Nāve

Nāve – organisma dzīvības izbeigšanās. Tā ir likumsakarīga parādība, ko sagatavo visa organisma individuālās attīstības (ontoģenēzes) gaita. Sintēzes un atjaunošanās procesi vecumā atpaliek no noārdīšanās un novecošanas procesiem, līdz beidzot vairs nevar nodrošināt normālas dzīvības norises. Šāda fizioloģiska jeb dabiska nāve, kas iestājas fizioloģiskās novecošanas dēļ, ir reti. Cilvēki biežāk nomirst patoloģiskā jeb pāragrā nāvē, ko izraisa slimības vai dzīvībai svarīgu orgānu (smadzeņu, sirds, plaušu, aknu) bojājumi. Miršanai ir vairākas stadijas. Preagonijai raksturīgs motorisks uzbudinājums. Asinsspiediens pazeminās, pulss paātrinās. Āda ir bāla, cianotiska. Sirds un asinsvadu sistēmas traucējumu dēļ audi saņem mazāk skābekļa. Audos palēninās oksidācijas procesi, un šūnās uzkrājas skābie vielmaiņas produkti. Asinsrites traucējumu dēļ nestrādā nieres un ir kavēta skābo vielmaiņas produktu izvade no organisma. Plaušu funkciju traucējumi pastiprina hipoksiju un kavē gaistošo skābo produktu izdalīšanos caur plaušām. Organismā pastiprinās acidoze. Preagonijas periodā mēģina darboties kompensācijas mehānismi: asinsrites centralizācija – perifērijā asinsvadi sašaurinās (āda ir bāla, auksta), un asinis tiek novirzītas uz dzīvībai svarīgiem orgāniem; pieaug elpošanas frekvence un dziļums; samazinās enerģijas patēriņš galvas smadzeņu garozā, tāpēc cilvēks var būt kavēts, neatbildēt uz jautājumiem. Preagonijas stadija var ilgt vairākas diennaktis, tā ir mokoša. Agonija, termināls stāvoklis, dzīvības pēdējās izpausmes pirms klīniskās nāves iestāšanās, mokoša “cīņa”, kad pamazām pasliktinās dzīvībai svarīgo orgānu funkcijas. Pazīmes: apgrūtināta, gārdzoša elpošana ar palīgmuskulatūras piedalīšanos, krampji, spontāna urinācija un izkārnījumu izdalīšanās, sirdsdarbības pavājināšanās vai sirds ritma traucējumi, asinsspiediena pazemināšanās, apziņas aptumšošanās, ādas bālums vai zilgana nokrāsa. Agonijas laikā novēro t.s. terminālo elpošanu – pēc dažiem elpas vilcieniem seko 3–4 minūtes ilga pauze, kuras laikā nevar noteikt ne pulsu, ne asinsspiedienu. Tas rada iespaidu par nāves iestāšanos, bet pēc brīža atkal atsākas elpošana. Nedrīkst aizmirst, ka dzirdes analizators darbojas ilgi, tātad mirstošs cilvēks dzird, tikai nespēj atbildēt. Atkarībā no slimības agonijas ilgums var būt dažāds. Iestājoties klīniskajai nāvei, zūd samaņa, izbeidzas sirdsdarbība, elpošana, nav refleksu, acu zīlītes ir paplašinātas; tās ir apšaubāmās nāves pazīmes. Šis periods ilgst 5–8 minūtes, pēc tam sāk sabrukt olbaltumvielas. Klīniskās nāves laikā cilvēku vēl ir iespējams atdzīvināt, jo smadzenēs vēl ir skābekļa rezerves, vairākums orgānu un audu vēl joprojām ir dzīvi. Pēc klīniskās nāves sākas smadzeņu nāve, kad neapgriezeniski izzūd visas smadzeņu funkcijas, kas nosaka cilvēka individualitāti. Tās biežākie cēloņi ir galvaskausa un smadzeņu traumas, asinsizplūdums smadzenēs vai asinsrites apstāšanās. Smadzeņu nāves apstākļos ir bezsamaņa, nav spontānas elpošanas, nav zīlīšu reakcijas uz gaismu, aizskarot radzeni, nav plakstiņu kustības, nav sejas muskuļu reakcijas uz sāpīgu kairinājumu, nav spontānu kustību, elektroencefalogrammā nulles līnija turpinās vairāk nekā pusstundu, angiogrāfiski nav noteicama smadzeņu asinsrite. Smadzeņu nāve jāapstiprina diviem neatkarīgiem ārstiem, tikai tad drīkst pārtraukt reanimācijas pasākumus. Izbeidzoties visu orgānu funkcijām un sākoties audu pašsagremošanās (autolīzes) procesam un sairšanai, iestājas bioloģiskā nāve. Sāk izpausties neapšaubāmās nāves pazīmes: līķa plankumi, stīvums un ķermeņa atdzišana. Nāve ir neapgriezenisks process. Orgāni iet bojā noteiktā secībā – vispirms galvas smadzeņu garozas šūnas (neapgriezeniski procesi iestājas jau 5–8 minūtes pēc asinsapgādes izbeigšanās), mazliet vēlāk – citu CNS daļu šūnas. Pēc tam iet bojā zarnu epitēlija, plaušu, aknu šūnas utt. Sirds saglabā dzīvotspēju līdz 24 stundām. Līķa plankumi ir zilgansarkani vai violeti. Tos izraisa asins aizplūšana uz lejupējiem ķermeņa apvidiem smaguma spēka ietekmē. Līķa plankumi var rasties jau 30–40 minūšu laikā pēc nāves iestāšanās, bet ir skaidri izteikti pēc 6–12 stundām. Pirmo 24 stundu laikā mainot līķa stāvokli, mainās šo plankumu novietojums. Līķa stingums sākas 2–4 stundas pēc nāves apakšžokļa un skausta apvidū, tad izplatās uz pleciem, ķermeņa augšdaļu, visbeidzot arī uz kājām. Stingums visvairāk izteikts ir pēc 6–12 stundām. Sākoties pūšanai, stingums pēc 2–3 diennaktīm (retos gadījumos 12 diennakšu laikā) pamazām izzūd. Līķa plankumu un stinguma izpausme ir īpaši svarīga tiesu medicīnā, jo dod iespēju noteikt nāves iestāšanās brīdi.