Aerojonterapija

Aerojonterapija – jonizēta gaisa (aerojonu) izmantošana ārstniecībā; fizioterapijas metode.

Par aerojoniem sauc elektriski uzlādētas gaisa gāzu molekulas, par hidroaerojoniem – uzlādētu gaisa un ūdens maisījumu. Šķir dabisko un mākslīgo ◊. Dabisko gaisa jonizāciju rada kosmiskais starojums, Saules starojums, zemes iežu radioaktīvais starojums, zibens negaisa laikā un citi faktori.

Hidroaerojoni palielinātā daudzumā rodas jūras un okeāna bangās, ūdenskritumos, pie strūklakām u.c. Dabiskā ◊ ir ilgstoša uzturēšanās (stundām un dienām ilgi) vietās, kur gaisā atrodas daudz dabisko aerojonu (kalnos, pie ūdenskritumiem un straujām upēm, jūras krastā); šādā gadījumā palielinās darbaspējas, samazinās skābekļa trūkums organismā, uzlabojas dažu slimību gaita.

Saskaņā ar aerojonu organiskās elektroapmaiņas hipotēzi joni pa elpceļiem caur alveolām nonāk asinīs un tiek iznēsāti pa visu organismu. Negatīvie aerojoni samazina eritrocītu grimšanas ātrumu un leikocītu skaitu, palielina eritrocītu skaitu asinīs un veicina vielmaiņu. Negatīvās aerojonizācijas dēļ pazeminās asinsspiediens, samazinās vai pāriet galvassāpes, vispārējais vājums, apātija un uzlabojas miegs.

Hidroaerojonizācija samitrina arī augšējo elpceļu gļotādu. ◊ labvēlīgo ietekmi organismā pārsvarā nosaka negatīvie aerojoni. Mākslī-gajā ◊ parasti izmanto vienādi lādētus aerojonus, ko iegūst ar speciālu apa-rātu – aerojonizatoru. ◊ lieto inhalāciju veidā (vispārēja iedarbība) un lokāli – aerojonu masāža un lokālā ◊ (vietēja iedarbība). Ar aerojonu inhalāciju ārstē I un II stadijas arteriālo hipertensiju, bronhiālo astmu (ja nav sirds un plaušu mazspējas), atrofisko rinītu, ozēnu (agrīnā stadijā), reimatismu (ja nav asinsrites nepietiekamības), neirastēniju. Lokāli (aerojonu masāža) ārstē slikti dzīstošas brūces, trofiskas čūlas, ekzēmu, neirodermītu, neiralģiju, radikulītu, neirītu.