to lietošana var radīt negatīvas sekas uz psihisko veselību, – to analizēsim mazliet sīkāk, apskatot populārākās pārtikas piedevu grupas un zināmākos to pārstāvjus.

Kas ir pārtikas piedevas, un kā tās atšķirt no uztura bagātinātājiem

Pārtikas piedevas šķietami ir grūti nošķirt no uztura bagātinātājiem, nereti šos jēdzienus jauc, taču līdzība patiesībā ir neliela. Kā minēts Pārtikas aprites uzraudzības likumā, pārtikas piedeva ir “viela, kuru neatkarīgi no tās uzturvērtības parasti nelieto uzturā atsevišķi kā pārtiku vai kā raksturīgu uztura sastāvdaļu, bet apzināti pievieno pārtikai apstrādes, pārstrādes, ražošanas, iesaiņošanas, uzglabāšanas vai transportēšanas procesā, un tad minētā viela vai tās blakusprodukti kļūst par pārtikas produktu sastāvdaļu”. Savukārt uztura bagātinātāji “ir pārtikas produkti parastā uztura papildināšanai koncentrētu uzturvielu (vitamīnu un minerālvielu) veidā vai citas vielas, kurām ir uzturvērtība vai fizioloģiska ietekme, atsevišķi vai kombinācijās” (Prasības uztura bagātinātājiem: MK noteikumi Nr. 685).

Tātad galvenā atšķirība ir tajā, ka uztura bagātinātājiem ir uzturvērtība, taču pārtikas piedevām tās nav, lai gan tās tiek uzskatītas par produktu sastāvdaļām. Piedevas var būt dabiskas vai mākslīgas izcelsmes, no dzīvnieku vai augu valsts produktiem, un dažām pārtikas piedevām ir noteikti devu griesti, ko nedrīkst pārsniegt.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority – EFSA), kas neatkarīgi no Eiropas Savienības sniedz zinātniskos atzinumus, līdz 2020. gadam veic atkārtotu pārtikas piedevu novērtēšanu. Daudzas no tām ir atzītas par nekaitīgām, taču dažām krāsvielām ir samazinātas maksimālās pieļaujamās diennakts devas (PDD): hinolīndzeltenajam (E104), saulrieta dzeltenajam (E110) un košenila sarkanajam (E124). Kā arī no tirgus ir izņemta krāsviela sarkanais 2G (E128).

Pārtikas piedevas var iedalīt pēc to funkcijām garšas pastiprinātājos, enzīmos un grupā ar citām pārtikas vielām. Vairums pārtikas piedevu ir garšas pastiprinātāji – piemēram, sāls un mononātrija glutamāts. Enzīmu funkcija saistīta ar lielāku molekulu pārveidošanu mazākās – te kā piemēru var minēt raugu miltu mīklā, kā arī alkohola fermentācijas procesu. Pie citām pārtikas piedevām pieder gan kalorijām bagāti saldinātāji – cukuri, gan saldinātāji bez kalorijām – aspartāms un saharīns, kā arī pārtikas piedevas ar pārtiku konservējošām īpašībām un krāsvielas.

Garšas pastiprinātājs mononātrija glutamāts – E621

Mononātrija glutamāts (monosodium glutamate – MSG) jeb E621 ir viena no biežāk lietotajām pārtikas piedevām. Cilvēkam par drošu pieļaujamo diennakts devu (PDD) tiek uzskatīti 30 mg/kg. Ja svars ir aptuveni 70 kg, tad diennaktī drīkstētu uzņemt 2,1 gramu mononātrija glutamāta. Noskaidrots, ka vidēji dienā eiropietis, līdzīgi kā amerikānis, uzņem tikai nedaudz vairāk nekā pusgramu mononātrija glutamāta, bet Japānā un Korejā – 1,2–1,7 g.

Mononātrija glutamāts ēdienam piešķir īpašu “umami” jeb piekto garšu, un šī viela pazīstama arī kā Ķīnas sāls. Mononātrija glutamātu klasificē kā garšas pastiprinātāju E vielu grupā E600–E699. Mononātrija glutamāts ir sastopams dažos pārtikas produktos dabiski – piemēram, tomātos un Parmas sierā.

Lai gan mononātrija glutamātu lieto ļoti plaši, ar šo pārtikas piedevu tiek saistītas visdažādākās patoloģijas un izpausmes. Tomēr jāņem vērā, ka daudzi pētījumi veikti ar dzīvniekiem, nevis cilvēkiem, kas neļauj spriest par ietekmi uz cilvēku.

Pētot peles, ir atrastas norādes, ka mononātrija glutamāts varētu radīt depresijai līdzīgus simptomus, kā arī iespējams, ka mononātrija glutamāts ietekmē serotonīna aktivitāti neironos. Pētot peles, radušās dažādas hipotēzes – piemēram, par insulīna rezistenci un samazinātu glikozes toleranci pelēm, kas saistīta ar mononātrija glutamāta lietošanu. Tas, protams, rosina uzdot jautājumus par mononātrija glutamāta izraisītu aptaukošanos cilvēkiem. Tomēr pagaidām šāds apgalvojums nav pierādīts.

Pastāv arī citi pētījumi par mononātrija glutamāta jeb E621 saistību ar astmu, migrēnu, sirdsdarbības pārmaiņām un citām izpausmēm, taču – jau atkal – pagaidām trūkst ticamu pierādījumu. Tomēr E621 patiešām mēdz pieminēt kā riska faktoru migrēnas lēkmes attīstībai, sevišķi bērniem. Savukārt, pētot iespējamu jutīgumu uz E621 astmas pacientiem, netika pierādītas atšķirības starp astmas pacientiem un pētījuma kontroles grupu.

Literatūrā aprakstīts “Ķīniešu restorāna sindroms” – alerģiskai reakcijai līdzīgas izpausmes, kas parādās 20 minūtes pēc E621 saturošu produktu uzņemšanas. Šādi gadījumu apraksti sastopami kopš 20. gadsimta otrās puses. Ir arī veikti plašāki pētījumi, lai secinātu par šo reakciju, taču pagaidām tiek apšaubītas pētījumos izmantotās metodes un zinātne atzīst, ka trūkst ticamu datu, un visdrīzāk tā tomēr varētu būt alerģija.

Kopumā glutamāta ietekme uz cilvēka psihi ir maz ticama, ja to lieto atļautos daudzumos, kā arī noskaidrots, ka glutamāts nešķērso hemtaoencefālisko barjeru jeb puscaurlaidīgo membrānu, kas norobežo cirkulējošās asinis no smadzenēm.

Krāsvielas

Pārtikas krāsvielas E vielu sarakstā klasificē no E100 līdz E199. Dabiskas krāsvielas tiek iegūtas no augu un dzīvnieku produktiem. Mākslīgās krāsvielas kādreiz tika iegūtas no ogļu pārstrādes produktiem, taču pašlaik to vietā lielākoties lieto sintētiskās krāsvielas. Iespējamā pārtikas krāsvielu ietekme uz organismu, kas aprakstīta zinātniskajā literatūrā, saistāma ar divu veidu iedarbību – pārtikas alerģijām un uzvedības traucējumiem.

20. gadsimta 60. gados amerikāņu bērnu alergologs Bendžamins Feingolds ierosināja diskusiju par pārtikas krāsvielu ietekmi uz uzvedību. Tika izveidota t.s. Feingolda diēta, kas izslēdza arī saldinātāju aspartāmu.

Lai gan daudzi vecāki apgalvo, ka viņu bērni pēc krāsvielas saturošu produktu lietošanas kļūst hiperaktīvi un nekontrolējami, pagaidām nav atrasta cieša saikne starp krāsvielu lietošanu un uzvedības traucējumiem.

Viena no krāsvielām, kas ir vairāk pētīta, ir tartrazīns (E102). Ir minēta pat tik nopietna šīs vielas iedarbība kā domas par pašnāvību, taču šādu apgalvojumu grūti pārbaudīt – pētot dzīvniekus, par to nebūtu iespējams pārliecināties, tāpēc būtu jāveic vizuālās diagnostikas izmeklējumi cilvēkiem pēc E102 lietošanas.

Lai gan nelielos pētījumos ir atrastas pazīmes par tartrazīna ietekmi uz hiperaktivitāti un impulsivitāti žurkām, arvien ir nepieciešami turpmāki pētījumi.

Plašā pētījumā 2004. gadā noskaidrots, ka pārtikas krāsvielas veicina hiperaktivitātes izpausmes bērniem, kuriem jau piemīt hiperaktivitāte. Citā pētījumā ar teju 2000 bērniem noskaidrots, ka, pārstājot lietot pārtikas krāsvielas un konservantus, samazinās hiperaktivitātes simptomātika. Lai gan pastāv pētījumi, kuros bērnu vecāki vai skolotāji atsaucas uz pārtikas krāsvielu izslēgšanu kā efektīvu uzmanības deficīta un hiperaktivitātes terapiju, to pavisam noteikti nevajadzētu uztvert par vienīgo un labāko ārstēšanas metodi.

Nātrija benzoāts – E211

Nātrija benzoāts pieder konservantu grupai (E200–E299), un to pievieno, lai pagarinātu produkta uzglabāšanas laiku. Dienas deva nātrija benzoātam ir salīdzinoši maza – 5 mg/kg diennaktī.

Pētot amerikāņu koledžas studentus, noskaidrots, ka E211 saturošu dzērienu lietošana uzturā varētu būt saistīta ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma simptomātiku.

2004. gadā veiktā pētījumā piedalījās 277 pirmsskolas vecuma bērni. Kontroles grupa saņēma placebo dzēriena maisījumu, bet pētāmā grupa – vairāku nedēļu garumā dzērienu, kas saturēja pārtikas krāsvielas un nātrija benzoātu (E211). Lai gan klīniskie testi neuzrādīja atšķirības, subjektīvas hiperaktivitātes izmaiņas pētāmajā grupā spēja konstatēt bērnu vecāki.

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un atkarība no pārtikas piedevām

Hipotēze par to, ka izteikta jutība uz konkrētiem produktiem un to sastāvdaļām varētu ietekmēt mācīšanās procesu un uzvedību, izskanēja jau 20. gadsimta pirmajā pusē. Taču specifiska teorija par pārtikas piedevu ietekmi uz uzvedību radās tikai līdz ar jau pieminēto ārstu Feingoldu ap 1970. gadu.

2012. gadā veiktā plašā pētījumu apskatā noteikts, ka viens no trim bērniem ar uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu varētu pozitīvi reaģēt uz izslēgšanas diētu. Turklāt pat 8% bērnu varētu būt ar pārtikas krāsvielām saistīti uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma simptomi, taču konkrētas pārtikas piedevas vēl nav identificētas. Tomēr šādi atklājumi, protams, neizslēdz tradicionālas uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma terapijas nepieciešamību.

Ir publicēti viedokļi, ka pārstrādātas pārtikas uzņemšana uzturā varētu veicināt pārtikas atkarību. Lai gan pārtikas piedevas nav toksiskas, pētījumos ir noteikts, ka dažas pārtikas piedevas, piemēram, saharīns, iespējams, izraisa atkarībai līdzīgas sajūtas. Tomēr pagaidām nav pietiekami daudz pierādījumu, lai spriestu par kādu E vielu kā atkarību izraisošu.

Aspartāms – E951

Aspartāms ir mākslīgais saldinātājs, ko klasificē saldinātāju grupā no E950 līdz E969. Aspartāms ir aptuveni 200 reižu saldāks par cukuru, taču tā uzturvērtība ir neliela. To pievieno dzērieniem, desertiem, saldumiem, piena produktiem, košļājamām gumijām un citiem produktiem.

Pētot dzīvniekus, ir konstatēts, ka ilgstoša aspartāma lietošana varētu būt saistīta ar elektrolītu disbalansu un, iespējams, ietekmē smadzeņu funkcijas. Tomēr cilvēkam pieļaujamā dienas deva ir 40 mg/kg, tātad pieaugušam cilvēkam, kas sver 70 kg, – ne vairāk kā 2,8 grami diennaktī.

Pētījumi jāturpina

Pārtikas piedevu skaits neizbēgami pieaug, līdz ar to – uztraukums par to ietekmi uz veselību. Lai gan netrūkst datu par E vielu šķietami kaitīgo ietekmi uz organismu, liela daļa šo pētījumu ir veikti ar dzīvniekiem, kas neļauj spriest par ietekmi uz cilvēku. Lai izvērtētu pārtikas piedevu ietekmi uz cilvēka psihisko veselību, būtu nepieciešami plašāki zinātniski pētījumi, vērtējot to specifisko ietekmi uz cilvēkiem.

Pārtikas piedevu ietekme ir daudz pētīta uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma kontekstā, un ir atrasti statistiski ticami dati – galvenokārt bērniem. Efektivitāti ir uzrādījušas diētas, kurās izslēgtas pārtikas krāsvielas un citas pārtikas piedevas, taču šādu taktiku nevarētu uzskatīt par panaceju pārtikas piedevu kontekstā. Galu galā arī te noder vienkāršā patiesība – visu ar mēru.

Atsauces

1. Food additive re-evaluations, EFSA, 2018. Tiešsaistē: https://www.efsa.europa.eu/en/topics/topic/food-additive-re-evaluations

2. Questions and Answers on Monosodium glutamate (MSG). FDA, 2012. Tiešsaistē: https://www.fda.gov/Food/IngredientsPackagingLabeling/FoodAdditivesIngredients/ucm328728.htm

3. Ren, X., Ferreira, J. G., Yeckel, C. W., Kondoh, T., de Araujo, I. E. Effects of ad libitum ingestion of monosodium glutamate on weight gain in C57BL6/J mice, Digestion 2011; 1:32-6.

4. Roman-Ramos, R., Almanza-Perez, J. C., Garcia-Macedo, R., Blancas-Flores, G., Fortis-Barrera, A., Jasso, E. I., Garcia-Lorenzana, M., Campos-Sepulveda, A. E., Cruz, M., Alarcon-Aguilar, F. J. Monosodium Glutamate Neonatal Intoxication Associated with Obesity in Adult Stage is Characterized by Chronic Inflammation and Increased mRNA Expression of Peroxisome Proliferator-Activated Receptors in Mice. Basic & Clinical Pharmacology & Toxicology 2011; 108(6), 406–413.

5. Khalil, R. M., Khedr, N. F. Curcumin Protects against Monosodium Glutamate Neurotoxicity and Decreasing NMDA2B and mGluR5 Expression in Rat Hippocampus. Neurosignals 2016; 24(1):81-87.

6. Samuels, A. Monosodium glutamate is not associated with obesity or a greater prevalence of weight gain over 5 years: Findings from the Jiangsu Nutrition Study of Chinese adults – comments by Samuels. British Journal of Nutrition 2010; 104(11), 1729-1729.

7. Migraine in children. Elsevier Point of Care, 2018.

8. Woessner, K. M., Simon, R.A, Stevenson, D. D. Monosodium glutamate sensitivity in asthma. Journal of Allergy and Clinical Immunology 1999; 104(2):305-310.

9. Aronson, J. K. Meyler's Side Effects of Drugs, Sixteenth Edition. Chapter: Monosodium glutamate. 1103-1104. Elsevier; 2016.

10. Hawkins, R. A. The blood-brain barrier and glutamate. The American Journal of Clinical Nutrition 2009; 90(3), 867S–874S.

11. Pulido, G, Santokh, G. Food and Toxicologic Pathology: An Overview. Haschek and Rousseaux's Handbook of Toxicologic Pathology. Third Edition, Elsevier, 2013.

12. Bloom et al. The Effect of Dietary Tartrazine on Brain Dopamine and the Behavioral Symptoms of Attention Deficit Hyperactivity Disorder. DRUM, 2016.

13. Schab, D., Trinh, N. H.. Do Artificial Food Colors Promote Hyperactivity in Children with Hyperactive Syndromes? A Meta-Analysis of Double-Blind Placebo-Controlled Trials. Journal of Developmental & Behavioral Pediatrics 2004; 25(6):423-434.

14. Bateman et al. The effects of a double blind, placebo controlled, artificial food colourings and benzoate preservative challenge on hyperactivity in a general population sample of preschool children. Archives of Disease in Childhood 2004; 89(6).

15. Banaschewski, T., Coghill, D., Zuddas, A. Oxford Textbook of Attention Deficit Hyperactivity Disorder. Oxford University Press, 2018.

16. Scientific Opinion on the re-evaluation of benzoic acid (E 210), sodium benzoate (E 211), potassium benzoate (E 212) and calcium benzoate (E 213) as food additives. EFSA, 2016. Tiešsaistē: https://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/4433

17. Beezhold, B. L., Johnston, C. S., Nochta, K. A. Sodium benzoate-rich beverage consumption is associated with increased reporting of ADHD symptoms in college students: a pilot investigation. Journal of Attention Disorders 2017; 18(3):236-41.

18. Nigg, J. T., Lewis, K., Edinger, T., Falk, M. Meta-Analysis of Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder or Attention-Deficit/Hyperactivity Disorder Symptoms, Restriction Diet, and Synthetic Food Color Additives. Journal of the American Academy of Child & Adolescent Psychiatry 2012; 51(1):86-97.

19. Schulte, E. M., Joyner, M. A., Potenza, M. N. et al. Current Considerations Regarding Food Addiction. Current Psychiatry Reports. 2015;17(4):563.

20. Abhilash, M., Alex, M., Mathews, V. V., Nair, R. H. Chronic Effect of Aspartame on Ionic Homeostasis and Monoamine Neurotransmitters in the Rat Brain. International Journal of Toxicology 2014; 33(4), 332–341.

21. Aspartame, EFSA. Tiešsaistē: https://www.efsa.europa.eu/en/topics/topic/aspartame

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!