Alkoholisms

Alkoholisms – slimība, ko izraisa bieža alkoholisko dzērienu lietošana un kam raksturīga patoloģiska tieksme pēc alkohola, kuras sekas slimniekam ir psihisks un fizisks sabrukums un sociāla degradācija. ◊ kā slimība jāatšķir no dzeršanas (žūpošanas), kas ir ◊ cēlonis.
Akūta saindēšanās ar alkoholu jeb etilspirtu ietekmē gk. CNS, mainot domāšanu, runu, izturēšanos. Iestājas reibums, kura pakāpe ir atkarīga no alkohola koncentrācijas asinīs: viegls reibums (alkohola koncentrācija asinīs 0,05%), vidējs reibums (0,1%), smags reibums (0,2%).

Ja alkohola koncentrācija asinīs sasniedz 0,5%, dzīvībai svarīgu centru paralīzes dēļ var iestāties nāve. Bieža alkoholisko dzērienu lietošana ar laiku rada stabilus traucējumus – ◊ jeb hronisko ◊ (pretstatā akūtai intoksikācijai), kura attīstībā ir trīs stadijas – neirastēniskā, narkomāniskā un encefalopātiskā. Visām raksturīgs t.s. alkoholatkarības sindroms (patoloģiska tieksme pēc alkohola), paškontroles zudums, abstinences jeb paģiru sindroms (roku trīce, svīšana, sirdsklauves u.c.).

Pakāpeniski mainās organisma izturība pret alkoholu, izzūd vemšanas reflekss, rodas dažādi somatiski un neiroloģiski traucējumi, notiek pārmaiņas psihē ar sekojošu alkohola psihožu un plānprātības attīstību. Ārstēšana akūtas alkoholiskās saindēšanās gadījumā – organisma dezintoksikācija, simptomātiska terapija; hroniska ◊ terapijā ar dažādām ārstniecības metodēm novērš tiekmi pēc alkohola; īpaša nozīme ir psihoterapijai.