halucinācijas

[hallucinationes; lat. hallucinatio, no hallucinari murgot]

uztveres traucējumi; šķietama uztvere bez reāla objekta – maldīgi redzes, dzirdes, taustes, ožas vai garšas tēli, ko nerada ārējs kairinājums, bet kas smadzeņu darbības traucējumu dēļ cilvēkam liekas īstenības atspoguļojums. ◊ attīstās psihisku traucējumu, galvas smadzeņu slimību, alkohola delīrija, ļoti augstas ķermeņa temperatūras un citos gadījumos. ◊ var rasties arī pēc dažu medikamentu, gk. halucinogēnu lietošanas. Slimnieki, piem., redz neesošus priekšmetus, dzird pavēles, draudus, uzslavas, ko neviens nav teicis, jūt neesošas smaržas vai pārdzīvo citādas sajūtas, kas nav saistītas ar īstenību. ◊ var būt neitrālas, patīkamas vai nepatīkamas. Reizēm slimnieks izpilda ◊ dzirdētus norādījumus. Ja ir t.s. imperatīvās (pavēles) ◊, slimnieka rīcība var kļūt bīstama viņam pašam un apkārtējiem (pašnāvība, uzbrukums citiem). Redzes ◊ raksturīgas gk. alkohola delīrijam, dzirdes – biežāk hroniskām psihiskām slimībām, alkohola halucinozei. Ja saslimušais par savām ◊ nestāsta, par to esamību un raksturu var spriest pēc viņa izturēšanās.