Narkoze

Narkoze, vispārējā anestēzija – apzināti izraisīta CNS aizsargkavēšana. Šķir ārstniecisko un ķirurģisko narkozi. Ārstnieciskās narkozes uzdevums ir izslēgt sāpju sajūtu no slimnieka apziņas, piem., miokarda infarkta, stenokardijas u.c. gadījumā; dažreiz to lieto, lai atvieglinātu elpošanu, piem., ja slimniekam ir ieilgusi bronhiālās astmas lēkme, jo dažas narkozes vielas bronhus paplašina efektīvāk nekā citi medikamenti. Ķirurģiskā narkoze pasargā operējamo cilvēku no sāpēm un rada nepieciešamos apstākļus operācijai, t.i., panāk, lai cilvēks operācijas laikā nekustētos un viņa muskulatūra būtu atslābusi. Tā kā narkozes iedarbojas uz elpošanu un asinsriti, tās laikā nepieciešama īpaša slimnieka uzraudzība. Narkozei šķir vairākas fāzes; jārada arī apstākļi, lai to būtu iespējams nepieciešamības gadījumā ātri pārtraukt. Lai muskulatūra atslābtu, narkozei jābūt dziļai, bet tāda narkoze izraisītu intoksikāciju, tāpēc muskuļu atslābumu panāk ar speciālām vielām, miorelaksantiem, kas neiedarbojas uz CNS. Atkarībā no narkozes līdzekļu ievadīšanas veida šķir inhalācijas un neinhalācijas narkozes. Inhalācijas narkozes gadījumā slimnieks narkozes līdzekļus ieelpo kopā ar elpojamām gāzēm (bieži tikai ar skābekli) vai arī tos viņam ievada, izdarot elpināšanu. Narkozes gāze tiek pievadīta zem maskas (maskas narkoze) vai pa elpināšanas caurulīti (intubācijas narkoze). Lai sasniegtu nepieciešamo narkozes dziļumu un lai mazinātu intoksikācijas iespējamību, parasti inhalācijas narkozi kombinē ar intravenozo narkozi. Šķidro un gāzveida narkožu līdzekļu dozēšanai, kā arī ieelpojamā gāzu maisījuma iegūšanai lieto speciālus narkozes aparātus, kas vienlaikus dod iespēju slimnieku arī elpināt. Neinhalācijas narkozes gadījumā narkozes līdzekli ievada vēnā, muskulī, taisnajā zarnā, kaulā vai dod iedzert.

[gr. narkōsis sastingums]