gaismas terapija, fototerapija

Saules vai mākslīgā optiskā starojuma (redzamās gaismas, infrasarkanā starojuma un ultravioletā starojuma) izmantošana ārstniecībā; fizioterapijas nozare. Dabā pilnīgākais optiskā starojuma avots ir Saule, bet gadalaikos, kad saules gaismas ir maz, var izmantot mākslīgus starotājus ar noteikta viļņu garuma starojumu. Saules terapija ir svarīga klimatterapijas sastāvdaļa. ◊ uzlabo vispārīgo pašsajūtu un regulē daudzus vielmaiņas procesus. Infrasarkanais starojums (siltumstarojums) elektromagnētisko viļņu spektrā atrodas starp radioviļņiem (mikroviļņiem) un redzamo gaismu, viļņu garums ir 0,74 µm–2 mm. Āda laiž cauri infrasarkano starojumu viļņu garuma diapazonā no 0,76 līdz 1,4 µm. Tas iespiežas virsējā ādas slānī tikai dažu milimetru dziļumā, tad tiek novadīts uz dziļākajiem slāņiem. Tam ir spazmolītiska iedarbība, arī uz vēdera dobuma orgānu gludo muskulatūru, kā arī pretsāpju iedarbība, īpaši spastisku stāvokļu un hroniska iekaisuma gadījumā. Infrasarkanā starojuma terapiju izmanto gk. ausu, deguna un kakla, ādas, reimatisma un kustību aparāta slimību ārstēšanai. Redzamajai gaismai atbilst optis-kā elektromagnētiskā spektra daļa starp infrasarkano un ultravioleto starojumu, tās viļņu garums ir 400–760 nm. Redzamo starojumu acs uztver kā baltu vai krāsainu gaismu (sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaišzila, tumšzila un violeta). Redzamais starojums iekļūst ādā līdz 1 cm dziļumam, tomēr galvenā iedarbība ir uz acs tīkleni. Redzamā gaisma un tās krāsas netieši iedarbojas uz CNS un ietekmē cilvēka psihi. Dzeltenā, zaļā un oranžā krāsa labvēlīgi ietekmē cilvēka garastāvokli, bet zilā un violetā – nelabvēlīgi. Noskaidrots, ka sarkanā un oranžā krāsa uzbudina galvas smadzeņu garozas darbību, zaļā un dzeltenā līdzsvaro ierosas un kavēšanas procesus, bet zilā kavē neiropsihisko darbību. Šīs krāsu īpašības ņem vērā, veidojot interjeru. Jaundzimušo dzelti var mazināt apstarošana ar zilo gaismu. Ultra-violetais starojums (UVS) ir optiskais starojums ar visīsāko viļņu garumu (10–400 nm). Fizikālajā medicīnā izmanto 180–400 nm ultravioleto starojumu. Pēc bioloģiskās iedarbības UVS iedala UVA (315–400 nm), UVB (280–315 nm) un UVC (100–280 nm). UVA ir starojums, kas rada ādas iedegumu. UVB veicina D vitamīna un melanīna (ādas pigmenta) sintēzi ādā, kā arī ādas aizsargslāņa veidošanos, bet, saņemot lielāku šā starojuma devu, rodas ādas apdegums. UVC rada saistaudu iekaisumu un ādas apsārtumu. Līdz Zemei no Saules nonāk gk. UVA un UVB, jo lielākā daļa UVC, kā arī īsāka viļņu garuma UVS absorbējas atmosfērā. No optiskā starojuma UVS piemīt vislielākā enerģija, kas apstarojamos audos pārvēršas ķīmiskajā un cita veida enerģijā. Bioloģiskās pārvērtības audos pēc apstarošanas izraisa tieši ķīmiskā enerģija un ķīmiskie procesi. UVS tieši ietekmē tikai ādas un gļotādas virsējos slāņus, tomēr vietēja apstarošana izraisa spēcīgas reakcijas arī dažādos orgānos un orgānu sistēmās. Fotoķīmiskā ceļā ādā veidojas D vitamīns, kas ir nepieciešams normālai kaulu attīstībai, kā arī rahīta profilaksei un ārstēšanai. UVS izmanto neirodermīta, ādas izsitumu, niezes un psoriāzes ārstēšanai. UVS ietekmi var pastiprināt ar dažādām ķīmiskām vielām (psoriāzes, matu izkrišanas, dažu limfomas veidu ārstēšanā). Šādā gadījumā lieto brilles ar tumšiem stikliem, lai aizsargātu acis, un ādu ieziež ar pretsaules krēmu. UVS ir pretsāpju, pretiekaisuma, desensibilizējoša, imunitāti stiprinoša un vispārspēcinoša iedarbība. Tas veicina ievainojumu dzīšanu, kā arī nervu un kaulaudu reģenerāciju. Pārmērīga sauļošanās un apstarošana ar UVS var veicināt ādas vēža attīstību, tāpēc nav ieteicams ilgi uzturēties saulē vai solārijā. Atsevišķi medikamenti, kosmētikas līdzekļu komponenti, saldumi u.c., mijiedarbojoties ar UVS, var izraisīt fotoalerģiskas reakcijas.