urīns

[lat. urina; no gr. ūron]

šķidrums, kas nepārtraukti veidojas nierēs un pa urīnizvadceļiem (urīnvadiem, urīnpūsli, urīn-izvadkanālu) tiek izvadīts no organisma. Ar ◊ tiek izvadīti vielmaiņas galaprodukti, sāļi, skābes, kā arī medikamenti un indes. ◊ sastāv no 95% ūdens un 5% sausnes, ko veido urīnviela, urīnskābe, kreatinīns, organiskie un neorganiskie sāļi, piem., kalcija, nātrija sāļi, fosfāti, organiskās skābes, piem., citronskābe, skābeņskābe, kā arī urobilinogēns, pigments urohroms, hormoni un ūdenī šķīstošie vitamīni. Dienā normāli izveidojas apm. 100 litru pirmurīna, no kura tam, virzoties pa nieru kanāliņiem, izveidojas apm. 1,5 litri izdalāmā urīna. ◊ daudzums ir atkarīgs no uzņemtā šķidruma daudzuma, šķidruma izdales caur ādu (svīšanas) un elpojot, kā arī no nieru funkcionālās spējas. Normāli ◊ ir dzidrs, dzeltens šķidrums. Dzelteno krāsu rada žults pigmenti, kas veidojas, sabrūkot eritrocītiem. ◊ krāsas intensitāte var mainīties atkarībā no ◊ koncentrācijas (no rīta tumšāks nekā dienā), lietotajiem medikamentiem (piem., B₁ vitamīna, amidopirīna) vai uztura (piem., no bietēm – sarkans, rabarberiem – citrondzeltens); tā krāsa mainās arī dažu slimību, piem., vīrushepatīta gadījumā. ◊ īpatnējo smaku rada izšķīdusī urīnskābe un amonjaks. ◊ stāvot, amonjaka daudzums palielinās un smaka kļūst asāka. ◊ smaka mainās dažādu slimību gadījumā. ◊ var atrasties arī dažādi piemaisījumi, piem., atsevišķi leikocīti, eritrocīti, urīnceļu epitēlijšūnas vai gļotas. Ja to daudzums palielinās un ir novērojamas arī olbaltumvielas, glikoze, baktērijas u.c., tas var liecināt par nieru, vielmaiņas vai kādu citu slimību. Šādā gadījumā nepieciešama atkārtota ◊ analīze vai papildizmeklēšana.