Novecošana

Novecošana – dabisks, neapgriezenisks, ilg-stošs bioloģisks process organisma individuālajā attīstībā, kuru izraisa vielmaiņas intensitātes samazināšanās. Novecošana izpaužas gan fiziski, gan psihiski, gan sociāli. Jaunībā orgāni aug un attīstās, vecumā notiek pretējs process – orgānu involūcija (samazinās to lielums un masa). Kauli kļūst trauslāki, līdz ar vielmaiņas palēnināšanos audos nogulsnējas tauki, aizstājot audu funkcionālos elementus (muskuļšķiedras, dziedzeršūnas utt.). Tauki nogulsnējas arī zemādā, gk. uz vēdera un skausta. Āda zaudē spraigumu, kļūst plānāka, sausāka. Sejas un kakla ādā izveidojas grumbas, sevišķi uz pieres, ap acīm un muti. Nosirmo mati, pasliktinās redze un dzirde. Asinsvadu siena sabiezē, zaudē elastīgumu un pārkaļķojas – paaugstinās asinsspiediens, attīstās ateroskleroze; asinsvadu pārmaiņas progresē, tāpēc rodas orgānu asinsapgādes un funkciju traucējumi. Nervu šūnām atmirstot, to skaits stipri samazinās. Pavājinās organisma spēja pretoties kaitīgai apkārtējās vides ietekmei. Novecošanu ietekmē ārējā vide, sociālais stāvoklis, kā arī dzīvesveids, piem., āda straujāk noveco ultravioletā starojuma ietekmē, plaušas ietekmē smēķēšana. Novecošana un līdz ar to orgānu sistēmu pārmaiņas katram noris citādi – tas ir ģenētiski nosacīts. Organismu novecošanas cēloņus un likumsakarības pēta īpaša zinātne – gerontoloģija, kuras galvenais uzdevums ir paildzināt cilvēka aktīvo mūžu.