Nieres transplantācija

Nieres transplantācija – donora nieres pārstādīšana progresējošas nieru mazspējas gadījumā. Nieres transplantācija ir vienīgā alternatīva hemodialīzei, ja tā jāveic visu mūžu. Ja nieres transplantācija ir veiksmīga, tā pagarina pacienta mūžu par vairākiem gadiem vai pat gadu desmitiem. Var transplantēt gan dzīva donora (parasti radinieka vai dzīvesbiedra nieri), gan tāda cilvēka nieri, kam iestājusies smadzeņu nāve (šīs nieres piegādā transplantācijas centrs, ja ir saņemta piederīgo atļauja vai pats bojā gājušais dzīves laikā ir novēlējis savus orgānus transplantācijai). Lai nieres transplantācija būtu veiksmīga, jābūt donora un recipienta audu saderībai. Noteiktu slimību, piem., neārstējamu ļaundabīgo audzēju, hronisku infekciju (AIDS), alkohola vai narkotiku atkarības, dzīvību apdraudošu citu orgānu slimību (piem., hroniska sirds mazspēja) un sistēmisku vai autoimūnu slimību gadījumā, ja tieši tās ir izraisījušas nieru mazspēju, nieres transplantācija nav iespējama. Pirms pacienta uzņemšanas nieres transplantācijas rindā viņš vispusīgi jāizmeklē; izmeklēšana ietver plašu laboratorisko diagnostiku, krūškurvja un deguna blakusdobumu rentgenogrāfiju, plaušu funkcionālos testus, elektrokardiogrāfiju miera un slodzes apstākļos, ehokardiogrāfiju un ultrasonogrāfiju.

Nieres transplantācijas norise. Nefunkcionējošo nieri izoperē un tās vietā transplantē donora nieri. Donora nieru artērija tiek savienota ar recipienta nieru artēriju un donora urīnvads tiek savienots ar recipienta urīnpūsli. Svešā niere tūlīt uzņemas savas funkcijas. Visbiežākā iespējamā komplikācija ir transplantāta atgrūšana (treme).

Lai no tās izvairītos, pēc nieres transplantācijas ar medikamentiem jāpavājina imūnsistēmas reakcijas. Šie medikamenti savukārt var izraisīt vairākas blaknes, piem., radīt pastiprinātu uzņēmību pret infekcijām, kā arī aknu bojājumus. Vietējie sarežģījumi var būt urīnvada sašaurinājumi, savienojuma šuvju sabiezēšana, asiņošana vai trombu veidošanās.