Āda
Āda – ķermeņa ārējais apvalks, kas aizsargā dziļāk esošos audus un orgānus no dažādu ķīmisku un fizikālu faktoru iedarbības, piedalās vielmaiņā (tauku, ūdens, sāļu, pigmentu metabolismā), termoregulācijā un saskarsmē (sarkšana, nobālēšana); pieder pie maņu orgāniem.
◊ kopējā virsma cilvēkam ir apmēram
2 m2, biezums svārstās no 0,3 (plakstiņu un dzimumorgānu apvidū) līdz 3 mm (uz delnām un pēdām), masa pieaugušajiem ir līdz 10 kg. ◊ atrodas matu saknes, sviedru un tauku dziedzeri. Uz ◊ virsmas ir smalks rievojums. Bērniem ◊ ir plānāka un gludāka. ◊ ir trīs slāņi: epiderma (virsāda), derma (pamatāda) un zemāda (zemādas tauku slānis).
Epidermu (epidermis) veido daudzkārtu plakanais pārragotais epitēlijs. Tās apakšējā, t.s. augšanas slānī šūnas nemitīgi vairojas un pakāpeniski tuvojas ◊ virsmai, kur zaudē kodolu, pārragojas un izveido raga kārtu, kas pasargā ◊ no dažādiem mehāniskiem, fizikāliem un ķīmiskiem kairinājumiem, bet organismu –no izžūšanas un mikroorganismu iekļūšanas. Ārējās raga kārtas šūnas nolobās (cilvēka mūžā apmēram 15−18 kg novecojušu šūnu). Atsevišķas augšanas slāņa šūnas (melanocīti) satur pigmentu melanīnu (veidojas no tirozīna), kas tiek pārnests uz ārējo slāni; no tā daudzuma ir atkarīga cilvēka ◊ krāsa. Saules (ultravioletais) starojums stimulē pigmentšūnas: sākumā ◊ kļūst sārta, vēlāk tumša un tā tiek pasargāta no apdeguma. ◊ krāsa mainās dažu slimību ietekmē, piem., dzeltena ◊ nokrāsa raksturīga hepatītam, bet bronzas krāsu rada nepareiza virsnieru garozas darbība.
Dermu jeb pamatādu (derma) veido blīvie saistaudi; tajā ir daudz asinsvadu, limfvadu un nervu. Derma iespiežas epidermā pauguriņu veidā, tāpēc arī epiderma ir nelīdzena, uz tās veidojas šķautnītes un rievas. Uz delnām šīs šķautnītes un līnijas veido īpatnēju, katram cilvēkam raksturīgu zīmējumu. To izmanto, piem., tiesu medicīnā: pirkstu nospiedumu pētīšana (daktiloskopija) palīdz identificēt personas. Pārējā ◊ daļā virspusējo šķautnīšu un līniju zīmējums veido trīsstūrveida un rombveida laukumiņus, kas nav individuāli raksturīgi.Uz ādas un zemādas robežas atrodas dziļais ādas arteriālo asinsvadu tīklo-jums, kas baro matu maisiņus, sviedru untauku dziedzerus, vēlāk tas sazarojas un veido virspusējo asinsvadu pinumu, kas novietots paralēli ādas virsmai.
Zemādas tauku slāņa (tela subcutanea) attīstība katrā ķermeņa daļā ir citāda, piem., plakstiņos taukaudu nav, bet vēdera apvidū tie ir sevišķi labi attīstīti. Zemādas taukaudu attīstība ir atkarīga no dzimuma, vecuma, organisma uzbūves īpatnībām. Tauku slānim ir liela nozīme organisma termoregulācijā (tukli cilvēki parasti ir mazāk salīgi); tas arī pasargā dziļāk lokalizētos audus un orgānus no mehāniskiem bojājumiem, ir barības rezerve slimības vai bada gadījumā. Zemāda ir maz apasiņota, tāpēc tur tiek ievadīti medikamenti, kam vēlama ilgstoša uzsūkšanās asinīs, piem., insulīns. Pie ◊ derivātiem pieskaitāmi mati, nagi, un krūts. ◊ atrodas arī sviedru, dziedzeri, tauku dziedzeri un dažādi receptori (kairinājumu uztvērēji).
Sviedru dziedzeru (glandulae sudoriferae) ir ļoti daudz (1 cm2 ◊ 500−1000). Tie ir izvietoti nevienmērīgi: sevišķi daudz to ir delnās, padusēs, cirkšņu apvidū, bet to nav, piem., lūpu sārtajā daļā. Sviedru dziedzeriem ir liela nozīme ne tikai termoregulācijā, bet arī ūdens un minerālvielu metabolismā. Liels daudzums ūdens izdalās caur ādu un elpceļu gļotādu. To sauc par nemanāmo svīšanu, un diennaktī šādi izdalījies ūdens daudzums ir 500–800 ml. Redzamās svīšanas gaitā diennaktī izdalās līdz diviem litriem ūdens. Ārējā auss ejā sviedru dziedzeri ir pārveidojušies un izdala t.s. auss sēru. Tauku dziedzeru sekrēts ieplūst mata maisiņā vai arī nonāk tieši uz ādas.
Sekrēta izvadi veicina ◊ gludā muskulatūra. Diennaktī izdalās apmēram20 gra-mu tauku, kas plānā kārtiņā nosedz ◊ un matus, aizsargājot tos no mitruma un dažādiem fizikāliem un ķīmiskiem kairinātājiem. Dermā un daļēji arī epidermā ir ļoti daudz dažādu receptoru (uztvērēju), kas uztver ārējās vides kairinājumus, kurus rada pieskāriens, spiediens, temperatūra u.c. (1 cm2 ◊ ir apmēram
25 taustes, 25 aukstuma, trīs siltuma un 130 sāpju receptori). Taustes receptoru vairāk ir pirkstgalos, lūpu malās, dzimumorgānu ādā, termoreceptoru – lūpās, vaigos, plaukstu mugurējā virsmā, vēdera ādā. Kairinājums no šiem receptoriem pa nerviem nonāk galvas smadzeņu garozā, kur sarežģīta nervu darbība rada noteiktu sajūtu. ◊ jutība ir atkarīga ne tikai no receptoru skaita, bet arī no nervu sistēmas stāvokļa (piem., noguruma vai spēcīga pārdzīvojuma laikā tā var pastiprināties vai pavājināties).