Neirozes

Neirozes –funkcionāli psihiski traucējumi, kas ir robežstāvoklis starp psihisku patoloģiju un normu. Šādi pacienti vairākumā gadījumu ārstējas pie neirologa vai internista un tikai veselības pasliktināšanās gadījumā meklē psihiatra vai psihoterapeita palīdzību. Neiroze vienmēr rodas psihisku pārdzīvojumu dēļ. Visbiežākie neirozes cēloņi ir sarežģījumi mīlestībā vai ģimenes dzīvē, situācijas, kad ir apdraudēts cilvēka prestižs, labklājība, veselība vai dzīvība. Cilvēks vieglāk pārcieš vienu smagu psihotraumu nekā ilgstošu atrašanos viegli psihotraumējošā situācijā. Noteicot neirozes diagnozi, ārsts vērtē pacienta personību: psihiski stabila, līdzsvarota personība veselīgāk reaģēs arī uz psihotraumējošiem faktoriem, stresu, un neirozes šādam cilvēkam radīsies retāk nekā cilvēkam, kas jau no bērnības ir pārmērīgi jūtīgs, ir ar t.s. kompleksiem. Šķir vairākus neirozes veidus – neirastēniju, histērisko neirozi un uzmācību neirozi. Neirastēnijai raksturīgs funkcionāls nervu sistēmas vājums. Šādiem cilvēkiem visi astenizējošie faktori (nepietiekama atpūta, pārslodze, negatīvas emocijas) vienlaikus veicina arī neirozi. Tie dara cilvēku jutīgu pret ikvienu psihotraumu, t.i., rada lielāku uzņēmību pret neirozēm. Neirastēnija izpaužas ar pastiprinātu satraucamību, nogurdināmību, emocionālu nelīdzsvarotību, kā arī ar veģetatīvās nervu sistēmas labilitāti. Parasti cilvēks meklē ārsta palīdzību iekšējo orgānu darbības traucējumu dēļ, kuriem, kā liecina izmeklēšana, nav objektīvu cēloņu. Sūdzības ir dabiskas, nav dīvainas (piem., sāpes sirds apvidū, kuņģa un zarnu darbības traucējumi, elpas trūkums, svīšana, nedaudz paaugstināta ķermeņa temperatūra u.c.). Funkcionālie traucējumi rodas un atkal zūd un ir saistīti ar negatīvām emocijām. Slimnieks savu stāvokli spēj vērtēt kritiski un parasti min, ka ir pārmērīgi emocionāls, nervozs, turklāt tieši pirms saslimšanas viņam parasti bijuši jauni sarežģījumi. Histēriskās neirozes gadījumā traucējumi ir funkcionāli, bet vienlaikus slimnieks no tiem neapzināti (nesimulējot) gūst kādu labumu – īslaicīgu atbrīvojumu no smaga fiziska darba, apkārtējo uzmanību un līdzjūtību. Parasti šiem cilvēkiem ir tieksme psiholoģiskos sarežģījumus pārspīlēt un dramatizēt. Lielo histērisko lēkmju, kad ir bezsamaņa un demonstratīvi krampji, kuras aprakstītas literatūrā agrāk, mūsu dienās tikpat kā nav, tās ir tikai cilvēkiem ar primitīvu personību. Biežāk ir polimorfiski funkcionāli traucējumi. Jušanas un kustību traucējumi izpaužas pavājinātas jutības (retāk – pilnīgas nejutības) un apgrūtinātu kustību (retāk – pilnīgas paralīzes) veidā; novēro arī funkcionālus gaitas un līdzsvara traucējumus, redzes dubultošanos, dzirdes pavājināšanos. Arī veģetatīvie traucējumi ir polimorfiski un mainīgi. Šo traucējumu izpausmes ir spilgtas, teatrālas, dramatiskas, turklāt tiem nav konstatējams organiski izskaidrojams cēlonis. Uzmācību neiroze biežāk rodas jūtīgiem, trauksmaini bažīgiem cilvēkiem, kam pēc kāda psihotraumējoša gadījuma uzmācīgi rodas nepatīkamas domas (piem., pēc tam, kad saslimis kāds no paziņām, cilvēkam rodas uzmācīgas domas, ka arī viņam ir līdzīgi simptomi; pēc pārciestas avārijas var rasties bailes vadīt automobili, pēc negulētas nakts rodas bailes iet gulēt, jo droši vien atkal neizdosies iemigt). Var būt seksuāli traucējumi, ja cilvēks jau iepriekš baidās no neveiksmes, kas tieši tādēļ arī rodas. Ārstēšanā noteicošā ir psihoterapija, to kombinējot ar vispārspēcinošu medikamentu lietošanu un fizioterapiju. Neirozes rašanos var veicināt pārmērīga bērnu brīdināšana un baidīšana. Ārstējot iespēju robežās jālikvidē psihotraumas cēlonis un cilvēkam jāmāca pozitīva attieksme pret radušos situāciju. Neirozes parasti ir izārstējamas. Bieži tās pāriet pēc psihotraumējošās situācijas izbeigšanās, bet atsevišķos gadījumos, ja tās ir saistītas ar citu slimību (galvas smadzeņu asinsvadu sklerozi u.c.), ir novēlota ārstēšana vai nav pietiekamas atpūtas, neoroze var turpināties ilgāku laiku.

[neuroses; gr. neuron dzīsla, nervs]