runas traucējumi

var izpausties ļoti dažādi, un tos var radīt daudzi runas aparāta vai nervu sistēmas bojājumi vai slimības (funkcionāli, attīstības, asinsrites traucējumi, iekaisums, audzējs, trauma u.c.). Runas orgānu (mēles, balsenes u.c.) slimības bieži izraisa šļupstēšanu, neskaidras runas, neskanīgas balss rašanos. Ja ir radies mēles un rīkles nerva un zemmēles nerva un to kodolu bojājums (bulbārā paralīze), novērojama neskaidra runa (dizartrija) vai nespēja runāt (anartrija), neskanīga balss (afonija). Galvas smadzeņu garozas bojājuma sekas var būt nespēja saprast cita runu vai izteikt savas domas runas veidā (afāzija). Smadzenīšu bojājuma gadījumā rodas t.s. skandētā runa – slimnieks nespēj plūstoši runāt, uzsver atsevišķas zilbes un vārdus it kā skandē. Ja patoloģiskais process skar galvas smadzeņu zemgarozas kodolus, runa kļūst lēna (bradilālija), monotona, bez atbilstošas intonācijas; pēc ilgstošas runāšanas balss kļūst arvien klusāka un neskaidrāka. Šādi ◊ raksturīgi parkinsonismam. Iedzimta kurluma gadījumā parasti neattīstās arī runa un attīstās mēmums. ◊ cēlonis var būt arī neiroze; tad visbiežāk rodas stostīšanās – plūstošu runu pārtrauc atkārtotas skaņas vai zilbes, tā notiek runas aparāta muskuļu krampju dēļ. Ārstē, novēršot cēloni.