Diabēts, cukura

[diabetes mellitus]

hroniska slimība, ko izraisa aizkuņģa dziedzera hormona insulīna trūkums. Cukura ◊ raksturīgs paaugstināts glikozes līmenis asinīs, un, pārsniedzot zināmu slieksni, tā izdalās caur nierēm urīnā (glikozūrija). Ar urīnu no organisma tiek izvadīts liels daudzums šķidruma, vitamīni un minerālvielas. Glikozei neizmantojoties (glikozes bads šūnās), rodas daudz toksisku taukmaiņas produktu – ketonvielu – un attīstās diabētiskā acidoze. Ketonvielas izdalās urīnā, un analīzēs var konstatēt acetonu. Rodas traucējumi arī olbaltumvielmaiņā, tāpēc deģenerējas muskulatūra un iekšējie orgāni. Šķir 1. un 2. tipa cukura ◊. 1. tipa cukura ◊ parasti sākas bērna un jaunieša vecumā (70% gadījumu līdz 20 gadu vecumam). Iespējams, uz šo cukura ◊ tipu ir iedzimta nosliece; vīrusinfekcijas dēļ sāk veidoties antivielas pret aizkuņģa dziedzera šūnām, kas tiek bojātas un vairs nespēj izstrādāt insulīnu. Attīstās absolūts insulīna trūkums. Slimniekiem raksturīgs straujš ķermeņa masas zudums. Tā kā šo ◊ var ārstēt tikai ar insulīna injekcijām, to sauc arī par insulīnatkarīgo cukura ◊. Ar 2. tipa cukura ◊ slimo 90% visu cukura ◊ slimnieku. Saslimst gk. pusmūža un vecāka gadagājuma cilvēki. Insulīna daudzums asinīs parasti ir normāls vai pat palielināts, taču insulīnu nespēj piesaistīt šūnas. Iespējama arī pārmērīga insulīna noārdīšanās vai arī defektīva insulīna molekulas uzbūve. Slimnieku ķermeņa masa parasti ir palielināta. Šā tipa cukura ◊ parasti attīstās lēni un nemanāmi un nereti tiek atklāts nejauši. Aizdomas par iespējamu cukura ◊ rada pastiprināta slāpju sajūta (glikoze, izdalīdamās caur nierēm, pastiprināti piesaista ūdeni), bieža pastiprināta urinācija – vairāk par diviem litriem urīna diennaktī (poliūrija;  hipohidratācija), biežas urīnizvadceļu infekcijas, dzimumorgānu ādas nieze, strutainas ādas slimības. Komplikācijas visvairāk skar sīkos asinsvadus (mikroangiopātijas) un lielos asinsvadus (makroangiopātijas). Lielo asinsvadu bojājuma gadījumā paātrināti veidojas ateromas, kas izraisa aterosklerozi kāju, sirds muskulatūras un CNS lielajās artērijās, radot gangrēnas, miokarda infarkta un insulta draudus. Sīko asinsvadu bojājumi visbiežāk rada nieru darbības traucējumus (diabētiskā nefropātija), kuru pirmā pazīme ir olbaltumvielu daudzuma palielināšanās urīnā (proteinūrija), redzes traucējumus, piem., retinopātiju, un nervu sistēmas darbības traucējumus (polineiropātija). Bīstamākā ◊ komplikācija ir diabētiskā koma. Ārstēšana. Galvenais – atbilstoša diēta, lai mazinātu iespēju attīstīties akūtām un hroniskām komplikācijām. Ieteicamais uzturvielu sadalījums cukura ◊ slimniekam ir 50–60% ogļhidrātu, 25–30% taukvielu un 10–15% olbaltumvielu. Tā kā uztura ogļhidrāti visvairāk veicina glikozes veidošanos, tie jālieto pēc iespējas uzmanīgi. Ogļhidrātu daudzuma vērtēšanai parocīgi ir izmantot maizes vienību. Ēdienu saldināt vajag ar mākslīgajiem saldinātājiem, nevis ar cukuru. Pietiekamā daudzumā jāuzņem šķidrums – ūdens, zāļu tējas, minerālūdens. 1. tipa cukura ◊ ārstēšanā izmanto insulīna injekcijas un diētu. 2. tipa cukura ◊ ārstēšanā galvenā nozīme ir diētai, iekšķīgi lietojamiem medikamentiem, kas pazemina cukura līmeni asinīs, kā arī nepieciešamības gadījumā var tikt izmantotas insulīna injekcijas. Tā kā 2. tipa cukura ◊ slimniekiem bieži ir liekā ķermeņa masa, jācenšas to normalizēt, izvēloties uzturu ar samazinātu kaloriju daudzumu. ◊ ārstēšanai ieteikti dabas līdzekļi, kas satur ārstniecības augus, kuri vai nu aktivē aizkuņģa dziedzera bēta šūnas, lai tās vairāk sintezētu insulīnu, vai arī veicina efektīvāku insulīna izmantošanos cukura metabolismā, bet nevar aizstāt pašu insulīnu. Dabas līdzekļi var tikt izmantoti papildterapijā līdz zināmai robežai, jo, slimībai progresējot, bēta šūnu darbība pavājinās un rodas nepieciešamība lietot insulīnu.