žultsakmeņu slimība jeb holelitiāze

[cholelithiasis] 

Slimība, kam raksturīga akmeņu veidošanās žultceļos. Žultsakmeņu slimība ir plaši izplatīta, sievietes ar to slimo biežāk nekā vīrieši. Žultsakmeņu slimības izcelsmē nozīme ir vairākiem faktoriem. Vissvarīgākais no tiem ir žultsceļu iekaisums, kas maina žults īpašības. Akmeņu veidošanos veicina žults stāze (traucēta žults ieplūde zarnās), kas attīstās neregulāras ēšanas, aizcietējuma, žultsceļu diskinēzijas (žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumi), grūtniecības un citu faktoru dēļ. Akmeņi žultspūslī un žultsvados rodas, ja nogulsnējas vai izkristalizējas žults sastāvdaļas. Žultsakmeņi var būt viendabīgi (holesterīna, kalcija, pigmenta akmeņi) un jaukti. Galvenā nozīme ir uztura un vielmaiņas īpatnībām, kas ietekmē žults sastāvu. Žultsakmeņu slimība biežāk rodas cilvēkiem, kas uzturā lieto daudz holesterīnu saturošu produktu. Tipiskos gadījumos žultsakmeņu slimība izpaužas ar lēkmjveida sāpēm (aknu jeb žults kolikas). Lēkme sākas, ja akmeņi žultspūslī vai žultsvados pārvietojas. Rodas ļoti asas sāpes labajā paribē, kas izstaro uz augšu labā pleca un lāpstiņas virzienā. Lēkmes laikā parasti ir slikta dūša, vemšana un vēdera uzpūšanās. Cenzdamies mazināt sāpes, slimnieks nepārtraukti maina pozu. Sāpju lēkmes ilgst no dažām minūtēm līdz dažām stundām. Ja akmens paliek stabili iestrēdzis žultsvadā, sāpes ieilgst pat diennakti, bet kļūst mazākas. Taustot aknas ir ļoti sāpīgas, it īpaši žultspūšļa apvidus. Nereti paaugstinās ķermeņa temperatūra. Starplēkmju periodā cilvēks var būt pavisam vesels, bet periodiski, īpaši pēc “smagas” barības, mēdz būt dispeptiskas izpausmes – spiediena vai smaguma sajūta labajā paribē, slikta dūša. Lēkme var neatkārtoties gadiem vai atkārtoties ļoti bieži. Dažreiz žultsakmeņu slimība noris bez jebkādiem simptomiem. Ārstēšana. Lēkmes laikā slimniekam nepieciešama neatliekama palīdzība sāpju un žultsceļu spazmu mazināšanai. Vieglākos gadījumos palīdz nošpa, eifilīns vai papaverīns, ko ievada vēnā. Pie labā sāna var pielikt siltu termoforu. Ļoti stipru sāpju gadījumos dod arī pretsāpju līdzekļus, taču tikai slimnīcas apstākļos. Starplēkmju periodā žultsakmeņu slimība ārstēšana neatšķiras no holecistīta ārstēšanas. Ja lēkmes atkārtojas bieži, nepieciešama operācija.
žultsceļi vada žulti no aknām uz divpadsmitpirkstu zarnu. No aknu šūnām žults vispirms nonāk žults kapilāros, tad žults vadiņos, kuriem saplūstot rodas arvien lielāki vadi, kas pie aknu vārtiem veido aknu labo un kreiso izvadkanālu. Abi izvadkanāli aknu vārtu apvidū apvienojas aknu kopējā izvadkanālā. Tajā zem aknu vārtiem ieplūst žultspūšļa izvadkanāls, un izveidojas kopējais žultsvads. Turpat atveras arī aizkuņģa dziedzera izvadkanāls. Ap abu izvadkanālu kopējo atveri ir slēdzējmuskulis, kas regulē žults un aizkuņģa dziedzera sulas ieplūšanu divpadsmitpirkstu zarnā.