žults

dzeltena, dzidra, bāziska gremošanas sula. To nepārtraukti izstrādā (vidēji 800–1000 ml diennaktī) aknu šūnas (aknu žults). Gremošanas starplaikos žults uzkrājas žultspūslī, kurā uzsūcas ūdens, daži sāļi un piejaucas gļotvielas; te žults koncentrējas, kļūst tumšbrūna, staipīga (žultspūšļa žults). Žultspūslis iztukšojas reflektoriski gremošanas laikā, kad divpadsmitpirkstu zarnā ieplūst skābā barības putriņa no kuņģa un kairina tās gļotādu. Kuņģa sālsskābes ietekmē tievās zarnas gļotāda atbrīvo hormonu holecistokinīnu, kas izraisa žultspūšļa iztukšošanos, jo vienlaikus kontrahējas žultspūslis, atslābst kopējais žultsvads un tā atveres slēdzējmuskulis zarnas sienā. Svarīgākā žults sastāvdaļa ir žultsskābes, kas emulģē uztura neitrālos taukus, t.i., pārvērš tos sīkās pilītēs, tādējādi palielinot tauku virsmu. Mikroskopiskās tauku pilītes var uzsūkties asinīs un limfā. Žultsskābes aktivē aizkuņģa dziedzera lipāzi un palīdz uzsūkties ūdenī nešķīstošajām taukskābēm un vitamīniem, veidojot ar tiem kompleksus, ūdenī šķīstošus savienojumus. Žults veicina zarnu kustības un zarnu sulu sekrēciju, turklāt tā ir bakteriostatiska. Žults pigmenti biliverdīns un bilirubīns, kas rodas no asins pigmenta hemoglobīna noārdes produktiem, zarnās daļēji pārveidojas baktēriju ietekmē un piešķir izkārnījumiem parasto krāsu, bet daļēji uzsūcas un tiek atkal izmantoti aknās. Dažādu aknu un citu slimību gadījumā bilirubīns pāriet asinīs un nogulsnējas audos, tāpēc āda un acāboli kļūst dzelteni (žults dzelte).