Antivielas

Asins seruma olbaltumvielas (globulīni), kuru sintēzi ierosina kāds infekciju slimību ierosināts mikroorganisms, vakcīna vai cits antigēns un kuras ar šo antigēnu specifiski reaģē. Tā, piem., difterijas toksīns ierosina tikai tādu antivielu (antitoksīnu) rašanos, kuras saistās vienīgi ar pašu difterijas toksīnu. Dažreiz antivielas sastopamas arī nekad neslimojušu un nevakcinētu cilvēku asins serumā; to izcelsme nav pilnīgi noskaidrota, organisma aizsargreakcijās tās piedalas. Apmēram 85% kopējā antivielu daudzuma ir gamma globulīni, neliela daļa - beta globulīni.

Pēc fizikāli ķīmiskajām un antigēniskajām īpašībām (sugai svešā organismā izraisa pret sevi vērstu antivielu rašanos) izšķir 5 antivielu frakcijas - IgM, IgG, IgA, IgE un IgD. Jau pirmajā nedēļā pēc organisma saskares ar kādu infekcijas slimības ierosinātāju vai citu antigēnu asins serumā var konstatēt IgM - agrīnās jeb smagās antivielas. To daudzumam mazinoties, pieaug IgG - vēlīnās antivielas. IgA tipa antivielas ne tikai cirkulē asinīs un audu šķidrumā, bet arī izdalās uz gļotādas virsmas. Tā kā IgA daudzums palielinās elpošanas ceļu un zarnu infekciju slimību gadījumā, pastāv uzskats, ka IgA aizsargā gļotādu. IgE konstatējams asinīs, idiosinkrāzijas, anafilakses u.c. alerģiskos stāvokļos (astmas slimnieku krēpās, deguna izdalījumos u.c). IgD nozīme nav noskaidrota. Galvenā antivielu īpatnība ir to spēja specifiski reaģēt ar atbilstošu antigēnu. Nelieli antivielu molekulas virsmas rajoni jeb reaktīvie centri saistās ar slimības ierosinātāju vai citu antigēnu, izveidojot antigēna un antivielu kompleksu, kas stimulē makrofāgu sistēmu un paātrina antigēna izdalīšanos no organisma. Šādi kompleksi ārpus organisma izgulsnējas (noris aglutinācija, precipitācija) vai šķīst (noris līze, ja ir optimāls daudzums komplementa). Šīs parādības plaši izmanto infekciju slimību diagnostikā. Antivielu līmeņa paaugstināšanu organismā, ievadot imūnserumu, lieto reti - galvenokārt difterijas, stingumkrampju, botulisma un anaerobu infekciju gadījumā.