M

Meningīts

Smadzeņu apvalku iekaisums. Pēc cēloņa un pārmaiņām smadzeņu apvalkos un smadzeņu šķidrumā izšķir strutaino un serozo meningītu. Ja infekcija iekļūst tieši smadzeņu apvalkos pa asins vai limfas ceļiem, rodas primārais meningīts, bet, ja tā nonāk apvalkos no cita infekcijas perēkļa organismā, - sekundārais meningīts. Daudzu, it sevišķi sekundāro meningītu attīstībā svarīga nozīme ir alerģijai. Meningīta cēloņi ir dažādi. Primāro strutaino meningītu ierosina meningokoki, kas bieži mīt cilvēka augšējo elpošanas ceļu gļotādā un, mazinoties organisma pretestībai vai pieaugot mikrobu virulencei, var radīt iekaisumu smadzeņu apvalkos. Meningokoki parasti organismā nonāk pa elpošanas ceļiem. Infekcijas avots ir slims cilvēks, inficēti priekšmeti un baktēriju nēsātāji. Ar meningokoku ierosināto meningītu biežāk saslimst ziemas un pavasara mēnešos, (skatīt arī meningokoku infekcija.) Sekundāro strutaino meningītu var ierosināt streptokoki, stafilokoki, pneimokoki, gonokoki, zarnu nūjiņas u.c. mikrobi. Infekcijas avots var būt iekaisums vidusausī, deguna blakusdobumos, mandelēs, zobos u.c. Strutainais meningīts var rasties arī galvas traumu, it īpaši galvaskausa lūzuma gadījumā. Serozo meningītu visbiežāk ierosina vīrusi (Koksaki,

ECHO, ērču un letarģiskā encefalīta, poliomielīta, gripas, epidēmiskā parotīta u.c. vīrusi). Infekcija organismā iekļūst galvenokārt caur gremošanas traktu vai elpošanas ceļiem, bet tālāk nervu sistēmā ar asinīm. Enterovīrusi (Koksaki un ECHO), kas pēc īpašībām līdzīgi poliomielīta vīrusiem, bieži atrodami stāvošos ūdeņos. Tie mīt daudzu dzīvnieku zarnās un aizdegunē un izdalās ar izkārnījumiem un aizdegunes gļotām. Inficēšanās notiek ar ūdeni, pienu, augļiem u.c. pārtikas produktiem. Šāds inficēšanās veids veicina slimības izplatīšanos. Biežāk ar šo meningītu slimo vasarā un rudenī. Serozo meningītu var ierosināt arī t.s. horiomeningīta vīruss. Ar to epidēmiski saslimst mājas peles, un no tām infekcija var pāriet uz cilvēku. Infekciju var pārnēsāt arī dažādi posmkāji. Inficēšanās notiek galvenokārt caur elpošanas ceļiem, biežāk pavasarī. Meningīts var izraisīt arī tuberkuloze (skatīt tuberkuloze), sifilisa, brucelozes un daudzu citu infekciju ierosinātāji. Šā sekundārā meningīta rašanos sekmē nervu audu sensibilizācija, alerģija un dažādi nelabvēlīgi faktori (intoksikācija, trauma, hipovitaminoze, vielmaiņas traucējumi u.c.). Meningīta gaita var būt akūta, subakūta un hroniska. Akūti parasti sākas strutainie un arī virusālie meningīti. Subakūti un hroniski bieži ir tuberkulozes, sifilisa un citu hronisku infekciju ierosinātie meningīti. Akūta meningīta pazīmes parasti parādās 3 - 14 dienas pēc inficēšanās. Slimības sākumā ir stipras, dažreiz ļoti stipras galvassāpes, slikta dūša, pat vemšana, paaugstināta t°, nogurums, sāpes dažādās ķermeņa daļās, var būt caureja, izsitumi, iesnas, sāpēs rīklē u.c. Hroniska meningīta gadījumā ir ilgstošs nogurums, apātija, pamazinātas darbaspējas, svīšana, pastiprināta uzbudināmība, miega traucējumi, miegainība dienā, galvassāpes. Sāpes pastiprina spilgta gaisma, troksnis un citi kairinātāji. Ja uzspiež uz acu āboliem, rodas sāpes, ir muskuļu stīvums, galvenokārt kakla mugurpusē un kāju saliecējos muskuļos. Smaga meningīta gadījumā var būt apziņas traucējumi, murgi, uzbudinājums, samaņas zudums. Reizēm rodas locekļu paralīze un galvas smadzeņu nervu (redzes, acs kustību, sejas, līdzsvara un dzirdes nerva) bojājumi. Bieži, it īpaši strutainā meningīta slimniekiem, ir pārmaiņas asins ainā. Ārstē tikai slimnīcā, lietojot antibiotikas u.c. līdzekļus. Profilakse. Svarīga ir organisma vispārēja stiprināšana. Laikus jāārstē visas infekcijas un jālikvidē iekaisuma perēkļi organismā. Nedrīkst ēst nemazgātus augļus un dārzeņus, dzert nevārītu ūdeni un pienu. Slimnieka lietotie trauki un veļa jānovāra. Dažu meningīta (primārā strutainā meningīta, poliomielīta meningeālās formas u.c.) gadījumā nepieciešama karantīna bērniem, kam bijis kontakts ar slimnieku. Pret ērču encefalītu un poliomielīta meningeālo formu lieto specifiskas vakcīnas.