Bads

Bads – vispārīgs organisma stāvoklis, ko radījis nepietiekams uzturs vai traucēta uzturvielu uzsūkšanās un izmantošanās organismā.

Līdz ar to organisms netiek nodrošināts ar vajadzīgo enerģijas daudzumu. ◊ gadījumā cilvēkam nav spēka, viņš nespēj koncentrēties, viņam rodas nepatīkama kopsajūta un velkoša sajūta kuņģī. ◊ izcelsme ir atkarīga no fiziskiem, psihiskiem vai sociāliem faktoriem. ◊ un sāta sajūtu regulē centri starpsmadzenēs. Var būt vairāku veidu ◊: absolūts ◊ (trūkst gan uzturvielu, gan ūdens), pilnīgs ◊ (trūkst tikai uzturvielu, bet ūdens ir pietiekamā daudzumā), nepilnīgs ◊ (nepietiekams uzturvielu daudzums) un daļējs bads (trūkst kādas no uzturvielām).

◊ laikā dzīvību uztur enerģija no organismā uzkrātajām enerģijas rezervēm. Vispirms organisms iztērē tauku un glikogēna (ogļhidrātu depo forma) rezerves, tad muskuļu un iekšējo orgānu olbaltumvielas, bet ◊ beigustadijā noārdās sirds muskulatūras un centrālās nervu sistēmas audi. Nāve iestājas, ja ir zaudēti apmēram 40–45% organisma olbaltumvielu, jo tad nespēj atjaunoties enzīmi un hormoni un līdz ar to nedarbojas vielmaiņa un nespēj funkcionēt organisma sistēmas.

Izdzīvošanas ilgums ◊ laikā ir atkarīgs no ķermeņa masas, vecuma (bērni ir neizturīgāki un pusmūža cilvēki izturīgāki), dzimuma (sievietes ir izturīgākas), organisma individuālajām īpatnībām un enerģijas patēriņa (guļus stāvoklī izdzīvošanas ilgums palielinās).

Enerģijas patēriņš ◊ laikā samazinās tikai par 10–20%, tāpēc jebkura slodze paātrina organisma bojāeju. Ogļhidrātu trūkuma dēļ asins reakcija kļūst skāba (® acidoze), noārdoties taukskābēm, uzkrājas ketonvielas. Olbaltumvielu trūkums organismā izraisa t.s. bada tūsku. ◊ var izraisīt arī dažas endokrīno dziedzeru (vairogdziedzera, hipofīzes) vai galvas smadzeņu slimības, kas pastiprina vielmaiņu; līdz ar to uzņemtais uzturs nespēj nodrošināt nepieciešamo enerģiju un cilvēks var stipri novājēt. Ja vienlaikus izzūd ēstgriba un slimība netiek ārstēta, cilvēks var nomirt.