Ebolas drudzis

[febris Ebola; pēc Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā Āfrikā, kur 1976. g. pirmo reizi novēroja slimību]

akūta infekcijas slimība ar hemorāģisko sindromu un augstu letalitāti. Izraisa filovīrusu dzimtas ebolavīrusi. Ar ◊ slimo Centrālajā Āfrikā un Rietumāfrikā. Izteikts pieņēmums, ka infekcijas rezervuārs ir savvaļas grauzēji un sikspārņi, bet vīrusu nēsāšana ir atklāta vienai no pērtiķu sugām, kuri tika izmantoti eksperimentiem laboratorijā. Inficēšanās notiek, tieši saskaroties ar slimnieka vai vīrusa nēsātāja asinīm, organisma sekrētiem vai orgāniem (laboratorijā). Iespējams, ebolavīrusu starpsaimnieki ir odi un ērces. Vīrusi bojā asinsvadu šūnas, limfmezglus, aknas, liesu, plaušas un kaulu smadzenes. Inkubācijas periods ir 3–16 dienas. ◊ sākas akūti: ķermeņa temperatūra ātri sasniedz 38–39  °C, sākas stipras galvassāpes, muskuļu sāpes, slikta dūša, vemšana. Slimības 2.–3. dienā pievienojas iekšēja un ārēja asiņošana, gk. caur gļotādu, caureja ar asins piejaukumu, asiņojoši izsitumi. Apmēram astoņu dienu laikā 50–90% gadījumu masīvās asiņošanas dēļ beidzas letāli. Diagnozi apstiprina laboratorijā, noteicot antivielas, kā arī specifiskas vīrusu pazīmes asinīs, urīnā un rīkles gļotādas iztriepē. Ārstēšana. Slimnieka pretestības paaugstināšanai izmanto serumu, ko iegūst no pārslimojušiem cilvēkiem. Slimnieks obligāti jāizolē un jācenšas visiem iespējamiem līdzekļiem atvieglot viņa ciešanas.