Peptiska čūla
Peptiska čūla [ulcus pepticum; gr. peptikos, no peptein sagremot]
kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas vai barības vada čūla. Peptiskā ◊ veidojas, ja ir izzudis līdzsvars starp gļotādu aizsargājošajiem faktoriem un faktoriem, kas to kairina un bojā. Peptiskās ◊ izpausmes atkarībā no lokalizācijas (kuņģī, divpadsmitpirkstu zarnā vai barības vadā) ir atšķirīgas. Kuņģa ◊ gadījumā kuņģa sulas skābums nav liels un sūdzību ir daudz mazāk nekā divpadsmitpirkstu zarnas ◊ gadījumā. Divpadsmitpirkstu zarnas ◊ gadījumā kuņģa sula ir ļoti skāba un slimnieka sūdzību ir daudz. Savukārt barības vada ◊ bieži ir saistīta ar gastroezofageālo atvilni. Galvenie ◊ veidošanās riska faktori ir helikobaktērijas (Helicobacter pylori) izraisīts hronisks kuņģa iekaisums un nesteroidālo pretiekaisuma līdzekļu (piem., aspirīna, ibuprofēna, diklofenaka) lietošana. Peptiskās ◊ veidošanos cilvēkiem ar šiem riska faktoriem veicina iedzimtība (15–40% slimnieku peptiskā ◊ ir pārmantota), emocionāls stress, ilgstoša fiziska un psihiska pārslodze, hronisks iekaisums citos orgānos. Retāk peptisko ◊ izraisa aizkuņģa dziedzera audzējs. Tā kā peptiskās ◊ gadījumā ir pavājināta gļotādas aizsargspēja, slimnieka stāvoklis bieži pasliktinās pēc ēšanas režīma pārkāpumiem (asa, kairinoša barība, ēšana steigā, alkohols) un smēķēšanas. ◊ bieži ir bez simptomiem, tikai neliela daļa slimnieku sūdzas par trulām sāpēm pakrūtē, kuras pāriet pēc ēšanas. Ja ◊ ir lokalizējusies kuņģī, sāpes atsākas pēc 0,5–1 stundas, ja tā atrodas divpadsmitpirkstu zarnas apvidū, sāpes atjaunojas pēc 1,5–2,5 stundām. Akūtajā periodā slimnieks katru dienu jūt sāpes vai dedzināšanas sajūtu pakrūtē tukšā dūšā, dažreiz pēc ēšanas ir vemšana ar skābu kuņģa sulas piejaukumu. Raksturīgas ir t.s. nakts sāpes. Var būt aizcietējums. Barības vada ◊ var būt kādas citas slimības simptoms. Asiņošana no barības vada ◊ var izraisīt dzelzs deficīta anēmiju. Peptiskās ◊ diagnozi apstiprina raksturīgās sūdzības, rentgenoloģiskā un endoskopiskā atrade. Helikobaktēriju var noteikt ar ureāzes testu. Izkārnījumos bieži atrod slēptās asinis (var konstatēt tikai laboratoriski). Peptiskās ◊ radītais risks ir augsts, jo bīstamas ir šās slimības komplikācijas – ◊ asiņošana (ļoti tumši vai melni izkārnījumi, atvemtās masas ir līdzīgas kafijas biezumiem), ◊ plīsums (asas vēdersāpes), ◊ sarētošanās, kas var traucēt barības pārvietošanos no kuņģa uz zarnām (vemšana ar barības atliekām), kuņģa ◊ pārveidošanās par audzēju, turpretim divpadsmitpirkstu zarnas ◊ par ļaundabīgu audzēju parasti nepārveidojas. Ārstēšana ir medikamentoza pēc ārsta norādījuma, komplikāciju gadījumā – ķirurģiska. Akūtajā periodā jāārstējas slimnīcā. Pret helikobaktēriju lieto antibakteriālos līdzekļus, ko kombinē ar skābes izdali bloķējošiem preparātiem. Sāpes mazina antacīdie līdzekļi (almagels, magnija oksīds, kalcija karbonāts), spazmas mazina papaverīns vai nošpa, skābās kuņģa sulas izdali pavājina holinolītiskie līdzekļi (preparāti, kas satur atropīnu). Terapijā izmanto siltuma procedūras pakrūtes apvidum, nomierinoši līdzekļi. No H2 receptoru blokatoriem (prethistamīna līdzekļi) bez receptes nopērkams preparāts Zantac, kas satur ranitidīna hidrohlorīdu. Tas nonāk mātes pienā, tāpēc to nedrīkst lietot mātes, kas zīda bērnu. Piesardzīgiem jābūt slimniekiem ar aknu un nieru darbības un asinsrades traucējumiem. Tā kā nesteroidālie pretiekaisuma līdzekļi var nomākt asinsradi, lietojot vienlaikus šo abu grupu līdzekļus, jākontrolē asinsaina. Ilgstoša H2 receptoru blokatoru lietošana var maskēt ļaudabīga kuņģa audzēja simptomus (tāpēc vēlams periodiski veikt gastroskopisko izmeklēšanu) un veicināt bradikardiju, kā arī dzimumtieksmes pavājināšanos un ginekomastiju.