temperatūras mērīšana

[lat. temperatura]

ķermeņa temperatūras noteikšana ar termometru. ◊ nepieciešama, lai kontrolētu slimības norisi, medikamentu iedarbību. Biežāka ◊ nepieciešama pirms un pēc operācijas, intensīvās terapijas, kā arī infekcijas slimību un antibakteriālas terapijas gadījumā. Ķermeņa temperatūra diennaktī viszemākā ir ap plkst. 3.00, augstākā ap plkst. 18.00. Ekstremitāšu ādas temperatūra ir nedaudz zemāka nekā citās ķermeņa vietās – apm. 28 °C. Visbiežāk ķermeņa temperatūru mēra padusē (aksilāri), mutē zem mēles (sublingvāli), makstī (vagināli), cirksnī (ingvināli) vai taisnajā zarnā (rektāli). Temperatūru mērot aksilāri, termometru ieliek sausā paduses dobumā tā, lai to no visām pusēm apņemtu āda. Kļūda mērījumā var rasties, ja paduse stipri svīst vai ir neilgs mērīšanas laiks. Ingvinālās mērīšanas gadījumā temperatūra atbilst paduses temperatūrai. Cirksnim jābūt sausam. Mērot rektāli, termometru, uzmanīgi griežot, ievieto taisnajā zarnā. Temperatūru var mērīt pēc defekācijas. Ja cilvēkam ir hemoroīdi, šādā veidā temperatūru mērīt nedrīkst. Vesela cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36–37 °C (taisnajā zarnā), t.i., par 0,5–0,8 °C augstāka nekā padusē vai cirksnī. Mērot sublingvāli, termometru paliek zem mēles; ◊ laikā lūpām jābūt cieši aizvērtām. Pirms ◊ nedrīkst būt lietoti pārāk auksti vai karsti dzērieni. Mērījums ir 0,3–0,5 °C zemāks par rektālo mērījumu. Sublingvāli nedrīkst mērīt temperatūru bērniem, nemierīgiem slimniekiem, elpas trūkuma, klepus vai sejas paralīzes gadījumā. Ar speciālu termometru temperatūru var mērīt ārējā auss ejā. Tā kā šās ◊ laiks ir ļoti īss (1–3 sekundes), šo metodi var labi izmantot bērniem. Šās ◊ laikā nedrīkst kustināt galvu; bērniem tā jāpietur. Lai iegūtu ticamus mērījumus, ◊ jālieto viena un tā pati metode. Pirms ķermeņa temperatūras mērīšanas jāpārliecinās, vai termometra stabiņš atrodas zem 36 °C iedaļas.